Pašnāvnieki ir teroristu efektīvākais ierocis, par kuriem bīstamāki ir tikai kodolieroči, tāpēc islāma ekstrēmisti cenšas savervēt tūkstošiem «dzīvo bumbu».
Teroristus-pašnāvniekus vada domu vīruss (183)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Laika posmā no 1981. līdz 2015. gada jūnijam 40 valstīs notikuši 4 620 pašnāvnieku uzbrukumi, kuros nogalināti vairāk nekā 45 000 cilvēku. Pašnāvnieku sarīkoto teroraktu skaits strauji pieauga pēc 2001. gada 11. septembra.
Varoni nāvē sūta gēni
Kas motivē cilvēku aplikt šahīda jostu un izdarīt pašnāvību uzspridzinoties, līdzi paņemot daudzu cilvēku dzīvības? Sadomazohisms, patoloģiska agresija, maniakāla ticība, lielummānija? Pētījumi rāda, ka vienotu terorista pašnāvnieka profilu izveidot nevar. Starp nāves eņģeļiem ir gan nozombēti fanātiķi, gan depresīvas atraitnes, kuras grib ātrāk nokļūt pie bojā gājušā vīra, gan oligofrēnijas slimnieki, gan ārēji normāli cilvēki, kuriem nav psihiskas saslimšanas.
Iespējams, ka terorists pirms uzspridzināšanās izjūt eiforiju, saka Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras lektors, psihiatrs un psihoterapeits, reliģiju pētnieks Artūrs Utināns.
Ja cilvēks pa īstam tic, ka nekavējoties nonāks paradīzē, kur viņu gaida Allāhs un 71 jaunava seksam, laimes priekšnojautas retušē sāpes. Tomēr dziļākajā būtībā terorists jūt bailes. Tieši tāpēc instrukcijās teroristiem pašnāvniekiem teikts, ka viņiem kā mantras jāatkārto noteiktas lūgšanas par tūlītēju savienošanos ar Allāhu. Tas pašnāvniekam-slepkavam ļauj mazināt iekšējo konfliktu, šaubas un eiforizēt trauksmi. Tikai daži fanātiķi spēj būt mierīgi pirms pašuzspridzināšanās, pārējie ir uzbudināti. Tieši tāpēc drošības dienestu darbinieki tiek apmācīti atpazīt šādus stāvokļus. Artūrs Utināns pieļauj, ka dažiem teroristiem tiek doti ķīmiski preparāti, lai nomāktu šaubas un bailes. Eksperts saka, ka hipnoze teroristu - pašnāvnieku radīšanā netiek izmantota, jo ar hipnozes palīdzību cilvēkam nav iespējams iedvest kaut ko kardināli pretēju viņa sirdsapziņai.
Cilvēki domā, ka bailes no nāves un izdzīvošana ir dzīvu būtņu galvenais uzdevums, jo viņiem pašiem gribas dzīvot un baudīt dzīvi, turpina skaidrot Artūrs Utināns. Tātad nav saprotams, kā gan teroristi-pašnāvnieki var brīvprātīgi šķirties no dzīves. Tomēr evolūcijas zinātnēs ir viedoklis, ka bailes no nāves un vēlme dzīvot radās kā evolūcijas blakusprodukts. Cilvēka evolūciju virza divas lietas: gēni, kas vairojas, un domas, kas arī vairojas, gan apziņā, gan zemapziņā. Sociobiologs Ričards Doukins gēnu evolūciju nosauca par egoistisko gēnu koncepciju, jo savu kopiju atstāšana ir vienīgais, kas interesē gēnus, skaidro zinātnieks. Tātad būtībā visu dzīvo dabu - dzīvniekus un cilvēkus virza nevis izdzīvošanas, bet gan vairošanās dziņa. Arī cilvēkam ģenētiski dziļi smadzenēs ir iekodēta vairošanās motivācija, tāpēc viņš ir gatavs atdot dzīvību, lai veicinātu savas sugas īpatņu - ģimenes, dzimtas, tautas vairošanos. Māte vai tēvs var atdot dzīvību, lai glābtu bērnu, un tas mums ir cilvēciski saprotams, lai gan zinātnes skatījumā tas ir bioloģiskās vairošanās noteikts suicīds.
