Katrai tautai savi ticējumi un rituāli. Latvieši virs mājas durvīm piesita zirga pakavu, «lai laimīte šaismājās». Zviedru senči nosedza savu mirušo kapus ar akmeņiem, lai tie nerādās virs zemes un nespokojas.
Akmeņu kalni vikingu stilā (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Esam Klapernā pie Sēderhamnas ciema Jēvleborgas lēnē (novadā). Autobuss līkumo pa šauru meža ceļu, kur ar pretimbraucošo būtu grūti sadalīt brauktuvi. Jau sen neesam manījuši nevienu ciemu vai viensētu. Šī Zviedrijas ziemeļu daļa ir mazapdzīvota. Arī tajās mājās, kur logos redz gaismu un apgaismoti pagalmi, bieži vien tā ir tikai fikcija – vasarnieki ieradīsies pašā vasaras karstumā, jo peldēties dažos ezeros te var tikai augustā.
Vienā uzkalnā autobuss piestāj. Lietus turpina līņāt. Ir vasara, bet rokas prasās pēc cimdiem.Visapkārt mežs. Pie mums to varētu saukt par jaunaudzi, jo koki ir visai zemi un nav iespaidīgi. Izrādās, kļūda: šajos skarbajos apstākļos un starp akmeņiem koki te augot daudz lēnāk, toties koksne gan esot nesalīdzināmi cietāka nekā Latvijas kokiem. «Kas tad jums par problēmām – iespraud slotas kātu zemē, un arī tas salapos!» smejas zviedru gide.
Aiz nelielu priedīšu audzes sākas akmeņu lauks, kurā mēs rāpjamies pa sīku taciņu starp akmeņiem. Tuvāk virsotnei taka pazūd, tagad jālēkā no akmens uz akmens kā tādiem kalnu āžiem! Mēs esam Klapernas akmeņu kalnā, kas patiesībā ir Bronzas laikmeta kapenes, datētas apmēram ar 1500 gadiem pirms Kristus dzimšanas. Reiz šis akmeņu krāvums atradies pašā jūras krastā un kuģotāji to varējuši redzēt no saviem kuģiem. Tagad no ūdens tuvumā nav ne miņas, jo jūra ir atkāpusies un turpina to darīt vēl aizvien.
Kalna galā gide mums rāda apaļus un laivveida akmeņu krāvumus. Leģenda stāsta, ka Klapernas kalnā savulaik apbedīti tikai dižākie šejienes ļaudis. Kuri no tiem izpelnījušies apļa formas kapu, kuri gareno – uz šo jautājumu arheologi pagaidām nevar dot atbildi.
Migla savelkas ap mums ciešāk, sāk jau krēslot. Kaut arī neredz nevienu mūsu kapos ierasto simbolu (krustu), sāku justies kā īstā kapsētā. Tik neparastu apbedījumu vietu mūsu Latvijā nav. Bija vērts braukt uz Zviedrijas ziemeļiem, jo piedzīvotu šīs izjūtas!
* * *
Materiāli sagatavoti sadarbībā ar Centrālās Baltijas jūras reģiona pierobežu sadarbības programmas INTERREG projektu «Senās kulta vietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte».