Portāls «Apollo», sadarbībā ar izdevniecību «Kontinents» aicina tevi piedalīties erotisko stāstu konkursā! Uzraksti savu erotisko stāstu, atsūti to uz «Apollo» redakciju (dzive@apollo.lv), mēs to publicēsim portālā. Trīs labāko stāstu autori iegūs E. L. Džeimsas romānu «Grejs».
Publicējam konkursa darbu, kuru mums atsūtīja Agnese. Esam saglabājuši autores rakstības stilu.
Diēta līdz nāvei
Cilvēks pēc dabas ir visēdājs. Cilvēku nevar un nevajag pieradināt pie viena ēdiena. Cilvēks nevar izdzīvot bez dažādības ēdienkartē. Cilvēkam vajag ļaut slepus pamēģināt svešas maltītes. Vai pat atklāti, pat sasēžoties savējiem ar svešiem pie kopgalda! Un tādā garā. Mūsdienu liberālajā pasaulē aizvien biežāk paceļas šādas musinošas balsis, kas diemžēl ļoti uzrunā mūsu vīriešus. Tai pašā laikā katra no mums it labi saprot, ka tā nav taisnība. Vismaz ne attiecībā uz mums. Un arī uz visu mūsu kristīgo kultūru, kas tomēr tik dziļi sakņojas monogāmijā jeb vienēdībā, ka pret poligāmijas jeb visukaspagadāsrijības apoloģētiem nav vērts pat cīnīties. Lai nu ņemas kā grib priede savā silā, beka savā sūnā, trusis savā būrī, lauva savā praidā vai sultāns savā harēmā un citi zemāki organismi! Mēs tomēr esam cilvēki, un kristīgas ģimenes stabilitātes pamats ir maniakāla monodiēta. Ir pierādīts, ka visstiprāk vīrietis sievietei pieķeras tieši tad, ja nekad mūžā neko citu kā vien viņas kotletes ar kartupeļiem nav baudījis. Viņš gan ir daudz dzirdējis par bruņurupuču zupu un bezdelīgu ligzdām, teleekrānos viņa acu priekšā nemitīgi zib šmaugas varžu kājiņas ar trifelēm un kuplas zosu krūtiņas ar brūklenēm. Bet viņš to visu dabūjis tikai bezcerīgi vērot, kraukšķinādams čipšus un piekozdams kolu ar šņabi. Un ir gatavs uz mūžu pieķerties pirmajam siltajam ēdienam šaipus ekrāna! Un tad tu nāc – līgani šūpojot savus irdeni miltainos kartupeļus un kairi zibinot savas brūngani smaržīgās kotletes kraukšķīgā rīvmaizes garoziņā! Un viņš ēd un ēd. Bez sāta. Un saprot, ka visas tās bruņubezdelīgas, visas tās varžu stakles un zosu bistes ir tukšs tēvē frīks, patiesībā tak visi ēd savas karbonādes ar makaroniem vai gulašus ar griķiem, karpas ar rīsiem vai pelēkos zirņus ar speķi un kefīru. Un – katrs tikai savu! Kopš viņš ir pagaršojis tavus irdeni miltainos kartupeļus un brūngani smaržīgās kotletes kraukšķīgā garoziņā, viņš saprot, ka neko citu baudīt vairs nevēlas nekad mūžā. Un, protams, vismazāk vēlas dalīties ar citiem!
Šādu liktenīgu lēmumu kā vienīgo iespējamo nezūdošās skaņās formulējis Fēlikss Mendelsons, un tas stiepjas cauri visai dzīvei līdz pat Šopēna drūmajam opusam Nr.72: pasaulē visšķībāk vara trubā iepūstajam skaņdarbam klavierēm.
Bet ko tad, ja tomēr kāds līdztekus savam brīvprātīgi obligātajam pamatēdienam tiecas panašķēties te no viena, te otra, te dažkārt pat citam jau servēta šķīvja? Liksim pagaidīt! Uzdevumu neatkabināt mīļotā skatu no mūsu kotletēm ar kartupeļiem nekādi ārēji apstākļi nevar mainīt. Mēs tomēr dzīvojam normālā, cilvēciskā pasaulē, kurā, kaut gan neviens nekad mūžā nepārtiek no vienām koteletēm ar kartupeļiem, tas pats neviens arī ar putām uz lūpām dievosies, ka šis neviena nekad neiespētais dzīvesveids ir vienīgais pareizais un katrs no tā sānsoli spērušais ir morāls kroplis.
