Portāls «Apollo», sadarbībā ar izdevniecību «Kontinents» aicina tevi piedalīties erotisko stāstu konkursā! Uzraksti savu erotisko stāstu, atsūti to uz «Apollo» redakciju (dzive@apollo.lv), mēs to publicēsim portālā. Trīs labāko stāstu autori iegūs E. L. Džeimsas romānu «Grejs».
Publicējam konkursa darbu, kuru mums atsūtīja Egils. Esam saglabājuši autora rakstības stilu.
Lielais Sprādziens
Es nesaprotu. Es joprojām tam nespēju noticēt. Esmu viskautko lasījis arī šajā žanrā - man tīri labi iet pie sirds erotiskā literatūra, tomēr tas, kas notika pagājušajā vasarā, man vēl aizvien liekas tikai manu fantāziju un iedomu auglis gluži vienkārši tāpēc, ka smadzenes ir trenētas šādus stāstus uztvert kā labākajā gadījumā pasakas pieaugušajiem, ar ko kompensēt nekad nepiedzīvotās vai pilnīgi neiespējamās situācijas, kas laiku pa laikam mūs vajā gan nomoda sapņos, gan naktsmiegā.
Tomēr mana sirds, dvēsele un katra mana ķermeņa šūna gavilē neaprakstāmā līksmē, apzinoties, ka viss, par ko tūdaļ izstāstīšu jums, ir viena vienīga tīra patiesība, kuru piedzīvot laikam jau lemts tikai vienam no miljarda tūkstoš gadu laikā, jo tas nevar būt tiesa, tomēr bija.
Gadījās, ka jūlija pēdējā nedēļa pretstatā ierastajam grafikam man gadījās pilnīgi brīva, tāpēc nolēmu reto iespēju izmantot gluži savtīgi un arī nedaudz patriotiski, jo darba darīšanās biju apbraucis jau teju vai pusi pasaules, un man nekārojās vairs ne mirkli pavadīt lidostu burzīgajā bezpersonībā. Es nolēmu doties absolūti egoistiskā sevis žēlošanas un lutināšanas pasākumā kaut kur tepat – ne vairāk kā simts, simt divdesmit kilometru attālumā no Rīgas, kas mūsdienīgam latvietim spēj nodrošināt pilnīgu saplūsmi ar nekurieni un garantēt pilnīgu vientulību gan fiziski, gan garīgi burtiski skatiena attālumā no citadeles. Ilgi nedomājot, izvēlējos lētu viesu namu netālu no Rojas, kas piedāvāja visas ērtības un brokastis par smiekla cenu, toties līdz liedagam, kuru varēja redzēt pa manas istabas logu, bija aptuveni simtdivdesmit soļi mērojami, ne vairāk. Kad ierados, biju varen izsalcis, tomēr viesu nama pusdienu piedāvājumu nolēmu pieņemt citreiz, jo gribējās taču redzēt, kas visriņķī darās. Tā nu iesēdos vienīgajā «kafijušņikā», kā to nievājoši un reizē mīlīgi dēvēja vietējie ļaudis, un par, man domāt, nebūtisku naudiņu ieguvu lielisku franču karbonādi ar visām attiecīgajām piedevām. Kamēr, censdamies saglabāt inteliģentu koptēlu un iegrimstot maltītē ar visu dvēseli, tiesāju savu karbonādi, pēkšņi pamanīju, ka miglotā stikla durvīm tuvojas kāds siluets. Nezinu, kā tur īsti bija, bet domāju, ka uzdurtais cūkgaļas gabaliņš kādu brīdi neziņā žāvējās uzdurts uz dakšiņas «kafijušņika» sasmakušajā gaisā. Durvis strauji atvērās un manu divvientulību ar zilgansārti uzblīdušo pārdevēju pārcirta… Viņa… Neatceros, kas tika pasūtīts, varbūt es pat nedzirdēju, bet pēc brīža viņa sēdēja man iepretim uz lēta plastikāta krēsla, kādu var iegūt jebkurā vasaras preču lieltirgotavā, un ar uzspēlēti vienaldzīgu sejas izteiksmi tiesāja nost savu pasūtījumu. Vieglais, salātzaļais kokvilnas krekliņš romantiski nodeva šauru strēmelīti viņas vēdera, bet krūšu rajonā kaut kas uzstājīgi durstīja audumu, un tas nebija krūšturis! Es apjaudu, ka kumosu manā mutē derētu vismaz sakošļāt, ja ne norīt, tāpēc nokautrējies paslēpu savu skatienu pusdienu atliekās manu acu priekšā. Kad pēc pussekundes, jo ilgāk izturēt es patiešām fiziski nespēju, to pacēlu atpakaļ, viņa jau atradās pie durvīm, raidīdama cukursaldu paldiesiņu radījumam aiz letes un … izgaisa.
