Portāls «Apollo», sadarbībā ar izdevniecību «Kontinents» aicina tevi piedalīties erotisko stāstu konkursā! Uzraksti savu erotisko stāstu, atsūti to uz «Apollo» redakciju (dzive@apollo.lv), mēs to publicēsim portālā. Trīs labāko stāstu autori iegūs E. L. Džeimsas romānu «Grejs».
Publicējam konkursa darbu, kuru mums atsūtīja Unega Saulīte. Esam saglabājuši autores rakstības stilu.
Tauriņdeja
Kāda draņķīga diena! Kas man lika piekrist būt par bezmaksas pavāra palīdzi lauku radinieku kāzās! Divas iepriekšējās dienas, no rīta līdz vēlam vakaram, esmu nenogurdama maisījusi, griezusi, cepusi, garnējusi. Nu beidzot kāzu viesi klāt! Skrienu kā vāvere ritenī, lai tik citiem būtu labi. Uzvilku savu jauno, skaisto kleitu ar volāniem un dekoltē. Bet to jau tāpat neredz, jo virsū priekšauts, lai nenosmērētos.
Viesi pagalmā vēl moka jauno pāri ar visādām kāzu padarīšanām. Pa virtuves logu nopētu viesus. Savējos radus pazīstu, bet svešo vidū pārsvarā tikai sieviešu kārtas pārstāves. Būs garlaicīgi. Nav pat neviena, kaut vai precēta, vīrieša, ar kuru gribētos pakoķetēt. Ja nu vienīgi līgavainis, bet nebojāšu līgavai garastāvokli. Viesi jau sēstas pie galda. Turpināšu skraidīt. Tūlīt stiepšu bļodas ar karstiem kartupeļiem.
Un tad pie līgavaiņa pienāk viņš. Nu, tas - «kā no žurnāla vāka». Man cauri izskrien zibens. Kolosāls, izskatīgs, sportisks. Kas par smaidu! Un acis... Tas vīrietis apzinās savu vērtību un īpaši nevērīgi reaģē uz jebkuras dāmas tieksmi viņam tuvoties. Iedomība, uzpūtība un pašapmierinātība spiežas ārā pa visiem galiem.
Bet tūlīt saprotu, ka tauriņi vēderā un zibens sirdī trāpījis vēl vismaz piecpadsmit jaunām, ne tik jaunām un pavisam ne jaunām meitenēm. Visu šo būtņu skatieni pievērsti šim Apolonam. Viņas visas ir sapucējušās, sakrāsojušās. Bet, kas šovakar esmu es - parasta apkalpotāja, kas pienēsā ēdienus. Nu, ko - cīnīties gan netaisos! Lai tak viņš iet uz visām četrām debesu pusēm! Centīgi turpinu skraidīt un čakli apkalpot kāzu viesus.
Tā kā esmu jautra, asprātīga un pietiekami izskatīga, ar mani koķetē gan jauni, gan veci. Es jau arī neesmu uz mutes kritusi. Jokojos, smejos un bārstu asprātības. Ar visiem - gan pa labi, gan pa kreisi. Bet tikai viens vienīgs kāzu viesis, nu nekādi nenonāk manā uzmanības lokā. Es jau zinu viņa vārdu - līgavaiņa brālis Igors. Manī izraisa jautrību apkārtēju dāmu uzmanība: «Igoriņ, kotletīti uzlikt?», «Igoriņ, vai desiņas ēdīsi?» . Pamazām nojaušu, ka Igoriņš ir mani pamanījis un viņu sāk kaitināt, ka es viņu ignorēju. Un man šī spēlīte ir iepatikusies. Kā neredzu, tā neredzu Igora skatienus. Nedzirdu viņa asprātības un neievēroju pasniegto tukšo limonādes glāzi, ko pakalpīgi steidzas piepildīt kārtējā apjūsmotāja. Ha! Kļūst arvien interesantāk. Saprotu, ka Igoru sāk tracināt mana vienaldzība. Kad sākās dejas, arī man atrodas brīvs brīdis. Un lai nu ko, bet dejot es protu! Šajā jomā esmu uzvarējusi dažos konkursos. Mani ik pa laikam kāds uzlūdz. Bet, ja es ieraugu, ka man tuvojas Igors, pati paķeru kādu večuku un uzdejoju lēnāku valsi. Igoram pielūdzējas kā mušas aplipušas. Es noteikti izceļos - jauna, smejošo, virpuļojoša un nepieejama. Arvien uzstājīgāk Igors sāk man pievērst uzmanību, bet man viltīgi izdodas izmukt. Izspēlējos.
