«Šķiet, ka ar masīvu reklāmas kampaņu un primitīvu populismu pat hokeja tiesnesis Jerabeks panāktu, ka viņu ievēl EP,» - šāds kādas tvitera lietotājas ieraksts laikam viskoncentrētāk pauž to noskaņojumu, kas patlaban, šķiet, pārņēmis lielu daļu ap politiku stāvošu un spietojošu cilvēku.
Protams, ka šāds un līdzīgi secinājumi galvenokārt radušies Ivetas Grigules kampaņas rezultātā. Grigule kļuva par Eiropas Parlamenta deputāti par spīti tam, ka kampaņas gaitā ap politiku stāvošie pārliecinoši prognozēja, ka nekas nesanāks, vēlētājiem Grigule ir līdz kaklam, «neviens idiots par viņu nebalsos» utt. Saprotams, kāpēc tagad iestājies ne tikai apjukums, bet arī aizvainojums - vēlētāji izrādījušies tādi muļķi, kas uzķērušies uz reklāmistu āķa.
Jāpiekrīt, ka Grigules kampaņa bija masīva. Jautājums par populismu ir atsevišķa tēma, taču gluži viennozīmīgus secinājumus gan nevajadzētu izdarīt. Tomēr jebkurā gadījumā es nevaru piekrist viedoklim, ka vienīgā panākumu atslēga bija masīva un populistiska reklāma. Panākumus taču neguva «Latvijas Attīstībai» un tās līderis Andrejs Žagars, lai gan reklāma bija gan masīva, gan - arī ekspertu vērtējumā - ļoti profesionāla. Bet, ja runājam par primitīvu populismu kā iespējamo panākumu atslēgu, tad, piemēram, profesoram Andrim Rubinam ar viņa radioreklāmās solītajām 400 eiro pensijām un citiem labumiem jau sen vajadzēja būt Briselē.
Protams, reklāmai pēdējos mēnešos pirms vēlēšanām vienmēr ir milzīga nozīme. Lielai daļai elektorāta informācija, ko tā saņem ar reklāmas starpniecību, bieži vien ir vienīgā. Un šīs vēlēšanas pierādīja, ka joprojām «strādā» klasiska reklāma – televīzijā un radio, vides reklāma, bezmaksas avīzes. Tā sasniedz lielāko Latvijas iedzīvotāju daļu, kas nelieto un, iespējams, nekad nelietos sociālos tīklus, kuru nozīme masu (tieši masu) komunikācijā ir stipri pārspīlēta.
Turklāt sabiedrība ir dažāda – ar atšķirīgām interesēm, vērtībām un kompetenci. Tāpēc nav nekāda pamata iedomāties - ja man nepatīk kāds politiķis, ja es nevaru ciest to, ko viņš saka un dara, ja man nepatīk viņa draugi, tad viņš ir muļķis un vēlētāji, kas tomēr par tādu ir nobalsojuši, skaidra lieta, ir nozombēti ar reklāmu.
Bez reklāmas ir vēl daudz citu faktoru, reputāciju ieskaitot. Un jāatzīst, ka Grigules reputācija, lai kā tas satrauc viņas oponentus, viņas elektorātā ir gana pozitīva. Tā ir iegūta, piemēram, regulāri tiekoties ar vēlētājiem, runājot viņiem saprotamā valodā, nevis pārspriežot «kapacitātes palielināšanu» vai «fiskālo konsolidāciju» (kaut ir arī visiem zināms piemērs par panākumu gūšanu ar tieši šādu leksiku - bet tā ir cita auditorija).
Latvijā ir grūti iegūt sabiedrības lielākās daļas atbalstu, patlaban politikā arī nav cilvēku, kurus varētu dēvēt par nācijas līderiem. Taču kompetents politiķis var iegūt noteiktas vēlētāju daļas atbalstu, ja spēj uzrunāt šo daļu, nevis mēģina izpatikt cilvēkiem, kas visticamāk uz vēlēšanām nemaz neaiziet vai arī kuriem jau ir savs stingrs, skaidrs viedoklis.
Taču reputāciju var iegūt tikai ilgākā laikā, ne jau dažos mēnešos pirms vēlēšanām. Un nekāda reklāma te nepalīdzēs - kā nepalīdzēja Žagaram un viņa partijai, kuras reputāciju veidoja ne tikai paši deputātu kandidāti, bet arī partijas līderis Einars Repše. Baidos, ka vismaz patlaban nekāda reklāma nevar palīdzēt cilvēkam ar tādu reputāciju, un, lai situācija mainītos, nepieciešams paveikt kaut ko patiešām revolucionāru vai vismaz aizraujoši novatorisku. Citādāk reklāmistiem var nākties audzināt, informēt (vai zombēt – kā nu kuram patīk) cilvēkus tikpat ilgi kā Mozum vadāt savus izredzētos pa tuksnesi.