Pagāja divas dienas. Pēc iepriekšējā vakara, kad aiz loga pakšķēja un šļakstēja milzīgas lietus lāses, un man nekas cits neatlika, kā nosist laiku ar feisbuka rullēšanu mobilajā, saulīte atkal karsēja baltās smiltis krastmalā. Lai gan ēpastā gaidīja vesela kaudze vēstuļu, kas gārdza pēc steidzamas atbildes jau vairākas dienas, apjēdzu, ka nelikties par tām ne zinis ir labākais, ko mans prāts spēj nolemt, devos līča virzienā bruņojies vien ar pār plecu pārsviestu frotē dvieli. Un viss. Lieciet mani mierā! Pāris stundas vai dienas gadā nu tiešām nesagraus sistēmu, ja manis tur nebūs. Un tā, sasniedzis sengaidīto mierīgi šalcošo krastu, devos, kur acis rāda. Nu jā. Acis rādija virzienu uz rietumiem. Uz Kolku. Spārdīdams krasta smiltis un nevarīgās viļņu atliekas, es biju nokātojis jau vismaz kādu krietnu pusstundu un vēl mazliet. Attapos, ka pēdējo dzīvo dvēseli esmu redzējis pie lielceļa, lēni garām šļūcot vecam «Golfam» ar stūrei pielipušu dīvainu tantuku, kas, raugoties uz tālu punktu ceļa galā, kaut ko sev vien zināmā saziņas sistēmā, murmināja, sažuvušo žoklīti klabinādama kā vecās krievu pasaku filmās tās «veģmas» vai kā nu tur jāsauc. Nosmējos balsī, to atcerēdamies, jo skaidri redzēju, ka visapkārt, kur vien mans skats sniedzas, nav un nebūs neviena vērotāja, kam ražot jebkādu viedokli par to, ko es, vientuļnieks še daru vai nedaru. Saulīte visai nežēlīgi cepināja manu pakausi un citas ķermeņa daļas, tāpēc, klausot saprātam, novilku visu, kas vien bija man mugurā, turpat mitrajās liedaga smiltīs nevērīgi nometis, brāzos pretī līča glāstošajām ūdens šaltīm. Ak, Dievs! Kas par debešķīgu baudu! Tu plunčājies kā bērns nu jau vairākus simtus metrus no krasta, vismaz man tā likās, bez jelkāda apģērba gabala, un tikai apkārt lidinošies ūdensputni ir vienīgie liecinieki tavam neprātam!
Kad tam visam beidzot bija loģiski jābeidzas, atkritu kā nopļauts krastmalas smiltīs, vien frotē dvielītim ļaujot mani atdalīt no baltā liedaga, kas likās tik milzīgs it kā radīts kopā ar visu pasauli pirms mūžības. Skatījos uz mirdzošajiem graudiņiem acu priekšā, muļķīgi meditējot par to ceļu līdz šejienei. Ar ko gan es atšķiros no tiem? Ar spēju brīvi pārvietoties? Un šīs uzmācīgās smilšu mušiņas, kas lien un ielien visur, ko nevajag! Apmetos otrādi uz muguras, lai dažām no tām atriebtos… un tad… pēkšņi aizmirsu, ka mirkšķināšana ir fizioloģiski būtiska nodarbe, kas pasargā acis un veic vēl citas funkcijas… man priekšā nez no kurienes uzaususi pēkšņi stāvēja… Viņa! Vēl vakar es nevarēju lāgā iemigt, jo kraukšķīgās svešinieces tēls vajāja manu iztēli un ierosināja dažādas ne pārāk tikumīgas fantāzijas… Viņa ar draisku un nebēdnīgu smīniņu pētīja manu pliko miesu, līdz negaidot izmeta: «Negribu traucēt, bet vai jums te blakus brīvs?». Nezinu, ko atstenēju pretim, bet instinktīvi un neveiksmīgi centos uzdabūt dvieli no manas dibenapakšas uz ģenitālijām, kuru skats līdz šim tika adresēts vien saulei un jūrai. «Neraizējieties, uzņemšanas nodaļā ne tādus vien esmu saskatījusies. Jūsu augums ši brīža kondīcijā noteikti iekļaujas kopainā daudz labāk nekā citādi». Es joprojām nespēju bilst ne vārdu, bet, kamēr neveikli mēģināju pabeigt darbību ar dvieli, viņa jau turpināja: «Jūs runājat latviski?». Es pamāju ar galvu, vēl aizvien neizdvesis ne skaņu. «Man šajā apvidū vienai uzturēties ir visai neomulīgi, vai drīkstu pievienoties?». Es pamāju, beidzot uzmesdams dvieli savai vīrietībai, kas, šķiet, nezinu no kā, bet bija sākusi viegli mainīt agregātstāvokli. Tikai tagad pamanīju, ka gaišpelēko cirtu īpašniece visu laiku bija turējusi aiz ragiem senatnīgu divriteni, kurš rūpīgi tika noguldīts turpat blakus. Atliekšanās brīdī no krekliņa apakšas kaut kas pazibēja, kas lika manai dvieļa slēptajai mantībai saspringt vēl vairāk, bet tas izrādījās tikai sākums.
