Sievietēm ir vajadzīga uzmanība - tā vienmēr ir bijis un būs, pārliecināts Radio TEV programmu direktors Andris Jurga, kurš vasarā svinēs kāzas ar savu saderināto mīļoto Ilzi Pinzuli.
«Sievietēm ir vajadzīga uzmanība» jeb Stāsts par to, kā Andris satika Ilzi (11)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Kādā naktslokālā pie neliela, divvietīga galdiņa sēdēja Ilze ar savu draudzeni. Netālu biju es, runāju ar draugiem, bet ik pa laikam centos noķert Ilzes skatienu. Protams, no vairāku metru attāluma tas neizdevās pārāk labi, tāpēc radās plāns: jāiet klāt pie Ilzes. Vienīgi, galdiņš mazs, vietu vairāk nav – grūti pieslēgties. Izdomāju sakāmo, saņēmos drosmi un devos pāris metrus uz priekšu,» savu stāstu par to, kā saticis Ilzi, iesāk Andris.
«Nostājos pie Ilzes, skatījos acīs, smaidīju un pateicu vīrišķīgu: «Čau!» Acīmredzot, ceļš līdz galdiņam bija pārāk garš, jo viss sakāmais no uztraukuma aizmirsās. Neko – sasveicinājies biju, pagriezos un devos atpakaļ pie draugiem. Šādi viss stāsts arī droši vien būtu noslēdzies, ja nākamajā dienā Ilze mani nebūtu atradusi kādā sociālā tīklā,» atminas Andris.
«Saņemot šādu pagodinājumu, skaidrs bija viens – jāspēj pateikt kaut ko vairāk par «čau». Pēc neilga laika iepazināmies tuvāk, un tad jau sekoja 22.jūnija nakts, kurā es strādāju par dīdžeju Valmieras bārā «Tinte». Visu vakaru, esot pie dīdžeja pults, centos noķert Ilzes skatienu, kas pārsteidzošā kārtā padevās diezgan viegli. Kad Ilze pienāca pie manis, lai pavaicātu, kā man iet, atbildēju, ka nu jau ir labi, un nelaidu viņu vairs prom. Nē, tiešām – es Ilzi turēju, lai viņa neaiziet, bet pamanīju, ka viņa arī īpaši «nelaužas» prom. Tāds arī ir mūsu iepazīšanās stāsts. Jau praktiski pēc pāris nedēļām sākām dzīvot kopā,» atklāj Andris.
Lūgts pastāstīt par saderināšanos, Andris saka: «Saderināšanās arī notika 22.jūnija naktī – divus gadus pēc iepazīšanās. Pirms Līgo svētkiem bijām ieplānojuši braucienu uz Stokholmu. 21.jūnija vakarā uzkāpām uz prāmja, izpētīju, ka uz pēdējā, 10.klāja kāda pianiste ļoti skaisti spēlē populāro mūziku. Pie sevis nodomāju, ka šī būs īstā, romantiskā vieta, kur veikt bildinājumu. Uz visām pusēm logi, gaiša vieta, skaista ainava. Tikai atlika sagaidīt pusnakti,» atceras Andris.
«Kad tuvojās divpadsmit, aizejam ar Ilzi uz šo izslavēto 10.stāvu, kur pianiste savu darbu jau bija beigusi, bet viņas vietu ieņēmis karaoke vadītājs un divas šķībi dziedošas pasažieres. Nebijām gatavi to klausīties, tāpēc devāmies ārā uz atvērto klāju. Cerēju, ka šeit beidzot būs romantiski. Izgājām ārā – desmitiem smēķētāju, cits aiz cita, un neviena brīva vieta. Jau saskumu un meklēju vispiemērotāko vietu, kur tad krist uz tā ceļa. Beigu beigās, sākām iet uz savu kajīti. Maldoties pa gaiteņiem, vienu brīdi Ilzei vaicāju: «Tu mani mīli?» Ilze atbildēja apstiprinoši. Es vaicāju: «Cik ļoti?» Man atbildēja: «Ļoti, ļoti!» Un es turpināju: «Vai tik ļoti?» Tad beidzot nokritu uz viena ceļa, ar trīcošām rokām mēģināju atvērt sarkano samta kārbiņu. Ieteikums gredzenu kārbiņu ražotājiem – norādiet, no kuras puses tā jāver vaļā. Es biju tik ļoti uztraucies, ka atplēsu to vaļā no otras puses, bet rezultāts tik un tā bija skaists, jo uz jautājumu, vai Ilze ir gatava kļūt mana sieva, izskanēja populārākā šī gadsimta atbilde: «Nopietni!?»» ar smaidu par pieredzēto stāsta Andris.
Vaicāts, kā zinājis, ka šī ir tā meitene ar kuru vēlas nodzīvot kopā visu dzīvi, viņš saka: «Augstskolā mārketinga pasniedzējs Plotkāna kungs mums iemācīja: «Dzīvē ir situācijas, kad nevari izvēlēties vērtējumu no 1 līdz 10. Ir tādas situācijas, kad ir tikai divi varianti – vai nu ir, vai – nav!» Un šoreiz bija absolūts un pārliecinošs IR! Es vairs negribu teikt «es ar Ilzi», bet vēlējos nomainīt to uz «mēs». Arī turpmākos plānus sastādīt «mums», nevis «man ar Ilzi». Nevaru iedomāties savu nākotni bez Ilzes.»
Par lietām, kas otrā varētu kaitināt, Andris norāda: «Ja viss būtu pa prātam, tad jau nebūtu ne interesanti, ne vērts censties būt labākam, ne tā? Bet, jāatzīst, konfliktu un strīdu mums gan ir ļoti reti. Ir, bet ļoti maz. Parasti tos nolīdzinām stundas laikā un atkal varam smaidīt. Tā ir viegli.
Uz jautājumu, vai viņaprāt mīlestība var ilgt mūžīgi, Andris atbild apstiprinoši: «Esi redzējusi tos pensionāru pārus, kuri iet rokās sadevušies? Lūk, tas ir mans mērķis!»
Pēc Andra domā, sava otrā pusīte nav jāmeklē. «Ja esi viens, sakārto sevi. Iemīli sevi. Iemācies būt interesants sev. Ja patiksi sev, iepatiksies arī citiem. Mīlestība nāk nevis tad, kad to vismazāk gaida, bet tad, kad tu pats tai esi visvairāk gatavs,» viņš pārliecinājies.
Vaicāts, kā abi pavada brīvo laiku, Andris pasmaida: «Brīvais laiks? Kas tas tāds! Par laimi, mēs esam diezgan līdzīgi. Mums nevajag katru vakaru ballītes, skaļus pasākumus utt. Mums patīk vienam otra kompānija. Vakaros pēc darba spēlējamies ar saviem kaķiem – Garfīldu un mazo Odriju, kura pie mums dzīvo tikai pāris mēnešus. Nedēļas nogalēs braucam pie Ilzes vecvecākiem uz laukiem, kur baudām dabu un izskrienamies ar suncīti. Brīvais laiks paskrien ļoti ātri. Bet kā es arī vienmēr Ilzei saku: Es tikai ar tevi varu tik labi atpūsties, nedomājot par neko citu.»