Tātad, mīļotais pirms tevis ir jau pagaršojis falšo zaķi ar pupiņām (tikai pasakās tak zaķi ir īstie) un krabju salātus (arī krabji pasakās ir īstie, bet gan jau viņam būs tikušas vien nūjiņas). Vai tāpēc mest plinti krūmos un domāt, ka viņam arī turpmāk jārij surogāti no katra sānšķīvja? Nekā tamlīdzīga! Tieši tad, kad vīrietis ir garneles ar kokosriekstu jau atēdies, vairs neatšķir tās no omāra ķiploku garnīrā vai franču zosu aknām šokolādē, un beidzot saprot, ka ekrānā tik skaistās delikateses reālā dzīvē drīzāk atgrūž, nekā sniedz sātu, tu – neliedz viņam savus kartupeļus ar kotletēm! Tik irdeni miltainus ar tik brūngani smaržīgām, tik kraukšķīgā rīvmaizes garoziņā… Un viņš kāri iegrimst tavos jaukumos ne vien ar lūpām, bet arī vaigiem, pleciem un... Nu, vismaz pirmajos gados jau nu vajadzētu līdz viduklim un zemāk.
Tomēr šis nebūs stāsts par to, kādā tādā vai citādā veidā pirmoreiz nonākt līdz tam, ka viņš bauda tavu un tikai tavu kairi aromātisko kotlešu gardmi dienu un nakti no rīta līdz vakaram un otrādi, bet gan par to, kā palīdzēt viņam tā arī nekad nenovērsties no altārim dotā zvēresta ēst tikai un vienīgi tavus kartupeļus un vienaldzīgi novērsties no jebkādām citām delikatesēm, līdz nāve jūs šķirs. Jo kādu laiku viņam grimt tikai tavu ik brīdi pieejamo kotlešu baudā, pat nepaskatoties uz visapkārt ņirbošām austerēm un paipalām, ir gluži dabiski – un visa pasaules literatūra, jau sākot no tautas pasakām, šim attiecību periodam velta tikai saulainas lappuses. Toties gluži cita aina paveras nākamajā posmā, no kura pasakas veikli izvairās, noslēdzoties ar frāzēm «un tā viņi laimīgi bauda kotletes ar kartupeļiem vēl šo baltu dienu, ja vien nav nomiruši», kamēr autorliteratūra tajā vienmēr ievieš problēmas ar dažādiem kārdinājumiem no svešām ēdienkartēm, līdz prasmīgi noved lasītāju līdz nons... tas ir, konsensam, ka jebkādiem mēģinājumiem piekost apnikušajām kotletēm kādu citu aizdaru ir jāpaliek vien literāro kaislību lappusēs, no kurām tad nu dzīvē savlaicīgi jāizvelk monofāga morāle. Ja vien nevēlies, lai nāves vietā jūs šķir šķiršanās.
Gudra sieviete vienmēr pratīs savu vīrieti piedabūt visu mūžu ēst savus kartupeļus ar kotletēm. Un nevajag sevi mierināt ar demagoģiju, ka katram varot pārmaiņas pēc sagribēties grilēta laša kaperu mērcē vai teļa lāpstiņas dārzeņu sautējumā. Šāds viedoklis ir tikai un vienīgi attaisnojums savai negribēšanai pacensties būt pašai labākajai, kuras tuvumā (un pat tālumā) nevar ienākt prātā ne doma par citādu ēdienkarti. Ja nu tavs mīļotais tomēr uzrāvies uz šmorēta fazāna ar rāceņiem vai tvaicēta tunča jūraskāpostos, tad vaina tev jāmeklē – sevī. Vai nu kotletēs sīpolu nav bijis gana, vai mērcētās maizītes pielicies par daudz, vai nu kartupeļi ar saluma saldumu, vai sāls sāļums piešāvies ar kaudzi. Vaina vienmēr slēpjas tavās kotletēs ar tupeņiem: nu, katrs tak saprot, ka neviens nenomēģinās nēģi vai tītaru, ja puncis ik dienas kartupeļu piestūķēts. Nerunājot nemaz par to, ka viņam skaidri zināms: ar pirmo svētdienīga zandarta kumosiņu no sveša šķīvja viņam dienišķās kotletes turpmāk uz mūžu būs liegtas.
