Sv 11.04.2021.

Arvīds Krievs: «Dzīves laikā Freimanis nebija pietiekami atzīts»

FOTO: Lita Krone/LETA

7.februārī kinoteātrī «Splendid Palace» norisinājās pilnmetrāžas dokumentālās filmas «Freimis. Mārtiņš Freimanis» pirmizrāde.  Īsi pirms filmas sākuma apmeklētājiem uzstājās Aija Andrejeva  un Valters Frīdenbergs, kā arī koris «Mūza» ar diriģentu Gunti Cimiņu vadībā. Arī portāls «Apollo» ieradās uz filmas pirmizrādi, lai par tās veidošanu aprunāties ar režisoru Arvīdu Krievu.

Filmas režisora un idejas autora Arvīda Krieva rīcībā ir unikāli videomateriāli, kas apkopoti daudz gadu garumā sekojot Mārtiņa karjerai. Filmā attēlota ne tikai spožā Mārtiņa dzīves puse, kādu redzēja publika uz skatuves, bet arī skarbā realitāte. Sarunas laikā ar «Apollo» Arvīds Krievs rokās turēja Mārtiņrozes, kā arī atzina - arī Freimim šie ziedi patika.

Apollo: Ka jums šķiet, ko teiktu pats Mārtiņš, ja redzētu šo filmu?

Arvīds: Es domāju, ka būtu ļoti priecīgs. Mārtiņam patika būt kaut kur redzamam un pieminētam. Diemžēl dzīves laikā viņu kaut kā pabīdīja malā, neievēroja. Man liekas, ka viņš to ļoti pārdzīvoja, taču neko neteica. Mārtiņš gaidīja kaut kādu mūzikas vai aktiera balvu. Viņš gribēja tikt vairāk novērtēts, taču dzīves laikā novērtēts netika. Visi domāja, ka viņš jau pats par sevi ir un gan jau viņam tas laiks pienāks, jo viņš tāpat ir labs. Un tos citus vajag atbalstīt, jo nevar zināt, kas no tiem iznāks.

Apollo: Jūs ar Mārtiņu bijāt labi pazīstami?

Arvīds: Mūs vairāk saistīja darba attiecības, cik nu daudz pie mums viņš uzturējās - kad pats pieteicās pie mums pafilmēties vai pafotografēties. Diemžēl reti. Man bija scenārijs viņam, nākamajā filmā viņam bija paredzēta loma, diemžēl tas tā nesanāca. Es jau uzskatu, ka viņš kā aktieris bija ļoti pateicīgs, viņš pieņēma jebko, kas viņam būtu jādara. Viņš nepretojās, ka kaut ko nemāk vai negrib darīt, tādi gadījumi nebija.

Kaprīzs viņš bija, tas ir redzams arī filmā. 10 minūtes nokavējis, kāds viņam aizrādījis, viņš nopietni apvainojies un jau iet prom. Tādi numuri viņam bija arī pie mums. Viņš bija spilgta personība ar visām pozitīvajām un negatīvajām īpašībām, kā jau jebkurš cilvēks.

Apollo: Kāpēc filmā nav atainota Mārtiņa privātā dzīve?

Arvīds: Visu laiku kaut kādi romāni jau bija. Es viņu tik labi nepazinu, lai varētu būt viņam klāt visu laiku. Filma sākumā bija domāta rādīšanai pirms lieliem koncertiem, lai iesildītu publiku, lai ir kaut kāda informācija par Mārtiņu. Filma nebija domāta biogrāfiska, bija doma parādīt, to, ko cilvēki nezina.

Filmā ir redzams, kādu mēs, filmētāji, viņu pazinām, jo viņam bija arī kaut kāda cita dzīve. Mums filmēšana vairāk bija tas, ko viņš, kā aktieris, spēj izdarīt. Pieradināt viņu pie kameras - tas bija pats galvenais. Bija svarīgi, lai viņš iemācītos justies brīvi, lai viņš saprastu, kā tas viss kopā sanāk, parādīt pēc tam kā viņš uzvedas, un kā tas izskatās uz lielā ekrāna, ka tas ir pavisam kaut kas cits. Vairāk darbojāmies ar tādu nozīmi. Labi, ka mēs to darījām un tas saglabājās, vismaz bija no kā filmu uztaisīt un šovakar ir ko redzēt. Tas ir kaut kas paliekošs, prieks par to. Pēc desmit gadiem varēs arī paskatīties.

Apollo: Kas, veidojot filmu, bija tas smagākais, dvēseliski emocionālākais?

