Zolitūdes traģēdija: Liktenīgais gājiens uz veikalu, kas atņēma māti un meitu (15)

Vai šie divi gadi ir spējuši kaut nedaudz mazināt zaudējuma sāpes?

Ludmila: «Ir smagi. Pagājuši divi gadi, bet šķiet, ka tas notika vakar. Vēl aizvien pārdzīvojam, raudam, atceramies, pieminam un domājam. Es viņu gaidu atpakaļ. Es ar viņu sarunājos, zinu, ka viņa ir debesīs. Vakarā pa balkonu redzu zvaigzni, tā ir viņa, mana Juļa. To nav iespējams izstāstīt, cik tas ir grūti.

Es gatavoju ēst un saku: «Juļečka, nāc ēst. Es tavu mīļāko ēdienu gatavoju.» No tā nekur nespruksi. Es taču esmu mamma. Tas ir uz mūžu. (valda asaras) Kad bērni glabā vecākus, tad tas šķiet kaut kā dabiskāk. Pats briesmīgākais ir tad, kad vecākiem jāglabā bērni. Nevienam neko tādu nenovēlu. Viņa vienkārši aizgāja uz veikalu. Un neatnāca.

Taču mums apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku. Ir arī biedrība «21.11», kur mēs ar Genādiju esam valdē. Visā biedrībā ir ap 300 cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir atzīti par cietušajiem. «Ziedot.lv» mums piešķir naudu, kuru cilvēki ir saziedojuši, un mēs sasaucam sapulces, cilvēki raksta iesniegumus, balsojam, sadalām naudu. Mēs visi draudzējamies, ir izveidojusies sava «Maxima» ģimene. Ja kādam ko vajag, uzreiz dodamies palīgā. Uzklausam cits citu, klausāmies mūsu kopīgo dziesmu (grupas «Rožģestvo» dziesma «Ti znaješ, tak hočetsa žiķ» – red.), kas jau kļuvusi par biedrības himnu, raudam.»

Vai aizvainojums un dusmas par notikušo ir palikuši?

«Protams, ka ir palikuši, protams! To nevar aizmirst. Jāsoda vainīgos. Sākot jau ar valdību. Tā ir briesmīga bezatbildība, kas tur notika. Un tas vēl aizvien turpinās... (smagi nopūšas) Danočka, labāk pastāsti tu kaut ko...»

Daniela: «Par ko lai es stāstu?»

Par skolu pastāsti! Vecmāmiņa teica, ka esi uzsākusi studijas augstskolā.

Daniela: «Jā, es šobrīd mācos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā par deju un ritmikas skolotāju, esmu pirmajā kursā. Ar dejām nodarbojos no trīs gadu vecuma, tā ir mana sirdslieta. Tā kā piektdienās man skolas nav, tad piektdienās un sestdienās piestrādāju par pasniedzēju savā baleta studijā «Arabeska», kur no bērna kājas arī pati dejoju. Ir jautri. Man ir grupa ar 3-4 gadus vecām meitenēm. Ar tik maziņiem bērniem ir pavisam citādāka pieeja jāizmanto nekā ar lielajiem. Mēs tur visas esam princeses. (smejas) Savukārt svētdienās man ir jāšanas nodarbības. Viss ir sadalīts. Vēl ir angļu valodas kursi, drīz būs arī autoskola. Esmu nemitīgi nodarbināta.»

Vai jūs nenogurstat no mediju uzmanības, kuru šobrīd atkal nākas piedzīvot?

Ludmila: «Nogurstam, protams, bet mēs nevaram atteikt. Mēs zinām, ka cilvēki vēl mums labu. Apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku, kuri palīdz, kuriem interesē, kā mums klājas.»

Daniela: «Kā tev ir dzīvot bez mammas? Vai tu redzi viņu sapņos? Atbildēt uz šādiem jautājumiem katru reizi ir smagi.»

Vai nav tā, ka katra no jums tā vakara notikumus atceras pavisam citādāk?

Ludmila: «Es pusi nemaz neatceros, kas un kā notika. Tie bija tādi pārdzīvojumi...»