Gēni organismu iekodē upurēt viena dzīvību, ja iespējams glābt divus, lai DNS varētu akli turpināt dalīties, stāsta Artūrs Utināns.
Ja mēs novērojam no mums pavisam atšķirīgas sugas, kas no vienas puses ir kā citplanētiešu civilizācija, no otras - ļoti līdzīgas cilvēkiem, piemēram, termītus, bites vai skudras, redzam, ka skudras mierīgi atdod dzīvību, kamēr skudru karaliene laiž pasaulē nākamos karavīrus. No vēstures zinām, ka vīrieši (biežāk) upurē dzīvību tautas, dzimtenes, etniskās vai reliģiskās grupas interesēs. Viņus virza bioloģiskie spēki, ko mēs dēvējam par altruismu. Varoņa kults sastopams visās tautās: cēlas idejas vārdā sevi upurēja PSRS glorificētais Aleksandrs Matrosovs, japāņu kamikadzes, ģimenes goda dēļ suicīdu izdarīja samuraji. Šādu rīcību par varonību atzīst visās kultūrās. Varoņa nāvē cilvēki dodas, lai sagrautu savas grupas ienaidniekus, tomēr šo morāli nemanāmi ietekmē gēni, jo, kas vienai tautai ir varonis, otrai psihopātisks slepkava. Visām tautām ir evolucionārās bioloģijas noteikti trīs universāli arhetipi. Varoni, kas atdevis dzīvību par tautu, dzimteni, godā un slavē, gļēvuli ienīst un atstumj, lai gan patiesībā viņš ir racionāls cilvēks, kurš domā, ka viņa vienīgā dzīve pieder viņam, bet pats sliktākais ir nodevējs - savas grupas pārstāvis, kas gandrīz vienmēr pelnījis nāvi. Grupas morāle izvirza prasības vīriešiem būt mačo un nebaidīties no nāves. Ja vīrietis tāds nebija, senos laikos viņam bija zemas izredzes tikt pie sievas un atstāt pēcnācējus (savu gēnu kopijas).
Islāmisti kādreiz neļāva sievietēm kļūt par pašnāvniecēm-teroristēm, jo viņu dzīves priekšplānā ir bērnu audzināšana. Nesen viņas izcīnīja tiesības mirt Allāha vārdā.
Galvas kā puķu podi
Otra būtiskā komponente, runājot par personības tipu, kurš spējīgs uz suicidālu teroraktu, ir gēnos ieliktā reliģiozitāte, turpina Utināns. Protams, reliģiozitātes gēnu ietekme atšķiras - daži ir reliģiski fanātiķi, citi mazāk ticīgi, citi agnostiķi. Ateistu, kuri pilnībā noliedz Dieva esamību, ir pavisam maz - tikai ap 4% no visas populācijas.
Teroristi - pašnāvnieki dodas nāvē reliģiskas idejas vārdā. Tie, kas saka, ka islāms kā reliģija šajā gadījumā nespēlē nekādu lomu, vienkārši cenšas būt politkorekti. Britu evolucionārais biologs Ričards Dokinss runā par domām, kurām tāpat kā «savtīgajiem» gēniem piemīt tieksme vairoties. Tās tiek nodotas tālāk radiem, bērniem, sabiedrībai.
Cilvēku galvas ir kā puķu podi ar labu augsni dažādām domām un idejām. Tāpat kā bioloģiskie vīrusi, kas iekļūst mūsu organismā, kur aug un vairojas, eksistē domvīrusi, kas kā parazīti iemiesojas smadzenēs.