Mācieties jel, sievietes mīļās, vārīt smeķīgas buļbas, un neapdraudēs jūsu ģimenes mieru ne store savos ikros, ne zarna savā sulā! Nepadodieties negaušu meliem, ka esot laiku pa laikam jāļauj cilvēkam pagaršot arī ko citu! Pirmkārt, katram jau no bērnības un bībeles ir skaidrs, ka kartupeļiem ik dienas esot gana irdeni miltainiem un kotletēm gana brūngani smaržīgām, ja vien garoziņa ir gana kraukšķīga, cilvēka prātā pat doma nevar ienākt par jēra kebabu vai cūkas stilbu skābos kāpostos. Otrkārt, tomēr jābrīdina pārgalves, kas varētu izšķirties par kļūmīgu soli iepriekšminēto katram saprotamo patiesību lieku reizi pierādīt praksē. Proti, ja nu tiešām kas cits trāpa kārajam zobam kaislāk par tavām kotletēm? Piemēram, atklājas, ka viņam ārkārtīgi iegaršojas jaunas stirnas gurns baraviku mērcē, ko viņš iepriekš nav zinājis, un viņš labprāt jūs laiku pa laikam pamainītu. Vai, kas vēl trakāk, papildinātu! Piemēram, tu viņam servē savas kotletes, rīvmaizi šoreiz kā īpašu pārsteigumu sagatavojusi no bagetes, nevis parastā batona, bet – viņš piedāvā tev piešpricēt tām svešu baraviku mērci un paēst kopā ar stirnu! Nav tak šaubu, ka pa burzmu viņš tā vien tīkos ielaist zobus arī svešajā šķiņķī!
Nē, kamēr jūs esat divi vien, tavu kartupeļu un kotlešu ekskluzīvās tiesības būt vienīgajam mielastam nekas neapdraud un tu vari arī drusku paslinkot, reizi pa reizei atstājot ēdelīgo kungu gribus: nav ko jārij bez sāta, pacietīsies, tev taču arī ir savas tiesības! Cita lieta, ja nonākat sabiedrībā, kur visapkārt ņirb lērums sieviešu un nekad nevar zināt, vai kāda netur azotē akmeni, tas ir, kārdinošu ēdienu, ko sadomājusi uztiept tavam vīram, vai – vēl trakāk! – nemaz nav sadomājusi, bet šim, prakostam, sakārojas pašam! Piemēram, no tava lauleņa blakussēdētājas ažūri seklajām bļodiņām veltin veļas ārā pienbalta paltusa fileja sniegbaltu rīsu kupenā. Tev izsauc vemšanu pat doma par to bāli negaršīgo pleksti, bet vīru, izskatās, interesē. Vai vēl trakāk: arī tev pašai šķiet, ka rīsi ir gana balti un tvirti, fileja – kaira un sulīga. Vīrs gan zina, ka nav nekā garšīgāka par tavām kotletēm, tomēr... Jo īpaši – ja viņam ir pamatotas bažas, ka šovakar atkal būs bez tām jāiztiek...
Protams, ja kotletes viņam vakarā mājās ir garantētas – tas jau ir milzu trumpis tavā klēpī! Tomēr gudras un drosmīgas sievietes prot dažādot cīņu par savu kotlešu vienīgumu neskaitāmos veidos. Tu vari viņam pačukstēt, ka mājās tās pasniegsi tieši uz sliekšņa. Vēl labāk, ja liksi viņam manīt, ka mājupceļā tavas kotletes varētu nejauši atrasties apstādījumu brikšņos tieši uz klavierēm – tēviņus vilina pārsteigumi un dekorāciju maiņa! Tomēr ar to jābūt uzmanīgai: ne visi mūsdienu vīrieši ir gatavi ēst zem klajas debess vai citādi nepietiekamā komfortā. Vismaz savas dienišķās kotletes ne...