Daniela: «Mēs ar vidējo māsu Diānu līdz pēdējam brīdim sēdējām pie «Maximas». Mūs paņēma un ieveda ātrās palīdzības mašīnā, mēs neko nesapratām. Iedeva mums nomierinošas zāles. Pēc kādām 15 minūtēm, kad tas viss iedarbojās, mums pateica, ka mamma aizvesta uz morgu. Tajā brīdī sākās histērija. Bijām tik apzāļotas, ka pašas nevarējām nemaz paiet, tāpēc vīrieši uz rokām atgādāja mūs mājās.

Priekšā bija pilns ar cilvēkiem. Ielīdām ar Diānu garderobē, paslēpāmies aiz virsdrēbēm, pievilkām kājas sev tuvu klāt un turējāmies viena pie otras. Jaunāko māsu no mums turēja prom. Tad atnāca cilvēki, kuri bija atpazinuši mammu morgā, un pateica to mums. To brīdi es atcerēšos uz mūžu. Es it kā atrados zem ūdens, tādā kā atvarā. Viss apkārt pēkšņi kļuva bezkrāsains un palēnināts.»

Ludmila: (valdot asaras) «Viņa vienkārši aizgāja uz veikalu. Vēl piecas minūtes pirms tas jumts iebruka, viņa man zvanīja. Es biju virtuvē. Teica, ka paņēmusi matu krāsu, jo gribēja pirms dzimšanas dienas vēl nokrāsot matus, un prasīja, kādu saldējumu ņemt. Un jau pēc piecām minūtēm zvana Diāna un kliedz klausulē kaut ko nesaprotamu, ka «Maxima» sabruka.»

Daniela: «Viņa bija histērijā un visu laiku atkārtoja «mamma sabruka, «Maxima» sabruka, mamma sabruka». Uzvilku uz mājas drēbēm virsjaku un skrēju. Tur bija jūra cilvēku. Troksnis, mirgojošas gaismas. Pie zemes bija daudz akmeņu, bet pie ieejas stāvēja celtnieki. Un es padomāju, ka pie ieejas rok ceļu un mamma tur ir iekritusi. Bija tumšs, īsti neko redzēt nevarēja, jo gaisma bija pazudusi. Un tad es pagriezu galvu un ieraudzīju, ka akmeņi ir arī uz apkārt stāvošajām mašīnām. Pacēlu galvu uz augšu un ieraudzīju, ka tur viss ir sabrucis. Un tad es sāku saukt Diānu.

Visi skraidīja šurpu turpu. Es arī. Ieskrēju iekšā, bet tur viss tumšs un putekļos, elpot nebija ko. Skrēju atkal ārā. Neko nesapratu. Visi kliedza. Kad mūs ieveda ātrās palīdzības mašīnā, aiz mums gulēja aptuveni sešus gadus vecs puisītis, viss asinīs. No šī skata man kļuva vēl sliktāk. Atceros, ka pēc tam mums garām veda sievieti. Mēle viņai karājās ārā no mutes uz vienu pusi, žoklis bija sašķaidīts, zobu nebija. Tas bija kā šausmu filmās. Skatīties uz to bija briesmīgi. Citiem bija salauztas rokas. Apkārt bija pilnīgs haoss. Citi kliedza, ka sprāgusi bumba, citi, ka gāzes baloni. Katram bija sava versija.»

Ludmila: «Tas, kas tur notika, ir kaut kas šausminošs. To nav iespējams nodot tālāk.»

Kā jūs toreiz tikāt galā ar šīm emocijām? Vai meklējāt, piemēram, psihologa palīdzību?

Ludmila: «Bija mums psihologs, bija, taču es sapratu, ka to nevēlos. Kad man lika par viņu stāstīt, rādīt fotogrāfijas, bet es uz viņu toreiz pat nespēju paskatīties, man spiediens momentā kāpa, tad izlēmu, ka vairs neiešu. Mēs pašas tiekam galā. Ar meitenēm kopā atceramies, paraudam.»