Daudz jau tur nebija – krekliņš, džinsu šortiņi un iešļūcamas čībiņas. Kad tas viss kopā ar nelielu rupja auduma somu ielidoja kāpu smilgās, es bez elpas un neprātā klaudzošu sirdi raudzījos mītiskajā parādībā, kas īsā mirklī bija paņēmusi mani visu. Vijīgais augums, tvirtais, šķiet, sportiskās kustībās trenētais klēpis, nelielās bet ideāli apaļās krūtis, salmu krāsas mati un acis, kuru krāsu nespēju precīzi fiksēt, manu apziņu nemanot bija pārvietojuši kādā starpdimensionālā telpā, no kuras notikumos spēju vien piedalīties kā vērotājs, nevis īstens dalībnieks.
«Man somā ir sauļošanās eļļa, vari paņemt?» , viņa šķelmīgi uzsmaidīja. Sataustīju prasīto, bet, kamēr mēģināju saturu dabūt plaukstās, mans vīrišķais ierocis bezbailīgi izmuka no dvieļa apakšas un tagad nekā nepiesegts agresīvi tiecās pretī debesīm.
«Smiltis mēdz būt kaitinošas un traumatiskas...», viņa zobgalīgi izmeta, nez kur dabūjusi smilgu, ar ko rotaļīgi un viegli centās notraust no mana sasārtušā ieroča īstus un iedomātus smilšu graudiņus. Es acumirklī sarāvos kā liesmas dzelts. «Vai! Tev sāpēja? Piedod, es tā negribēju!», viņa iesaucās tēlotā līdzjūtībā un maigi ar pirkstgaliem noglāstīja sprāgt gatavo locekli. Pirms es spēju vēl ko izdvest, tā galu jau bija apsegušas pasaulē skaistākās lūpas, bet mēle zaglīgi taustījās gar ādas mezgliņu otrā pusē. «Vai tagad esmu reabilitēta?», meitene iesmejās un atgūlās smiltīs. «Nu, tad mani kāds ieeļļos vai man jāsadeg saulē?», viņa turpināja čalošanu. Līdz pat šim brīdim nebiju bildis nevienu artikulētu zilbi, kad viņa atkal ierunājās: «Vai tev ir vārds?». «Piedod, mani sauc Armands», es ar grūtībām izdvesu. «Estere», attrauca jūras dieviete. Es glāstīju viņas muguru ar eļļā svaidītām rokām, maigi apļoju ap tvirtajiem vaigiem, kuru krāsa pretstatā manējai neatšķīrās no pārējā ķermeņa, bet bija maigi viendabīga. Brīžos, kad, atzīšos, ne bez nodoma, manas rokas uzcēla vaigus tā paaugstāk, atsedzās divas ideāli vienādi veidotas kaunumlūpiņas, kādas dabā, šķiet, līdz šim vēl nebija redzētas. Mana jau tā pārslogotā sirds salēcās vēl divreiz naskāk, bet viņa apmetās uz muguras, teikdama: «Šeit arī deg! Neesi paviršs!». Centos kā spēdams slēpt savu saviļņojumu. Ja manas rokas nemitīgi neslidinātos pār viņas ieeļļoto augumu, tās droši vien nodevīgi trīcētu, bet te pēkšņi viņa pielēca kājās, izpildīja kādu man nezināmu dejas kustību un metās ūdenī. Ieskrējusi šļakatās un spalgi iespiegdamās, Estere strauji apcirtās riņķī un, mani cieši nopētīdama, iesaucās: «Nāksi?». Es aizvien vēl nedaudz sakautrējies par savu sacietējušo instrumentu starp kājām, tomēr izspiedu smaidu uz savām ne mazāk cietajām lūpām, un devos ūdenī. Kad biju aizbridis līdz Esterei, viņa nebēdnīgi sagrāba manu locekli un itkā aiz rokas vilka mani dziļāk ūdenī. Kā lai aprakstu šo izjūtu, kas tobrīd pārņēma visu manu miesu un dvēseli? Ja viņa mani pavilktu zem ūdens un tur turētu, es noteikti nepretotos nevienu brīdi. Es biju gatavs mirt šeit un tagad, un pat nevēlējos, lai notiekošajam vēl kas vispār sekotu. Kad bijām ūdenī līdz krūtīm, viņa cieši apķērās man ap kaklu, palēcās un visbeidzot nonāca ar savu visvissvētāko vietiņu tieši virs mana lepnuma. Es raudzījos viņas acīs kā apmāts, viņa ar tikko jaušamu smaidu lēni atdevās gravitācijai, un mēs saplūdām. Es turpināju raudzīties viņā neizdvesis ne skaņu un it nemaz nepakustēdamies. Es sajutu un ar katru neironu izbaudīju, kā viņas dievišķais klēpis satver un pazudina manu pārkairināto un saslieto izmisumu.