Mīmu teorija (no angļu ‘memes’ – memory) saka, ka ideju parazīti jeb mīmi, nonākot smadzenēs, var pilnībā pārņemt cilvēka uzvedību. Tāpat kā bioloģiskie vīrusi, arī domu vīrusi bez saimniekorganisma nespēj augt un vairoties. Cilvēki var būt rezistenti pret vienām idejām, bet citas viņus pilnībā pārņem. Var teikt, ka domvīruss kādam šahīdam iedveš: «Tava nāve patiks Allaham, tu sēdēsi pie tā kunga labās rokas.» Cilvēkam liekas, ka viņš vada domas, bet īstenībā domas vada viņu. Līdzīgi kā datorā, kurā mēs lejuplādējam noteiktas programmas, atrodas tikai tās un ne citas. Ja cilvēks savā galvā ir ielādējis noteiktas idejas, tās viņu vada. Tās var būt komunistiskas, nacistiskas, radikālā islāma vai citas. Pirms aiziet bojā, organisms idejas (tāpat kā gripas vīrusu) cenšas nodot citiem. Domu vīrusus mēra tāpat, kā bioloģiskos vīrusus. Dažas idejas kaut kādu iemeslu dēļ izrādās virulentas - spējīgas vairoties, citas nē. Piemēram, 1997. gadā 39 sektas «Debesu vārti» dalībnieki izdarīja kolektīvu pašnāvību, būdami pārliecināti, ka nonāks citplanētiešu kuģī, kas traucas Heila–Bopa komētas astē.
Kustība piesaistīja intravertus, vientuļus cilvēkus ar augstāko izglītību - gandrīz visi IT speciālisti. Šī ideja nebija virulenta un tālāk neizplatījās. Turpretim šahīdu idejas izplatās. Iespējams, ka mirt par islāma valsti tās piekritējiem nešķiet tik bezjēdzīgi kā, piemēram, «Debesu vārtu» sektantu došanās kosmiskā ceļojumā, pametot «materiālo čaulu». Tur, kur ir karš, vardarbība, sāpes, nabadzība, vienīgie tēli, kas veidojas cilvēka smadzenēs, ir atbilstoši.
Tomēr ne visi, kas inficējas ar radikālā islāma idejām, ir atstumti, neizglītoti un nabadzīgi. Ar islāmistu kolektīvo zemapziņu identificējas arī Eiropā dzimuši un labklājību baudījuši konverīti.
Motivācija nav tikai politiska - liela nozīme ir reliģiskai domai, ka, mirstot mocekļa nāvē, terorists - pašnāvnieks nekavējoties pārdzims paradīzē, kas ir krietni jautrāka par kristiešu paradīzi. Viņam būs 71 jaunava seksam un arī ģimenes locekļiem pārcelsies uz patīkamo vietiņu, turpina pētnieks. Tomēr, ja skudras ir gēnu iekodēti zombiji, kas nespēj izdomāt: «Kāpēc man iet karot un mirt, iešu labāk pasauļoties», jo tām nav šādas programmas, tad cilvēki ir spējīgi izdarīt racionālu izvēli. Kā iespējams iekodēt mežonīgu, arhaisku domu par došanos nāvē, nogalinot citus cilvēkus? Ir teiciens: gan ateistu, gan ticīgu cilvēku vidū mēdz būt labi un ļauni cilvēki, tomēr tikai reliģija spēj piespiest labiem cilvēkiem izdarīt ļaunus darbus, skaidro Artūrs Utināns. Visās reliģijās pastāv ideja, ka ir iespējama personība ārpus smadzenēm, dvēseles eksistēšana bez ķermeņa, nokļūšana paradīzē, pārdzimšana utml..
