Igauņi ir svēti pārliecināti, ka viņiem pagāniskā kulta vietu un svētvietu ir saglabājies vairāk nekā latviešiem. Upurakmeņu vien viņiem esot gandrīz 2 tūkstoši!
Alas Igaunijas mežā pie Pae ciema (21)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par skaitu un daudzumu nestrīdēšos. Igaunijas ziemeļu daļā, Raplas apriņķī pie Pae ciema svētvietas atrodas pat kilometra attālumā cita no citas – alas, upurozoli, bedrīšakmeņi... Ceru, ka igauņi neapvainosies, bet, manuprāt, takas uz šīm vietām viņiem ir daudz vairāk aizaugušas nekā Latvijā. Kaut arī tūristu autobusu pieturas vietā novietoti glīti informatīvie stendi, pašas svētvietas bez gida pat ar uguni nesameklēsi.
Vietējiem nav jēgas neko prasīt: igauņu lauku ļaudis patiesi vairs sazinās tikai paši savā mēlē. Turklāt no pieredzes zināms, ka par savas tuvākās apkārtnes interesantākajiem apskates objektiem vismazāk var pastāstīt tieši vietējie iedzīvotāji. Tas visur ir vienādi – tiklab Latvijā, kā Igaunijā un Zviedrijā.
Bet mums šoreiz ir labi gidi, tāpēc bez maldīšanās pa taku nokļūstam mežā tieši tajās vietās, kur zemē var vērot senās alas, iekritumus, iebrukumus. Baltijā nav mazums tādu vietu, kur ūdens izšķīdina iežus zem zemes virskārtas, un zeme iegrūst, ieraujot sev līdzi bedrē arī kādu māju, govi vai automašīnu.
Tādas bedres gadījās arī senas laikos, kad mūsu senči šo parādību vēl nemācēja skaidrot, tāpēc radās daudz nostāstu par velna pēdām, zemē iebrukušām (vai velna parautām) pilīm, baznīcām vai slinkām mātesmeitām.
Diemžēl ar šīm alām Igaunijā saistās arī dramatiski un traģiski notikumi – šeit 13. gs. sākumā igauņi mēģināja slēpties un rast glābiņu no bruņotajiem kristietības ieviesējiem. Tūkstošiem gāja bojā – tika nogalēti vai paši noslāpa apakšzemes alās bez gaisa, taču upuri bija veltīgi, jo kristieši, kā zināms, savu panāca...
Šoreiz mums izdevās apskatīt Īdas alas Pae ciema teritorijā: senie iekritumi gan mazliet atgādina lielu mežacūku rakumus un kontrastainajā saules gaismā nav pat nofotografējami, toties Īdas veco kaļķu cepli atrast var gluži labi.
Sazvanoties ar Raplas apriņķa tūrisma informācijas centru, grupas vienmēr varēs sarunāt sev gidu, jo beidzamajā laikā tieši Raplas puse cenšas piesaistīt sev vairāk tūristu. Kā atzīst paši igauņi, Rapla pašlaik ir viena no valsts neinteresantākajām pilsētiņām, tāpēc pie tās atpazīstamības tiek daudz strādāts. Viena no iestrādēm – atrast, apgūt un popularizēt arī šejienes daudzās svētvietas. Bet kāpēc gan ne?! Varbūt tieši mēs esam pirmie latvieši, kuri te bijuši un jutuši šejienes slēpto enerģiju? Un, iespējams, pēc pāris gadiem Raplu jau varēs dēvēt par Igaunijas svētvietu apriņķi.
* * *
Materiāli sagatavoti sadarbībā ar Centrālās Baltijas jūras reģiona pierobežu sadarbības programmas INTERREG projektu «Senās kulta vietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte».