Nevienam nav noslēpums, ka rafinētais cukurs un sāls mūsu veselībai nekādi labvēļi vis nav, taču cik melni šie «velni» ir, vai tos tik tiešām var saistīt ar tādām slimībām kā vēzis un autisms, un cik daudz tos varam lietot, lai nenodarītu sev kaitējumu? Uz mūsu jautājumiem turpina atbildēt uztura speciāliste Ksenija Andrijanova.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir noteikusi normas, cik daudz cukuru un sāli ikdienā ir pieļaujams uzņemt. Baltā cukura norma ir līdz 50 gramiem dienā, taču pedējā laikā notiek diskusijas par to, ka šo devu nepieciešams samazināt uz pusi, proti, līdz 25 gramiem. Cukuru gan ir ļoti vienkārši uzņemt, jo tas slēptā veidā sastopams ļoti daudzos produktos, piemēram, saldajos batoniņos, kečupā, koservos u.c. Savukārt sāls norma ir līdz pieciem gramiem dienā, taču Latvijas iedzīvotāji to uzņem par daudz.
«Runājot par saslimšanām – autisma cēlonis līdz galam nav zināms, savukārt vēzis ir multifaktoriāla slimība un to nevar saistīt tikai ar uzturu. Taču ir skaidri zināms, ka, patērējot pārāk daudz cukuru, mēs ātri vien varam iedzīvoties liekajā svarā, kas jau ir risks dažādām saslimšanām, tai skaitā 2.tipa cukura diabētam, sirds-asinsvadu saslimšanām, locītavu saslimšanām u.c.,» stāsta Ksenija. Savukārt, ja ilgstoši patērējam par daudz sāls, tad pakļaujam sevi sirds-asinsvadu slimību riskam, paaugstināts asinsspiedienam un nieru saslimšanām.
Kas īsti mūsu organismā notiek ar cukuru? «Kad cilvēks uzņem cukuru, asinīs paaugstinās insulīna līmenis, lai cukuru no asinīm nogādātu uz šūnām. Šis ir normāls, nevis patoloģisks process. Ja cilvēks katru dienu neēd cukuru ar karotēm, tad bīstamības nav. No vienas reizes, pārēdoties cukuru, nekas nenotiks, jo ir dabīgi organisma kompensācijas mehānismi, kas to neitralizē. Tik, cik ir nepieciešams, nonāk asinīs, daļa tiek uzkrāta glikogēna veidā aknās, un tas, kas ir par daudz, tas «aiziet» tauku sintēzē. Līdz ar to vienmēr būs, kur uzņemto cukuru «nolikt» – ja vien nav bojāts aizkuņģa dziedzeris un cilvēks nav diabētiķis,» skaidro uztura speciāliste.
Ļoti populārs uzskats ir, ka vēža šūnas barojas no cukura. Šeit ir jāatceras, ka viss organisms barojas no cukura. Visi oģļhidrāti, kurus mēs uzņemam, tiek sašķelti par glikozi, kas dod enerģiju. Teikt, ka vēža šūnas barojas no cukura, ir kārtējais skaistais lozungs, lai pārdotu ideju.
Nereti ar pārmērīgu cukura patēriņu saista hiperaktivitāti un uzmanības deficīta sindromu bērniem, taču tas arī ir ar nosacījumu, ja cukurs tiek patērēts pamatīgi par daudz. Šī sindroma rašanās iemesli līdz galam vēl nav zināmi; to saista arī ar virkni sintētisku pārtikas krāsvielu, taču tas viss vēl aizvien ir zem vienas lielas jautājuma zīmes. «Jā, par daudz cukuru ēst nevajag, taču bīstamību arīdzan pārspīlēt nevajag.»
Vai ir kāda atšķirība «dabīgajam cukuram», kas sastopams, piemēram, medū un augļos? «Fruktoze un glikoze ir monosaharīdi, bet baltais cukurs ir disaharīds. Fruktozei ir nedaudz savādāks vielmaiņas mehānisms. Ja glikozei ir skaidri noteikts mehānisms, kā tā uzkrājas aknās, tad fruktozei šis mehānisms ir ne tik kategoriski noteikts. Līdz ar to ir ļoti liela iespēja, ka fruktoze ļoti ātri «aiziet» uz tauku sintēzi.»
Tātad atšķirība pastāv. Ksenija atklāj, ka tas ir iemesls, kāpēc fruktozi sāka saistīt ar aptaukošanās epidēmiju un pētot secināja, ka fruktozei ir atšķirīgs mehānisms un to var vainot pie aptaukošanās. Līdzīgi kā ar balto cukuru – tas ir tikai un vienīgi devas jautājums. Pēc tam, kad tika secināts, ka pārmērīgas fruktozes devas veicina aptaukošanos, tika pētītas drošas devas, ko lietot ikdienā. Pētnieki atzīst, ka līdz 50 gramiem fruktozes dienā kaitējumu nenodara. Ļoti moderni šobrīd ir pievienot kļavu, agaves sīrupus, brūno cukuru vai medu, un apgalvot, ka tādējādi šis produkts ir veselīgs. Taču tas arī ir cukurs, kas organismā pārstrādāsies par glikozi un dos ātro enerģiju, kas neizmantota tiks «noglabāta» taukos. Jāliek aiz auss, ka visi cukuri ir cukuri, un tie jālieto ar mēru!
