Sveiki... Man ir sajūta, ka man ir mazs pašvērtējums, jo vienmēr pārmetu sev kādas kļūdas vai neizdarības... Kā var paaugstināt savu iekšējo Es, «[s:45574]», jautā kāda lasītāja?
Kā tikt galā ar zemu pašvērtējumu (28)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atbild Psihosomatikas klīnikas ārsts-psihoterapieits dr. Artūrs Utināns:
Labdien!
Zems pašnovērtējums parasti veidojas no maziem sasniegumiem sociālajā dzīvē un augsta paškritikas līmeņa. Savukārt, paškritika veidojas no pārāk augstiem ideāliem, perfekcionisma. Perfekcionists nespēj uztvert kļūdas kā normālu parādību, nepieciešamu pieredzi, no kuras mācīties. Zems pašvērtējums, savukārt, traucē izveidot lielākus sasniegumus dzīvē, kas pats par sevi varētu būt iemesls augstam pašvērtējumam.
Lai sev palīdzētu, tad:
1) vajadzētu precīzāk apzināties, kur latiņa ir nevajadzīgi augstu;
2) censties perfekcionismu samazināt, drīzāk izceļot to pozitīvo, kas sasniegts, nevis to negatīvo, kas sasniegts netika; un pie tā pastāvīgi, uzsveru, pastāvīgi diendienā jāstrādā, lai tas paliktu par dzīves ieražu;
3) censties palielināt sasniegumus savā dzīvē, bet reālistiskā veidā (perfekcionisti parasti grib panākumus uzreiz);
4) apzināties tos iemaņu trūkumus, lai palielinātu sociālos sasniegumus. Apzināties iemaņu trūkumus nav tas pats, kas kritizēt sevi par kļūdām.
5) Ja ir izgaismoti iemaņu trūkumi, nākamais loģiskais solis ir atrast veidu, kā šīs iemaņas apgūt: izglītības iestāde, apmācības, kursi, sociālo iemaņu treniņi, savu interešu aizstāvēšanas treniņi, pārrunu vešanas treniņi, koučinga treniņi, individuālā psihoterapija, grupas psihoterapija, pašpalīdzības grāmatas un interneta vietnes. Cilvēks var apgūt iepazīšanās iemaņas ar pretējo dzimumu, draudzības veidošanas iemaņas, 'small talk» iemaņas, utt.
6) Bieži perfekcionisti ir sajutuši kritiku vai atstumšanu bērnībā. Lai atbrīvotos no šīs ietekmes noderīga ir psihoterapija. Piemēram, ja nav patikusi vecāku kritika un augstie standarti, jāiemācās neizvirzīt pašam sev tās pašas nereālistiskās pretenzijas, kas bija jau vecāku domāšanas kļūda. Visādā ziņā galvenā prasme ir savu paškritiku iemācīties diendienā apstrīdēt. Tam jāpaliek par ieradumu. Un tad ir jāsaprot, kādas iemaņas nepieciešamas labākiem sasniegumiem. Iemācīties var jebko.
Ja nesanāk, nav jāļaujas kautrīgumam (kas pats par sevi rodas no paškritikas) un jāvēršas pie kvalificēta psihoterapeita.