Apollo: Jūs ar Mārtiņu bijāt labi pazīstami?
Arvīds: Mūs vairāk saistīja darba attiecības, cik nu daudz pie mums viņš uzturējās - kad pats pieteicās pie mums pafilmēties vai pafotografēties. Diemžēl reti. Man bija scenārijs viņam, nākamajā filmā viņam bija paredzēta loma, diemžēl tas tā nesanāca. Es jau uzskatu, ka viņš kā aktieris bija ļoti pateicīgs, viņš pieņēma jebko, kas viņam būtu jādara. Viņš nepretojās, ka kaut ko nemāk vai negrib darīt, tādi gadījumi nebija.
Kaprīzs viņš bija, tas ir redzams arī filmā. 10 minūtes nokavējis, kāds viņam aizrādījis, viņš nopietni apvainojies un jau iet prom. Tādi numuri viņam bija arī pie mums. Viņš bija spilgta personība ar visām pozitīvajām un negatīvajām īpašībām, kā jau jebkurš cilvēks.
Apollo: Kāpēc filmā nav atainota Mārtiņa privātā dzīve?
Arvīds: Visu laiku kaut kādi romāni jau bija. Es viņu tik labi nepazinu, lai varētu būt viņam klāt visu laiku. Filma sākumā bija domāta rādīšanai pirms lieliem koncertiem, lai iesildītu publiku, lai ir kaut kāda informācija par Mārtiņu. Filma nebija domāta biogrāfiska, bija doma parādīt, to, ko cilvēki nezina.
Filmā ir redzams, kādu mēs, filmētāji, viņu pazinām, jo viņam bija arī kaut kāda cita dzīve. Mums filmēšana vairāk bija tas, ko viņš, kā aktieris, spēj izdarīt. Pieradināt viņu pie kameras - tas bija pats galvenais. Bija svarīgi, lai viņš iemācītos justies brīvi, lai viņš saprastu, kā tas viss kopā sanāk, parādīt pēc tam kā viņš uzvedas, un kā tas izskatās uz lielā ekrāna, ka tas ir pavisam kaut kas cits. Vairāk darbojāmies ar tādu nozīmi. Labi, ka mēs to darījām un tas saglabājās, vismaz bija no kā filmu uztaisīt un šovakar ir ko redzēt. Tas ir kaut kas paliekošs, prieks par to. Pēc desmit gadiem varēs arī paskatīties.