Rīgas pils un Stradiņa slimnīca sadeg valsts budžeta gaidās (73)

Valsts var sadalīt budžetā tik, cik no nodokļiem savākts. Šajā jomā politiķi un žurnālisti vienā balsī kliedz, ka nodokļi ir samazināmi, lai veicinātu atbildīgu uzņēmējdarbību. Partijas sastrīdas, kuru nodokli samazināt un kādā apmērā.

Šo rindu autors savu laiku budžeta un nodokļu politikai tērē tikai tālab, lai rastu šajā budžetā vairāk vietas veselības jomai. Veselības aprūpei Latvija tērē krietni mazāk kā ES vidēji – gan absolūtos skaitļos, gan proporcionāli pret IKP. Ja gribam palielināt veselības izdevumu īpatsvaru IKP, tad ir tikai divas iespējas– mazināt finansējumu kādam citam mērķim vai palielināt kopējo nodokļu slogu. Latvijas valsts nodokļu politika šobrīd balstīta uz darbaspēka nodokļiem– sociālo nodokli un iedzīvotāju ienākumu nodokli, bet valsts nodokļu politikā rakstīts, ka nepieciešams samazināt darbaspēka nodokļu slogu, it sevišķi zemāk atalgotajiem darbiniekiem un strādājošajiem ar bērniem. Zelta vārdi.

Palielināt (nevis samazināt) kopējo nodokļu slogu

Savukārt kopējais nodokļu slogs Latvijā bija trešais zemākais ES. 2011.gadā tas bija aptuveni 28% no IKP, kamēr ES tas bija vidēji 39%. Latvijas nodokļu politikas mērķos paredzēts nodokļu slogu palielināt līdz 33.3% no IKP, un to būtu jādara, palielinot ieņēmumus no patēriņa nodokļiem un nekustamā īpašuma nodokļiem, kā arī valsts nodevām. Ja sekojam pašreizējā budžeta apspriešanas retorikai, tad nākamgad nodokļu slogs darbaspēkam samazināsies (ar lielāko varbūtību tiks samazināts sociālais nodoklis), bet kārtējā priekšvēlēšanu gaisotnē (manuprāt, Latvijas valdība vienmēr dzīvo priekšvēlēšanu gaisotnē) nodokļu palielinājums citur nav paredzēts. Ir pilnīgi skaidrs, ka kopējais nodokļu slogs nevis sasniegs trešdaļu, bet samazināsies līdz 26%, un veselībai, izglītībai, policijai un ceļubūvei tērējamo līdzekļu nebūs. Jāatceras, ka tieši izglītībai un veselības aprūpei tērējamajos līdzekļos liela daļa atkārtoti atgriežas valsts kasē caur darbaspēka nodokļiem, līdz ar to šībrīža valsts bailīgā politika ierobežo nodokļu sistēmas stimulēšanu.

Kurus nodokļus palielināt, lai ievāktu nodokļu masu, kas spētu nodrošināt ilgstspējīgu valsts attīstību? Ar lielāko varbūtību Latvijas valdība neķersies pie pievienotās vērtības nodokļa, kuru pērn samazināja no 22% uz 21% tikai ar vienu mērķi– nodrošināties, ka inflācija atbildīs Māstrihtas kritērijiem un Latvija varēs nomainīt latus pret eiro. Eiro ieviešana ir nesalīdzināmi nenozīmīgāks mērķis pret valsts ilgtermiņa attīstību, bet Latvijas valdība uzskatīja to par prioritāru. Ekonomikai ieguvumu no šī samazinājuma nebija, toties cieta valsts budžets.

Palielināt nekustamā īpašuma nodokli un iekasēt to valsts, nevis pašvaldību budžetā caur Valsts Ieņēmumu dienestu.

