ECT noraida kinoteātra šāvēja Zikova prasību pret Latvijas valsti

FOTO: Ieva Čīka/LETA

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir nolēmusi noraidīt Latvijā par slepkavību kinoteātrī notiesātā Nikolaja Zikova prasību pret Latvijas valsti, atzīstot iesniegto sūdzību par nepieņemamu tālākai izskatīšanai pēc būtības, aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā.

Savā 2014.gada 21.februāra pieteikumā par kinoteātrī «Citadele» izdarīto slepkavību notiesātais Nikolajs Zikovs sūdzējās par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.panta, kas nosaka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, iespējamo pārkāpumu Latvijā saistībā ar viņam piederošās automašīnas apskati, kuras laikā iegūtos pierādījumus pirmās instances tiesa bija iekļāvusi notiesājošā spriedumā. Vēlāk Augstākā tiesa, skatot kriminālprocesu apelācijas kārtībā, atzina apskati par prettiesisku, bet iegūtos pierādījumus par procesuāli nepieļaujamiem un izslēdza tos no kriminālprocesa materiāliem.

Tiesa Zikova sūdzību noraidīja, jau no paša sākuma norādot, ka šajā gadījumā nebija nepieciešams sākt kriminālprocesu pret tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, kuri bija veikuši prettiesisko apskati. Tiesas ieskatā, būtiski bija noskaidrot, vai Zikovam bija pieejami citi tiesību aizsardzības mehānismi viņa aizskarto tiesību aizsardzībai.

ECT, pamatojoties uz tai iesniegtajiem Latvijas tiesu judikatūras piemēriem, piekrita Latvijas valdības izvirzītajam argumentam, ka šādi tiesību aizsardzības mehānismi viņam bija pieejami, jo viņš varēja vērsties ar civilprasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, pamatojot savu prasību ar Civillikuma 1635.pantu un atsaucoties uz apelācijas tiesas secinājumiem, kas bija atzinusi automašīnas apskati par prettiesisku. Tomēr šo iespēju viņš nebija izmantojis, kā arī nebija sniedzis apsvērumus, kas dotu ECT pamatu apšaubīt šī tiesību aizsardzības mehānisma efektivitāti.

Jau ziņots, ka saskaņā ar apsūdzību kino seansa sākumā Zikovs trokšņojis un čaukstinājis konfekšu turzu, tāpēc 1968.gadā dzimušais Aigars Egle, kurš sēdējis rindu zemāk, izrāvis konfekšu turzu Zikovam no rokām un nolicis to zemē. Filmas beigās Zikovs priekšā sēdošajam Eglem uzlējis no pudeles nelielu daudzumu ūdens. Viss beidzies ar četriem no Zikova ieroča raidītiem šāvieniem, trīs no tiem trāpījuši Egles ķermenī, un viņš notikuma vietā miris, liecina apsūdzība. Jau neilgi pēc aizturēšanas 2011.gada februārī Zikovam kā drošības līdzeklis tika piemērots apcietinājums, kurā viņš atrodas joprojām.

Savukārt lietā «O.G. (II) pret Latviju» savā 2013.gada 21.janvāra pieteikumā 1965.gadā dzimušais Latvijas pilsonis O.G, kurš lūdzis ECT publiski neizpaust viņa identitāti, apgalvoja, ka viņa atrašanās valsts SIA «Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs» laika posmā no 2012.gada 9.augusta līdz 14.septembrim bija prettiesiska viņa brīvības atņemšana konvencijas 5.panta, kas nosaka tiesības uz personisko brīvību un drošību, izpratnē un pārkāpa viņa konvencijas 5.panta 1.punktā garantētās tiesības uz personisko brīvību.

2012.gada 9.augustā O.G. aizturēja policija pēc tam, kad viņš bija izraisījis konfliktu ar sabiedriskā transporta kontrolieri. Tās pašas dienas vakarā iesniedzējs no policijas iecirkņa tika nogādāts valsts SIA «Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs». Kā apgalvo O.G., viņa kustības tika ierobežotas un viņam tika injicētas nezināmas zāles. 2012.gada 10.augustā psihiatru konsīlijs pieņēma lēmumu, ka O.G. jāturpina ārstēšanās psihiatriskajā stacionārā, norādot, ka «psihisko traucējumu dēļ pacienta uzvedība ir bīstama viņa paša un citu personu veselībai un dzīvībai». 2012.gada 13.augustā tiesa apstiprināja psihiatru konsīlija lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu iesniedzējam psihiatriskajā iestādē bez viņa piekrišanas. Tiesas sēdē piedalījās arī pats O.G., kurš 2012.gada 14.septembrī izrakstīts no «Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra».

