Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/20/10953044t1ha720.jpg)
Dita Liepkalne 26 gadu vecumā šogad tikai debitēs valstsvienības rindās, lai gan basketbolu ir paspējusi uzspēlēt vairākās valstīs. Pēc TTT sporta skolas Dita devās uz ASV, kur Kolorado un Teksasā pavadīti divi gadi vidusskolas komandās, bet vēlāk četras sezonas NCAA turnīrā Havaju salās. Sekoja sezona Islandē un vēlāk arī Spānijā, bet aizvadītais pusgads «Cēsis» sastāvā un valsts čempiones tituls.
- Man šis ir pirmais gads izlasē un Eiropas čempionāts būs debija.
- Kādas ir sajūtas?
- Atzīšos, ir nedaudz lepnums, ka esmu tikusi starp izlases spēlētājām uz čempionātu. Ir grūti, daudz līdz šim nebijušu lietu, kas jādara, bet patīkami.
- Ir kaut kas jauns izlasē, ar ko līdz šim savā karjerā neesi saskārusies?
- Jā, bet tās ir nianses.
- Piemēram?
- Spēles stils atšķiras, es teiktu, ka tieši no taktiskā viedokļa man ir jaunas lietas. Es laukumā spēlēju ceturtajā pozīcijā, pēdējā treniņā darbojos kā trešais numurs un tas nedaudz maina spēli. Ir jāpiedomā pie niansēm, kad esi laukumā, bet tas nenozīmē, ka es nevarētu pielāgoties šiem apstākļiem.
- Kura no šīm pozīcijām skaitās tava?
- Laikam jau trešais numurs, bet pēdējos gadus spēlēju pa ceturto numuru. Ja būtu iespēja, izvēlētos trešo numuru, bet liek kā ceturto un sanāk.
- Tikšana uz Eiropas čempionātu tev ir pārsteigums?
- Sākotnēji domāju, ka nākšu uz izlasi cīnīties par vietu sastāvā un nenoliegšu, starp sākotnējām kandidātēm bija arī spēlētājas, kuras dabūja traumas. Tas varbūt komandu izsita no līdzsvara. Vienmēr jau jācīnās par iekļūšanu sastāvā un šogad tas man bija reāli paveicams uzdevums.
- Čempionāta gaisotni jau jūti vai vēl nē?
- Teikšu, ka vēl nē, jo nav ar ko salīdzināt, varu tikai salīdzināt ar jauniešu izlasēs aizvadītajiem turnīriem. Pirms diviem gadiem Polijā Eiropas čempionātā biju skatītāja lomā, bet kā spēlētājai šīs noteikti būs pavisam citas sajūtas. Ir neliels satraukums, gribas aizbraukt uz Franciju un izbaudīt šo pasākumu.
- Bet cerēji, ka kādu dienu izlases treneri paskatīsies tavā virzienā?
- Patiesībā mani pēc universitātes aicināja, bet vasarā paliku Amerikā. Liela daļa spēlētājas jau iet uz to, ka grib agrāk vai vēlāk spēlēt izlasē. Vai es to gaidīju? Iespējams, ka zemapziņā jā, pienāca mana izdevība un tā bija jāizmanto.
- Sestdien pirmā spēle pret Franciju. Kā tu raksturotu Latvijas izlasi?
- Ņemot vērā, ka nav mums izteiktu līderu, ceru, ka spēlēsim kā vienota komanda un to darīsim līdz turnīra beigām. Pagaidām visām ir pozitīva attieksme un kolektīvs ir draudzīgs.
- To sauc par cīņassparu.
- Jā, iesim cīnīties un nepadosimies. Ar šo cīņassparu mēs varam uzvarēt vairāk, nekā spēlējot individuāli.