Dzīvie izrauj sirdi, novelk ādu, ēd sveķus un nožņaudzas
Atskatoties vēsturē, redzam, ka cilvēku brīvprātīga vai piespiedu upurēšana ir bijusi visai izplatīta. Pirms kristietības nebija neviena pasaules nostūra, kur cilvēki netiktu upurēti dieviem. Upurēja ne tikai ienaidniekus, bet arī savas grupas locekļus - bērnus, valdnieku sievas, šai misijai paši pieteicās augstmaņi. Senie ķelti upurēja vecos valdniekus. Acteki uzskatīja, ka upurēšana ir nepieciešama, lai pasaule pastāvētu. Lai būtu droši, ka saule katru rītu uzlēks, actekiem vajadzēja palīdzēt savam dievam uzturēt kosmisko kārtību, ziedojot cilvēku asinis un sirdis. Lai pastieptu pretim saulei vēl pulsējošu sirdi, viņiem visu laiku vajadzēja karot un sagūstīt pēc iespējas vairāk neievainotu gūstekņu. Ir apraksts par 20 tūkstošu karagūstekņu upurēšanu četrās dienās. Upurēšana bija galvenais acteku reliģijas elements. Peru pie Mēness piramīdas atrasti masveidā zvēriski nogalinātu cilvēku skeleti. Tur dzīvojošie moči cieta no dabas katastrofām - plūdiem, zemestrīcēm un viesuļvētrām, tāpēc viņi izstrādāja specifiskus upurēšanas rituālus. Moči upurēja gūstekņus, dzīviem novelkot ādu, un tādējādi cerot uz dieva dusmu remdēšanu. Savukārt inki, apbedījot augsta statusa personu, tam kapā līdzi sūtīja sievu, bērnus un kalpus. Viņus nogalināja vai arī dzīvus iemūrēja tornī blakus mūmijai. Maiji sausuma laikā akā meta savus tautiešus, upurējot lietus dievam. Maldīgi ir domāt, ka brīvs no cilvēku upuriem bijis budisms. Sausuma periodos Tibetas mūki izpildīja rituālu - viņi devās kalnos, kur meditācijas laikā nožņaudzās šallē, bet pirms tam ēda īpašu pārtiku - sveķus, tādējādi sevi mumificējot. Kad ķīnieši iebruka Tibetā, viņi atrada un sadedzināja vismaz 50 tāda mūmijas.
Cilvēces vēsturē ideja par pēcnāves dzīvi ir inficējusi miljoniem cilvēku, kas šīs pārliecības vadīti brīvprātīgi aizgājuši bojā.
Cīņa par izdzīvošanu risinās visur. Tēlaini izsakoties, arī mūsu organismā ir mikrobu kopienu karapulki, kas neļauj ienākt organismam naidīgiem mikrobiem, imūnā sistēma ar antivielām uzbrūk svešiniekiem. Tātad arī mūsos notiek zvaigžņu kari kosmiskos mērogos. Tas ir mīts, ka mūsdienās salīdzinājumā ar seniem laikiem vērojams vardarbības pieaugums, saka pētnieks. Miera apstākļi mūsdienu Eiropā, ko piedzīvojušas divas vai nedaudz vairāk paaudzes, ir izņēmuma stāvoklis. Taču neloģisku ideju mutācijas var atkal atdzīvoties.
Islāma idejas var izrādīties spēcīgākas
Jāsaprot, ka idejas var konkurēt un uzvarēt viena otru gluži kā gēni, saka zinātnieks. Nav izslēgts, ka islāma idejas ir vairoties spējīgākas par Eiropas demokrātiskajām vērtībām, pieļauj reliģiju pētnieks. Respektīvi, viena skudru suga var izrādīties kareivīgāka, agresīvāka un spēcīgāka par otru. Turklāt, ņemot vērā, ka musulmaņu ģimenēs ir vairāk bērnu nekā eiropiešu, var pienākt laiks, kad islamticīgo vairākums kādā Eiropas valstī likvidēs valsts atdalītību no baznīcas un ateisms vairs netiks pieļauts. Evolūcijas teorijas saka, ka savā starpā konkurē ne vien indivīdi, bet arī grupas - izdzīvo saliedētākās, kuru dalībnieki domā vienādi. Tieši rietumi uzsver individuālismu un to, ka viens cilvēks ir vērtība. Turpretim skudru pūznī viena skudra (cilvēks) nav vērtība. Tāda bija arī komunistu un nacistu ideoloģija. Demokrātija ir lieliska, ja tā valda visā pasaulē. Līdzko uzrodas kāda kareivīga grupa, tā uzvar individuālistus. Taču arī islāma kalifāts nav dzīvotspējīgs, jo jau tāpat sašķelsies daudzās reliģijās. Tā tas ir tāpēc, ka evolucionāri viena grupa var izveidoties tikai, lai konkurētu ar citām grupām par resursiem. Ja nav ārējā ienaidnieka, nav vajadzības pēc vienas vienotas grupas un egoistiskie gēni liek domāt par saviem radnieciskākajiem pēcnācējiem.
Ir jāsaprot, ka cilvēku vada smadzeņu programmas, nevis brīvā griba, un pret bioloģijas likumiem ir grūti cīnīties, norāda Artūrs Utināns. Vienīgā cīņas forma ir kritiskā domāšana.