Kā Latvija pie mazdārziņiem tika - ieskats vēsturē

FOTO: Distant Hill Gardens, CC BY-NC-ND 2.0

Laikā, kad Rīgā ir aktuāla Lucavsalas pārdošana, un mazdārziņu īpašnieku cīņa, lai savus iekoptos dārziņus saglabātu, portāls «Apollo» piedāvā lasītājiem rakstu sēriju par mazdārziņiem Latvijā un pasaulē.

«Latvietim vajag vietu, kur pirkstus zemē iebāzt. Ja nav dārziņš, tad kauč puķpodā!» saka mazdārziņa īpašniece Aina Grunte no Rīgas centra. Aina uz savu dārziņu brauc ik brīvu brīdi, pensionārei ir daudz laika, un dārzs viņas dzīvē ir vislielākais prieks.

Arī 20 gadus vecā Eva kopā ar draugiem no Rīgas komunālā dzīvokļa apsver iespēju nomāt mazdārziņu. Pašgatavoti ievārījumi, pašaudzēti dārzeņi, tīra vide - tas iekļaujas tagad tik modernajā jēdzienā «zaļais dzīvesveids», kas Evai un viņas domubiedriem ir ļoti aktuāli.

Mazdārziņš - pavisam neliels zemes pleķītis - 200 līdz 400 m2 ļauj cilvēkam audzēt no visa pa druskai - dārzeņus, ogas, saknes un puķes un galvenais - audzēt prieku.

Pa druskai no visa tiek finansiālajam atspaidam un priekam, ko nevar aprēķināt naudā. Īpaši mazdārziņus iecienījuši pensionāri, lai papildinātu ēdienkarti un aizpildītu savu brīvo laiku ar lietderīgu un veselīgu nodarbi.

Cik sena ir mazdārziņu vēsture Latvijā? Rīgas mazdārziņu kultūras vēsture, iespējams, meklējama jau viduslaikos, kad klostera mūki un mūķenes sākuši apstrādāt zemi, lai izaudzētu dārzeņus, saknes un ogas.

Aktīvi mazdārziņus sāka izveidot 19. gadsimta pirmajā pusē, kad sabiedriski pieejami dārzi aizņēma krietnas platības Jumpravsalā līdz Lucavsalai.

20.gadsimta sākumā Rīgas mērs Džordžs Armisteds gādāja, lai mazdārziņi ir plaši pieejami, un tie guva lielu popularitāti - mazdārziņu kolonijas Rīgas apkārtnē veidojās ļoti strauji. Dārzus veidoja visdažādāko profesiju pārstāvji.

Mazdārziņš nepildīja tikai ģimenes ēdienkartes uzlabošanas funkciju, tas bija hobijs, atpūta, aizraušanās. Tas bija moderni.

Rīgā notika dažādi izglītojoši pasākumi un izstādes, lai cilvēki iepazītos ar Vācijā un Skandināvijā tik populāro mazdārziņu kultūru. Mazdārziņu idejas pamatā bija filozofija, ka dārzs, svaigs gaiss un fiziskas aktivitātes atturēs no alkohola lietošanas un citām sliktām nodarbēm. Mērķauditorija bija vienkāršie strādnieki, kuriem rokās «ielika» lāpstas un dakšas, aicinot brīvo laiku pavadīt mazdārziņu ierīkošanā un kopšanā, nomainot pilsētas vienmuļo dzīvi pret estētisku skaistumu, lielisku laiku kopā ar ģimeni un veselīgiem apstākļiem bērniem. Dārziņā izaudzētais šajā filozofijā bija otrajā plānā.

Arī Rīgā mazdārziņu mode gāja plašumā, tāpēc Rīgas pilsētas valde bija spiesta domāt par noteikumiem dārzu apsaimniekošanā. Nomas līgumus varēja slēgt uz gadu vai trim, drīkstēja uzcelt lapeni, uzmūrēt krāsniņu, bet projektu bija jāsaskaņo. Tāpat bija noteikts, ka dārziņā jāaudzē dažādas kultūras, nedrīkstēja stādīt tikai kartupeļus.