Izvērtējot O.G. apgalvojumus un Latvijas valdības iesniegtos argumentus, ECT vienbalsīgi atzina, ka viņa sūdzība ir acīmredzami nepamatota. Tiesa uzskatīja, ka O.G. ievietošana psihiatriskajā slimnīcā un ārstēšana bez viņa piekrišanas bija pamatota, ņemot vērā viņa veselības stāvokli. Tāpat ECT atzīmēja, ka lietas notikumu laikā piemērojamais nacionālais regulējums jau bija būtiski uzlabots, lai sniegtu procesuālās garantijas personām, kurām tiek noteikta ārstēšana pret viņu gribu, turklāt visi lēmumi tika pieņemti likumā noteiktajos termiņos. Tiesa šīs lietas apstākļus pretnostatīja lietai «L.M. pret Latviju», kurā ECT 2011.gada 19.jūlija spriedumā bija konstatējusi vairākus konvencijas pārkāpumus saistībā ar personas ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā, un lietai «Raudevs pret Latviju», kurā 2013.gada 17.decembra spriedumā ECT bija norādījusi uz vairākām procesuālām nepilnībām.

Tikmēr lietā «Pancers pret Latviju» savā 2006.gada 8.februāra pieteikumā 1965.gadā dzimušais Latvijas pilsonis Viktors Pancers, atsaucoties uz konvencijas 5.pantu, sūdzējās par viņam piemērotā apcietinājuma tiesiskumu, apcietinājuma ilgumu un apcietinājuma tiesiskuma kontroles efektivitātes trūkumu. Savukārt, atsaucoties uz konvencijas 6.pantu, kas nosaka tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp samērīgu tiesvedības ilgumu, Pancers sūdzējās par nesamērīgi ilgo kriminālprocesu septiņu gadu divu mēnešu un sešu dienu garumā.

Tiesa visas minētās sūdzības noraidīja. Tiesa piekrita Latvijas valdības paustajai nostājai, ka pēc pirmās instances tiesas notiesājošā sprieduma Pancera apcietinājuma tiesiskums bija vērtējams konvencijas 5.panta 1.punkta a) apakšpunkta kontekstā un kā tāds tas bija atzīstams par tiesisku. Secinot minēto, ECT kā nepamatotu noraidīja Pancera sūdzību par apcietinājuma ilgumu. Tāpat ECT noraidīja sūdzību par apcietinājuma kontroles efektivitātes trūkumu, jo tā tika nodrošināta ar pirmās instances tiesas spriedumu, kā arī tam sekojošās apelācijas un kasācijas tiesvedības ietvaros. Savukārt iesniedzēja sūdzība par apcietinājuma ilgumu pirms pirmās instances tiesas notiesājošā sprieduma bija iesniegta novēloti.

Visbeidzot, atsaucoties uz tās lēmumu lietā «Trūps pret Latviju» un piekrītot Latvijas valdības izvirzītajam argumentam, ka Pancers nebija izmantojis nacionālajā līmenī pieejamos tiesību aizsardzības mehānismus, ECT noraidīja sūdzību par kriminālprocesa ilgumu. Tiesa atkārtoti uzsvēra, ka kriminālprocesa likuma 14.pants, kā to apliecināja nacionālo tiesu prakse, ietvēra tiesību aizsardzības mehānismu nesamērīgi ieilguša kriminālprocesa gadījumā. Proti, minētā norma paredzēja iespēju izbeigt nesamērīgi ieilgušu kriminālprocesu vai iespēju ņemt šo apstākli vērā, nosakot galīgo sodu. Turklāt šīs normas piemērošana nebija ierobežota laikā.

Tiesas lēmumi ir galīgi un nepārsūdzami.

Uz augšu