Daniela: «Jā, mēs labāk cenšamies atcerēties pozitīvo, kopīgos jautros brīžos, jokus.»

Ludmila: «Jūlija pat rāties lāgā neprata! Ja vecmāmiņa meitenēm ko pateica, tad varbūt vēl klausījās, bet Jūlijas teiktais – pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Viņa nemācēja būt dusmīga.» (smejas)

Daniela: «Viņa tik smieklīgi rājās. Mēs stāvējām un centāmies nesmieties, bet beigās smējāmies visas. Un viņa stāvēja uz mums, skatījās, atmeta ar roku un aizgāja. Bet mēs uzreiz pie vecmāmiņas sūdzēties, ka mamma uz mums rājas. Reizēm gan dabūjām trūkties ne pa jokam. Visbiežāk par nekārtīgi izmētātajām kurpēm koridorā.»

Vai šis pārdzīvojums, tavuprāt, ietekmēs to, kā veidosies attiecības nākotnē, piemēram, tavā ģimenē ar pašas bērniem?

Daniela: «Jā, esmu daudz par to domājusi un domāju vēl aizvien. Vakar, piemēram, kad bijām ar vecmāmiņu baznīcā, pirmo reizi es sapratu, ka gribu nolikt svecīti par bērniem, kuriem nav mammas un tēta, kuri ir smagi slimi. Jo es tagad zinu, kā tas ir – dzīvot bez mammas. Es ļoti centīšos saprast savus bērnus, būt ar viņiem kopā. Būšu ļoti piesardzīga. Esmu jau tagad. Piemēram, 18.novembrī. Draugi mani aicināja uz salūtu, bet ar visiem šiem pēdējo nedēļu notikumiem pasaulē man ir bail. Novembris ir drūms mēnesis. Visas nelaimes novembrī. Lidmašīna nogāzās novembrī, Parīze novembrī, «Maxima» novembrī. Man bija bail, ka arī 18.novembrī kas varētu notikt.»

Ludmila: «Mēs nezinām, kurā brīdī ar mums kas var atgadīties. Taču varbūt, ka Jūlija nojauta. Viņai iepriekšējā naktī sapnī rādījās, ka viņu ieskauj 100 melni kaķēni. Viņa man to stāstīja, bet es teicu, lai nepievērš uzmanību. Viņa juta. Viņa zināja. Jūlija mums mīlēja klačoties. Pēc tam mums cilvēki teica, ka satikuši viņu pa ceļam uz veikalu. Ja viņa nebūtu ar visiem pa ceļam papļāpājusi, varbūt arī paspētu iznākt no veikala laukā sveika un vesela.»

Daniela: «Ja viņa būtu stāvējusi kaut vai soli uz citu pusi... Diāna stāvēja viņai blakus. Viņai bija saskrambāta auss, bet mammai uzkrita vissmagākā plāksne, saspiežot viņu līdz nāvei.»

Tu katru dienu domā par to, kā būtu bijis, ja būtu bijis?

Daniela: «Jā. Katrā veikalā, kur ieeju, skatos uz griestiem. Vienmēr. Uzreiz galvā izstrādājas vesels scenārijs. Iztēlojos, kā tas notika toreiz, domāju par to, ka tas varētu notikt tagad. Bet es savus pārdzīvojumus uz āru daudz neizrādu. Varu atnākt mājās, pieraudāt pilnu spilvenu, aizbraukt uz mežu izkliegties, bet pēc tam atkal smaidīšu. Neviens taču nav vainīgs, ka man ir tāda situācija dzīvē. Dzīve turpinās, es nestaigāšu tāpēc apkārt ar vienmēr skumju seju. Viņa vienmēr manā dvēselē, vienmēr blakus. Viss, ko viņa gribēja izdarīt mūsu labā, tas viss tagad piepildās. Viņa gribēja mums dot izglītību, gribēja, lai mācos par horeogrāfu. Viss pamazām piepildās.»

Ludmila: «Jūlija par mums rūpējas. Bet ir jāsargā sevi, lai kur tu arī dotos.»