Ja esi īpaši drosmīga sieviete, ir iespējami vēl apetītlīgāki risinājumi. Piemēram, tu lūdz savu mīļoto slepus atnākt līdzi uz labierīcībām, jo ir ieķēries apakšveļas rāvējslēdzis un nepieciešama palīdzība. Tur tu aizbultē durvis un... servē kotletes ar kartupeļiem uz vietas! Ja viņš ir tikpat pārgalvīgs kā tu, var arī tiešā tekstā ielūgt viņu kotletēs uz tualeti. Jebkurā gadījumā šādai pieejai ir dubultefekts: ne vien tas, ka tavas kotletes svešā mazmājiņā var spēji iegūt nebijušas garšas nianses, bet arī tas, ka pēc tam vismaz uz brīdi viņa apetīte būs krietni mīkstināta un viņš izjutīs biedējošu nedrošību, ka galda kaimiņienes piededzināto paltusu ar salipušajiem rīsiem pat iespējas un vēlmes gadījumā vairs nespētu baudīt ar gana tvirtu ēstgribu. Taisnību sakot, no tā izriet arī kāds universāls princips: vīrieti nekad nevajag izlaist no mājas, iepriekš nepiestūķējot līdz ūkai ar saviem irdeni miltainajiem (vai kaut vai zilgani žulgiem) kartupeļiem un brūngani smaržīgajām kotletēm kraukšķīgā garoziņā (vai kaut vai suteni ļumām): tik un tā pilns vēders mīkstina vīrieša apetīti. Un, atšķirībā no tavām kotletēm, kurām viņš nebīstas ķerties klāt arī ar gaudenu ēstgribu, svešai maltītei viņš uzdrīkstēsies uzklupt tikai tad, ja nešaubīsies par savas iekāres nelokāmību.
Ir vēl neskaitāmas metodes, kas gudrai sievietei būtu jāzina. Sniegt kotletes naktī zem ziedošām ābelēm. Piepeši servēt kotletes pa kreisi no kartupeļiem, nevis pa labi kā pēdējos divdesmit gadus. Protams, tas jādara ļoti uzmanīgi! Dažs vīrs var sabīties un nepazīt šo ēdienu kā savu. Cits savā vīrišķajā pragmatismā var vienkārši uztvert par kļūdu un apgriezt šķīvi otrādi: tad tas jāpagriež atpakaļ ļoti taktiski un uzmanīgi, izvilinot kāri un vienlaikus neaizvainojot un neatbaidot. Reizēm var iet pat pretēji visām morāles normām: servēt kotletes ar asu nazi, ķīniešu irbulīšiem vai tamlīdzīgi! Tomēr ar to jābūt īpaši uzmanīgai: piešāvies brūķēt neatbilstošus rīkus, tavs vīrs var iedomāties slepus nomēģināt arī atbilstošo steiku vai Pekinas pīli. Kaut mēs pašas labi zinām: ēdiena pamainīšana būtu tikai apmāns, patiesībā jau visām tās pašas kotletes vien ir, turklāt, protams, sliktākas par mūsējām, ar mīlestību un rūpību gatavotajām. Lai vīrietis tam nebeigtu ticēt – par to arī ir viss šis stāsts! Jo diemžēl gadās, ka nepietiekami prasmīgi pie kotletēm turēts vīrietis lepni aizskrien pie pankūkām ar kaviāru un tikai pēc kāda laika saprot, ka viņam patiesībā iesmērēta pelavmaize ar cepeštauku recekli. Un tad velkas atpakaļ. Vai tu esi vēl ar mieru viņam sniegt savas gardās kotletes? Varbūt. Bet... ja nu esi tās jau piedāvājusi citam?! Un tas ir jau apzvērējis, ka nekad iepriekš mūžā tādu kārumu nav ēdis un, zinot par tavām kotletēm, nekad nebūtu desmit gadu nesātīgi stūmis māgā savus noriebušos kalmārus ar sparģeļiem vai kas nu viņam tur bijis pieejams?
Bet varbūt tevi pat bez jelkāda kļūmīga soļa no vīra puses ieinteresējis, vai citam varētu smeķēt tavas kotletes? Vai varbūt tev šķiet, ka kādam uz tām jau acīmredzami sliena tek? Vai, dievs nedod, tev pašai trakoti kārojas piedāvāt tās citam?! Tādam neprātam nevajag ļauties: visticamāk, garāmgājējs tās pagaršos un atgriezīsies pie sava dienišķā plova sievas virtuvē. Toties tavs vīrs to uzzinās un – aijaijai... Cita apsuļļātas vairs negribēs ēst!
Un te nu esam nonākušas līdz tam, ka ne vien viņš nedrīkst ne aci mest sānis no mūsu kotletēm, bet arī mēs tās nedrīkstam dot citiem. Un, ja nu tomēr neviļus izšļukušas no ģimenes šķīvja uz sveša palaga, tad steigšus jāsatīra bez pēdām. Bet tas ir jau pilnīgi cits stāsts. Tiesa gan, pilnīgi šis pats. Tāpēc es to vēlreiz nerakstīšu.