Un tad tas notika. Viņa izdvesa čukstam līdzīgu vaidu, un viņas elsas pieņēmās spēkā. Es lēni un pārvarot kādu nesaprastu pretestību pagrūdu savu kareivi dziļāk viņas klēpī. Viņa ievaidējās un sarāvās. «Tev sāpēja?», es nobijos. «Nerunā! Turpini!», Estere pavēlēja, tomēr kaut kas mani darīja bažīgu. Nezinu kā, bet mēs bijām nonākuši seklākā vietā, līdz kāda grūdiena brīdī pamanīju, ka uz manas labās ciskas ir neliela asiņu stīdziņa. Es cieši paraudzījos viņai acīs un šļupstēju: »Tu... tev... vēl nekad...?», bet viņa uzspieda manām lūpām plaukstu un aptvēra mani ar savām kājām vēl ciešāk. Es tūdaļ pat sajutu neaprakstāmas svētlaimes tuvošanos, tomēr manī sarosījās neskaidra nojausma, ka to piedzīvot tagad nedrīkst, tapēc uz mirkli viņu atlaidu, lai pēc brīža, rokās nesdams, noguldītu uz smiltīs nīkstošā dvieļa. Ar visu savu maigumu, cik vien savā vīrišķa rumpī un prātā man bija, es piekļāvu savas lūpas pie viņas svētvietas un skūpstīju to nesaprātīgi ilgi. Lai gan mana mēle sajuta vieglītiņu salkanu asiņu garšu, Esteres atbilde viņas arvien spēcīgāk cilājošajās jaunavīgajās krūtīs lika nojaust tuvojošos lavīnu. Nespēdams no paradīzes avota atrauties, es turpināju aizvien spēcīgāk laizīt un zīst mazo uzkalniņu viņas klēpja lūpiņu savienojuma punktā. Mani pirksti kā nemaņā bija ielauzušies valgajā baudas slēpnī, līdz viņa iekliedzās: «Nāc taču! Nāc iekšā!». Es saņēmu viņas potītes un atliecu kājas tālu atpakaļ. Mans ilgu pārpilnais loceklis lēni, bet neatvairāmi ieslīdēja pārkarsušajā sārtajā ejā, izpildīja dzīvības rituāla deju dziesmas garumā, un, brīdī, kad viņas vaidi pārgāja bezskaņas un bezelpas konvulsijās, arī mana dvēsele kā devītais jūras vilnis visbeizot izlija viņas atvarā, kas vēl ilgu brīdi turpināja te satvert, te atlaist to.
«Es redzēju zvaigznes. Gaišā dienas laikā!», es iečukstēju viņai ausī. Klusi iesmiedamās, viņa viegli un nebēdnīgi uzšāva ar abām rokām pa maniem dibena vaigiem. «Viena komēta joprojām atrodas redzamības zonā,» viņa atdzirkstīja, un tā mēs kādu brīdi jautri smiedamies atkal sajutām pieaugošu savstarpēju gravitāciju, jo patiešām mans krietnums nebija spēkā un spītā neko daudz vājinājies arī pēc Lielā Sprādziena. Mēs saplūdām vēlreiz. Maigi, lēni un patiesi. Kad viņa bija beigusi, viņas asaras saplūda ar manējām.