Pilnīgi nesakārtota joma ir nekustamā īpašuma nodoklis. Šī nodokļa nozīmīga palielināšana ir labākā izvēle un ietver būtisku nekustamā īpašuma nodokļa kāpumu mājoklim, jo liktu maksāt nodokļus par mājokļiem ēnu ekonomikas darbiniekiem. Tomēr tieši valdības konsultanti un partiju atbalstītāji ar milzīgu entuziasmu cīnās pret savas pils aplikšanu ar adekvātu nekustamā īpašuma nodokli. Līdz ar to Latvijā netiek adekvāti diferencēts nekustamā īpašuma nodoklis, un tā palielināšana pie pašreizējās nodokļa aprēķināšanas kārtības vissmagāk ietekmētu vecākus un maznodrošinātus cilvēkus, bet Šlesera ieviestie «īpašnieki pret uzturēšanās atļauju» kā nemaksā adekvātus nodokļus, tā nemaksātu.

Šobrīd vienīgais risinājums ir nekustamā īpašuma nodokļa atgriešana no pašvaldību budžeta valsts budžetā. Pretējā gadījumā iznāk kā kūrortpilsētā, kur pirms pašvaldību vēlēšanām dome deva nekustamā īpašuma nodokļa atlaides līdz 85%, bet pilnā apjomā prasīja naudu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Pašvaldību vadītājam grūti atteikt kaimiņam, kurš atnāk un lūdz – nu iedod man atlaidi manai dzīvojamai mājai ar trim tornīšiem, jo man nepietiek naudas ceturtajam. Es šeit nerunāju par likumā paredzētajām atlaidēm cilvēkiem, kas dzīvo savā vienīgajā īpašumā.

Ja valsts nodokļu politika nav spējīga uz tik radikālu grozījumu, kā nekustamā nodokļa iekasēšanu caur Valsts Ieņēmumu dienestu, tad likuma grozījumos jāparedz, ka pašvaldībai ir tiesības dot nekustamā īpašuma atlaides, vienlaikus atmaksājot pašvaldību izlīdzināšanas fondā summu, kas identiska atlaidei.

Savukārt atņemot nekustamā īpašuma nodokli pašvaldībām (Rīga no nekustamā īpašuma nodokļa iegūst apmēram 10% sava budžeta), tām varētu atņemt arī dažas funkcijas. Pašvaldību funkcijās ir arī veselības pakalpojuma pieejamības nodrošināšana saviem iedzīvotājiem un sabiedrības veselības funkcijas. Katra pašvaldība to pilda pēc savas izpratnes. Daļā pašvaldību lēmumus par veselību pieņem mērs pats, citās– kāds no deputātiem, parasti ārsts vai ārsta palīgs, kas uz Latvijas kopējo veselības aprūpi skatās no sava zvanu torņa, bet citās lēmumi ir vienkārši – iegādāties datortomogrāfu, nopirkt jaunus datorus vai izremontēt telpas. Rezultātā mums ir vairāk nekā 2000 radioloģisko vienību uz nepilniem 200 radiologiem, mums ir lielākais ar datortomogrāfu un magnētisko rezonansi izmeklēto iedzīvotāju skaits, bet kopumā slimnīcas nesaņem naudu par padarīto veselības pakalpojumu.

Akcīzes nodoklis palielināms alkoholam un tabakai

Akcīzes nodokļi alkoholam, tabakai, degvielai ir valsts ekonomikas svira. Visas partijas barojas no «atbalstītājiem», kuru bizness sakņojas tieši šajās jomās. Līdz ar to tabakas industrija savus ielikteņus ir iekārtojusi no budžeta komisijas vadības līdz akcizēto preču pārvaldes ierēdnim, kas visi par mazu bet taisnīgu samaksu ir gatavi augu dienu vaimanāt par lielo kontrabandu, atšķirībām Baltijas valstu akcīzes nodokļos un nabaga mazo veikalu tirgotājiem, kas nomirs bada nāvē, tiklīdz tabakai tiks paaugstināta akcīze.