Bet arī virtuvē man vēl daudz pienākumu. Un tad, kādā brīdi, pirms pusnakts es saprotu, ka Igors ir nozudis. Es pati arī esmu jau nogurusi. Norimstos un turpinu apkalpojošās personas darbu. Viesi pamazām dodas pie miera, bet man vēl jānomazgā trauki, jāsakārto galds brokastīm un jāmēģina kaut mazliet pagulēt. Puspiecos no rīta esmu pabeigusi visus darbus. Beidzot! Paķeru kaut kādu plānu segu, ko apmest ap pleciem un vēl aizskrienu līdz patālajam avotam noskalot nogurumu. Un tikai tad apjaušu agrā rīta burvīgumu. Tas liek man apsēsties zālē un paklausīties klusumā. Kaut kur dzied putni un ievu ziedi birst pār mani baltām pārslām. Te pēkšņi man blakus apsēstās Igors. Samulsusi pajautāju: «Kur biji pazudis?» Igors tikpat klusi atbild: «Man viss bija apnicis un aizgāju pagulēt». Saruna izsīkst. Manu prātu un ķermeni pamazām pārņem satraukuma, kaisles un brīnuma vilnis. Igors pavisam klusi nočukst: «Cik Tu esi skaista!» Cik satraucoši man, lauku meitenei, dzirdēt šādus vārdus no neaizsniedzamā «žurnāla vāka» vīrieša. Es vairs nepretojos. Viss notiek klusumā. Nav ne joku, ne koķetēšanas, ne vieglprātīgu smieklu. Ir maigi, bet kaislīgi skūpsti. Kaislas ķermeņa trīsas no matu galiņiem līdz papēžiem. Ir liegi, bet pārliecinoši glāsti, kur katru kustību izjūtu ar nepārprotamu vēlmi gūt baudu. Ir taureņa lidojums metra attālumā no zemes. Mūsu ķermeņi maigi glāsta viens otru. Skūpsti līst līdz nesaprašanai saldās straumēs. Nav ne apmulsuma, ne kautrības. Tikai viens vienīgs mīlētāju Argentīnas tango. Es izbaudu katru skūpstu, katru glāstu, katru ienākšanu manī. Igora mīlēšanas prasme ienes mani augstākās baudas virsotnēs. Mēs viens otru izbaudām pa lāsītei, pa pilienam, pa kaisles drumstalai. Par laimi šīs sajūtas velkas veselu mūžību, līdz mēs viens no otra izsmeļam visu maigumu un ilgošanos. Un beidzas ar visaugstākās baudas pārpildījumu. Tad Igors iemieg, bet es dodos atpakaļ. Laimīga un piepildīta ar viņu, ar laimi, ar apgarotību.
Šim stāstam nav turpinājuma. Ap pusdienlaiku Igoru savāc kāda ne pārāk svaiga vecuma, spilgti izkrāsota un izmeklēti ģērbta dāma un iesēdina dārgā automašīnā kā košu, dekoratīvu taureni zeltītā zirnekļtīklā . Bet, pirms tam, es no Igora saņēmu kuplu pļavu ziedu puķu pušķi. Es zinu, ka esmu viena no retajām, kam šajā dzīvē bija lemts izvirpuļot kaisles visaugstākās pakāpes neviltotu , brīnišķīgu tauriņdeju. Man liktenis ļāva izmalkot dievišķīgu nektāru manai dvēselei.