Arvīds: Es filmai pieeju daudz racionālāk. Ir lietas, kuras varbūt man neizdevās, taču tas ir noslēpums un lai paliek pie manis. Kopumā filmu var skatīties, tautai patiks, publika ies un skatīsies. Tāpēc jau mēs taisām filmas, lai cilvēki skatītos. Tāpat arī Mārtiņš veidoja mūziku cilvēkiem, lai viņi klausītos. Viņam patika cilvēku pilnas zāles, kā Ķīpsalā vai Valmierā. Sākumā jau grupa «Tumsa» bija orientējusies uz nelielu auditoriju - klubos vai skolās. Bet Mārtiņš grupu pacēla lielākā mērogā.

Freimanim ļoti patika filmēties. Viņš man reiz zvanīja pirms Ziemassvētkiem un vaicāja, vai mēs nevaram aizbraukt uzfilmēt kādu projektu. Ja toreiz nebūtu bijuši tik aizņemti Somijā, tad būtu arī palīdzējuši. Man ir žēl, ka tā sanāca. Toreiz vēl teicu, ka labāk vēlāk, vēl ir ziema, labāk uzfilmēsim pavasarī.

Apollo: Mārtiņš bija labs dziedātājs, bet, kā ar aktiermākslu?

Arvīds: Viņš, kā aktieris, bija ļoti talantīgs, ļoti pateicīgs filmēšanai. Viņš galvā neņēma absolūti neko. Viņš ļoti brīvi jutās, viņš dzīvoja un neko neuzspēlēja. Piemēram, man ir ļoti grūti, ja mani kāds fotografē, es uzreiz ieņemu kaut kādu nedabīgu pozu. Es zinu, cik to ir ļoti grūti izdarīt cilvēkam, ja viņš nav profesionāls aktieris. Viņš bija loti talantīgs daudzās jomās - gan mūzikā, gan dzejā, gan aktiermeistarībā. Viņš ļoti steidzās dzīvot, viņš bija ļoti steidzīgs. Viņš visu laiku steidzās no vienas vietas uz otru. Tad viens darbiņš, tad otrs. Mārtiņš dzīvoja steidzīgi, varbūt tāpēc viņam bija tāds liktenis.

Apollo: Ir cilvēki, kuri uzskata, ka Mārtiņš ir bijis par daudz glorificēts...

Arvīds: Dzīves laikā viņš nebija pietiekami atzīts. Neviens nenodarbojas ar viņa glorificēšanu. Kas attiecas uz šo filmu, viņš tai ir pateicīgs, pateicīgs kā indivīds uz kuru var visu laiku skatīties, jo viņš visu laiku mainās un nav vienāds. Tā ir Mārtiņa lielā priekšrocība.

Apollo: Kā radās filmas nosaukums?

Arvīds: Mēs viņu par Freimi nesaucām, saucām par Mārtiņu. Tā viņu sauca jaunieši - Valters un Kaža. No viņiem to sadzirdējām un tā tas radās.

Apollo: Pirmizrādes ienākumi tiek novirzīti tās izmaksu segšanai un DVD izdošanai. Kā filma tika atbalstīta finansiāli?

Arvīds: Mums nekāds valsts atbalsts filmas uzņemšanā nebija, Tajā brīdī, kad radās doma, mēs bijām draugu kompānija Berlīnē, Berlīnes festivālā, vairākus gadus atpakaļ. Skatījāmies uz kādām filmām cilvēki iet un kādas skatās. Tur bija simtiem Eiropas filmas, kuras bija vērts paskatīties. Toreiz populāras bija filmas par mūziķiem, mūzikas grupām, tādas cilvēkiem patika, jo tajās redzama izklaide un aizkadra dzīve. Tā nu mums radās doma: ja jau Freimanis pie mums filmējas, kāpēc neuztaisīt filmu par grupu «Tumsa»? Kino centrs toreiz nemaz nezināja, kas tā «Tumsa» ir, kas ir Freimanis un kam tas vispār ir vajadzīgs.

No tā laika sākām strādāt pie filmas paši. Kad bija nauda, tad strādājām, kad nebija - nefilmējām. Patiesībā filmu mēs būtu pabeiguši pēc trim gadiem, «Freimaņa fonds» gribēja, lai ir ātrāk. Materiāls vēl ir, sanāktu pat vēl vienai filmai.

Mārtiņa Freimaņa dzīvība izdzisa 2011. gada 27. janvāra naktī. Mūžībā aizgājušais komponists, dzejnieks, aktieris un grupas «Tumsa» solists bija 33 gadus vecs.