Kaut mēs skaidri zinām, ka Baltijas valstīs akcīzes nodoklis tabakai un alkoholam ir ievērojami mazāks nekā citās Eiropas valstīs, katrai no tām ir unikāla aprēķināšanas metode, kas neļauj šos akcīzes nodokļus salīdzināt tieši un palielina iespējas spekulēt ar vārdiem– «ja mēs paaugstināsim akcīzi, visi brauks cigaretes pirkt uz Igauniju». Igaunijā šobrīd notiek tieši tāda paša diskusija un retorika ir ar norādi uz zemo Latvijas akcīzi. Akcizēto preču pārvaldes darbinieki kategoriski atsakās no jebkādas nodokļu saskaņošanas ar kaimiņvalstīm. Šobrīd valsts budžeta iespējas iegūt līdzekļus no alkohola, tabakas, azartspēlēm (nodeva, nevis nodoklis) utt. pilnībā tiek rīkota no svešzemju ražotājiem (Latvijā tabaku neražo, bet alkohola tirgū vietējiem ražotājiem ir pakārtota nozīme) un tirgotājiem.

Ja mēs vēlamies iegūt līdzekļus skolotāju, medicīnas māsu, policistu algām un arī pensijām, mūsu valdībai jāvienojas ar Lietuvu un Igauniju par saskaņotu rīcību, vairākas reizes paceļot akcīzi, piemēram līdz 80% no Somijas līmeņa.

Sālij, cukuram un transtaukskābēm akcijas nodoklis uzliekams iedzīvotāju veselības interesēs.

Ar priekšlikumu uzlikt akcīzes nodokli neveselīgam uzturam klajā nāca veselības ministre Ingrīda Circene un man neatliek nekas cits, kā pievienoties Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām un aicināt paaugstināt vai uzlikt akcīzes nodokli visām veselībai kaitīgām vielām un produktiem– tabakai, alkoholam, saldinātiem dzērieniem, hidrolizētiem taukiem, sālij un cukuram.

Ja mēs ieviesīsim šādus nodokļus vai nodevas, ieguvums valsts kasei būs. Valsts uzdevums ar nodokļu politiku ir ne tikai pildīt valsts kasi, bet arī rūpēties par iedzīvotāju veselību, kvalitatīvu un garu mūžu.

Pārmērīga vārāmās sāls lietošana Latvijā lielā mērā ir arteriālās hipertenzijas iemesls un mūsu valsts iedzīvotāja vidējo dzīves ilgumu samazina par 2–3 gadiem salīdzinot ar skandināvu, bet 3–4 gadus, salīdzinot ar japāni vai dienvidkorejieti.

Savukārt disaharīdu (cukura) pārmēra lietošana ir galvenais iemesls straujai cukura diabēta izplatībai Latvijā un lielā mērā nosaka tos 4000 nāves gadījumus gadā, ko izraisa cukura diabēts. Sāli un cukuru Latvijā iedzīvotāji par daudz uzņem galvenokārt ar rūpnieciski ražotiem pārtikas produktiem.

Vislielāko ļaunumu iedzīvotāju veselībai nodara transtaukskābju (palmu eļļas hidrolizētu tauku) pārmēra lietošana. Šie mākslīgie tauki atrodami gandrīz visos margarīnos, krējuma produktos, konditorejas izstrādājumos, saldumos. Šie mākslīgie tauki praktiski nav izmantojami organisma vielmaiņā un izgulsnējas kā aterosklerotiskas pangas un mūsu asinsvadu sieniņām, veicinot insultu, infarktu un nāvi. Valstij ir tiesības un pienākums ar cenu politiku atbalstīt vietēju dabīgu produktu lietošanu un vērsties pret mākslīgu tauku lietošanu ražošanā vai svešzemju produktu lietošanu.

Par valsts nodokļu politiku luksuspreču jomā un retoriku ap šo politiku.

Valsts pienākums ir aplikt ar nopietniem nodokļiem preces, bez kurām var iztikt, bet ievērojamus atvieglojumus dot tām, kas nepieciešamas ikdienā. Šī iemesla dēļ daudzās pasaules valstīs apkurei, enerģijai, uzturam ir samazināts pievienotās vērtības nodoklis vai tam līdzīgie patēriņa nodokļi.

Toties valstij ir iespējas palielināt nodokļus luksusprecēm. Šādā gadījumā rodas dzīva diskusija par to– kas īsti ir luksusprece un kas ikdienā nepieciešamā. Vismaz tūkstotis Latvijas brašu vīru uzskata, ka ikdienā nepieciešams ir «Harley» motocikls. Tiklīdz valsts gatavojos palielināt šim braucamrīkam ikgada nodevu, «Harley» braucēji rīko protesta braucienus, pie kam atrod Jezupu no Mazbisāniem, kurš 40 gadus uz gateri brauc ar savu «Javu», bet nodevas palielināšana viņam šo ikdienas braucienu varētu liegt. Asaras presē un mēdijos.

Vēl trakākas asaras un vaimanas līst, tiklīdz valsts nosaka, ka luksusmašīna nav darbarīks un par tās iegādi nomaksātais PVN nebūs saņemams atpakaļ (nez kādēļ neviens nebrīnas, ka darba cilvēkam neviens neatmaksā pievienotās vērtības nodokli par tā iegādāto «VW Polo»). Par publicistiem kļuvuši Benita Sadauska, Andris Kulbergs un citi autotirgotāji. Ar veiksmīgu retoriku tiek pierādīts, ka valsts nodokļu (nevis tirgotāju peļņaskāres) dēļ Latvijā automašīnas ir dārgākas, un mūsējie mašīnas turpmāk pirkšot Lietuvā un Igaunijā. Un tomēr– no šo tirgotāju rakstiem es atradu par labu esam aicināt valdību pievērsties Eiropas valstīs ierastajiem nodokļiem automašīnām, kas tiekot diversificēti pēc ietekmes uz vidi un infrastruktūras - auto svara, motora litrāžas, CO2 izmešu daudzuma.

Budžetu var pārdalīt: ja kāds naudu prasa valstij, bet nepiedāvā– kur to ņemt papildus–, viņam būtu nekavējoties jānorāda– kam naudu ņemt nost.

Ingrīda Circene prasa naudu veselībai, un prasa pamatoti. Šī gada veselības budžets (fakts gada beigās) būs vismaz par 35 miljoniem plānāks nekā pērn. Veselības ministres uzstādījums– pacientu nodevas un līdzmaksājumi ir par lielu, maksas pakalpojumu īpatsvars par lielu– ir pilnīgi precīzs. Šobrīd Latvijas valsts solidāri sedz tikai pusi no veselības nodrošināšanas izdevumiem. Ingrīda Circene meklē iespējas piesaistīt nodokļu nemaksātāju naudu caur apdrošināšanu, kā arī aicina rast papildinājumus budžetam, palielinot vai papildus uzliekot akcīzi alkoholam, tabakai, transtaukskābēm, cukuram.

Pusotru miljonu slimnīcām nedodam, bet daudzus miljonus metalurģiskai rūpnīcai un celtniecībai– ar vieglu roku

Vispārsteidzošākā ir pozīcijas un opozīcijas vienprātīgā jūsma par nepieciešamību valstij samaksāt par Rīgas pils remontu. Būsim atklāti– tanī brīdī, kad kādu objektu nodod celtniecībai vai rekonstrukcijai, visu drošību pārņem celtnieki. Celtnieki savus riskus apdrošina, tātad maksātājiem vajadzētu būt apdrošināšanas kompānijām vai pašām celtniecības firmām– miljonārēm. Tai pašā laikā Saeimas komisija gandrīz vienprātīgi visu aicināja samaksāt valstij. Radās iespaids, ka celtnieki, kas arī ir partiju atbalstītāji, apstaigājuši politiķus ar asarām acīs.