Laika gaitā izmainījies arī dārziņu izskats. 20. gadsimta sākumā bija strikti noteikumi, kā dārziņu jāapsaimnieko, dārziņus atdalīja vienu no otra ar apstādījumiem, ļoti daudz audzēja ziedus, jo tie priecēja acis un sirdi, tos arī varēja viegli pārdot - uzpircēji ieradās pie mazdārziņa īpašnieka un uz vietas nopirka preci (tāda prakse šobrīd ir Īrijā).

Šodien bieži pilsētas mazdārziņi asociējas ar nekārtību, zagļiem, bezpajumtniekiem un vidi, ko par estētisku nosaukt būtu grūti. Iespējams, ka pērnā gadsimta vidū bija stingrāki dārziņu nomāšanas noteikumi, un pašvaldība uzstājīgāk prasīja šo noteikumu izpildi, bet arī tad mazdārziņu uzturētāji rīkoja dežūras, lai cīnītos ar zagļiem un postītājiem.

1937.gadā, apmēram 30 gadus pēc mazdārziņu kustības iesākšanas, Rīgā 64 dažādos pilsētas nostūros pletās kopumā 7752 mazdārziņi, bet 20 gadsimta beigās jau ap 32 000 dārziņu, kas aizņēma 1600 hektāru platību, raksta Inguss Bērsons.

No Rīgas mazdārziņu «kaite» strauji izplatījās pa visu Latviju un saglabājusies līdz mūsu dienām. Mazdārziņu kultūra un funkcijas šajā laikā gan vairākkārt mainījušās, bet cilvēki joprojām labprāt ierīko dārziņus.

Mazdārziņi ierīkošanai izmanto pilsētas brīvās zemes. Kad pilsēta paplašinās, mazdārziņu īpašnieki spiesti meklēt citu vietu dārziņam. Problēma ar pilsētu «ienākšanu» mazdārziņos pastāvējusi vienmēr. Tagadējā Teikas rajonā, Uzvaras parkā, pilsētas kanālmalā pie dzelzceļa vai pat tagadējā Berga bazāra teritorijā kādreiz stādīja kāpostus. Un katru reizi, kad dārziņu zeme bija nepieciešama pilsētas attīstības vajadzībām, dārzu nomātājiem bija jāpamet iekoptās dobes.

Viena no senākajām dārziņu kolonijām - Lapeņu kolonija, kura atradās Ganību dambja rajonā, tika apbūvēta 21.gadsimta sākumā. Tagad arī Torņakalna stacijas rajonā dārziņu īpašnieki jau pamet dārziņus.

Lielākās cīņas šobrīd norit par Lucavsalas mazdārziņiem.

Jau gadsimta garumā laiku pa laikam mazdārziņu īpašniekiem nākas cīnīties ar pilsētu. Šī cīņa nekad nav bijusi viegla, vienmēr to pavadījuši protesti un sāpīgas emocijas. Dārziņu īpašnieki, kuri negribēja savus iekoptās dobes atdot būvlaukumam, protestēja, rakstīja vēstules, bija apņēmības pilni nepadoties, bet pilsēta mazdārziņus tomēr pamazām «apēd».

Pēdējos gados jaunieši, laužot stereotipus, ka mazdārziņos rakņājas tikai pensionāri, nomā mazdārziņus un dzīvo zaļi tiešā un pārnestā nozīmē. Daudzi no viņiem šīs idejas apguvuši ceļojot pa Eiropas valstīm.

Rīgā brīvu mazdārziņu netrūkst, Rīgas pašvaldības mājas lapā ir krietni iespaidīgs piedāvājums.

Turpmāk vēl...

Uz augšu