Sagadīšanās pēc sprādzieni un ugunsgrēks Stradiņa slimnīcā arī saistāmi ar celtniecību. Skābekļa baloni, kas gadiem tika glabāti atsevišķā namiņā pie sētas pēkšņi nonāca zem Kardioloģijas korpusa, jo bija neērti celtniekiem. Mani tiešām interesē ekspertīzes slēdzieni ne tikai par to– kādā stāvoklī (vai nesabruks!) ir Kardioloģijas korpuss, bet arī– kam būs jāmaksā par bojājumiem.

Kaut kā negribas visu laiku valsts izdevumu prioritātēs ieraudzīt «Liepājas metalurga», «Parex bankas», «Air Baltic», Rīgas pils un citus glābšanas projektus, bet jautājumos par medicīnas māsu algu palielināšanu saskatīt kā bezpalīdzībā izplestas valdības rokas. Pārāk ilgi atsevišķi ietekmīgi Latvijas politiski ekonomiskās elites cilvēki domā, ka valsti var muļķot nepārtraukti.

Vai valsts budžetu papildināt, nododot privatizācijai kādu banku, telekomunikāciju uzņēmumu vai nekustamos īpašumus?

Esmu pārliecināts, ka jau šā gada budžeta sastādīšanas laikā, atkal tiks diskutēts par privatizāciju. Rodas iespaids, ka cerīgs skatiens varētu tikt likts uz daļu no «Latvijas valsts mežiem», kādu no telekomunikāciju līderiem vai Citadeles banku.

Princips– valsts budžets kā nauda, kas jānozog, radās 1996. gadā, Šķēles un Ēlertes (ideoloģiskā vara) valdīšanas laikos, kad privatizācija sasniedza augstāko līmeni, un katras privatizācijas pamatā bija shēma. Ar «Latvenergo» trīs miljonu lietu Šķēle pārvērta valsts uzņēmumus par privātās vai partijas naudas krājkasīti. Man visai grūti samierināties, ka vēl joprojām attieksme pret valsts budžetu pārlieku nemainās. Īpaši tādēļ, ka par budžeta diskusijām nav atklātības, ka nav skaidri nolasāmi budžeta sastādīšanas principi. Joprojām publiski redzams, kā budžets tiek novirzīts ministrijām, bet tālāk caurspīdīgums sadalē beidzas.

Latvijas budžets visos brīvestības 23 gados ir bijis iespējami sarežģīts ciparu savirknējums, lai būtu necaurspīdīgs. Katrs, kas ieskatās Igaunijas Finanšu ministrijas mājas lapā http://www.fin.ee var ieraudzīt skaidri saprotamus rimbuļus– cik, kam paredzēts. Neceriet kaut ko tādu ieraudzīt Latvijas Finanšu ministrijas dokumentos. Latvijā budžeta sastādīšana tradicionāli ir būvēta, koriģējot iepriekšējā gada budžetu. Parasti valsts budžetā ir neliels pieaugums, un šo pieaugumu sarausta, katram resoram piesviežot mazumiņu. Šogad paredzēts uz visiem kopā sadalīt 69 miljonus, no kuriem jau 10 sadalīti– ministriju ierēdņu labumam.

Veselības aprūpes sistēmas problēma ir senajā 1990. gada Ivara Godmaņa valdībā, kad dalot nabadzības budžetu Godmanis izlēma– medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Tā no 1990. gada medicīna palikusi sērdienītēs. Visas valdības savās deklarācijās apņemas sasniegt veselības aprūpei paredzēto 4. 1% vai pat 4.5%, bet rezultātā piemet iepriekšējā gada budžetam dažus miljonus (proporcionāli mazāk par IKP pieaugumu) un veselības budžets pret IKP gadu no gada slīd lejup. Ja nākamā gada budžeta veidošana būs tikpat agnoranta kā līdz šim, tad ar nelielu pielikumu veselības budžets beidzot būs mazāks par 3% no IKP.