Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/29/11085400t1he470.jpg)
Pieminot dzejnieces VizmasBelševicas 85 gadu jubileju, vakar Ojāra Vācieša muzejā notiks sērijas «VizmasBelševicas arhīva burtnīcas» pirmās grāmatas «Nepazītā mīlestība un citi stāsti» un triloģijas «Bille» pirmā sējuma jaunizdevuma atvēršana, informēja apgāda «Mansards» pārstāvis Arvis Ostrovskis.
Izdevumu atvēršanā piedalījās Vizmas Belševicas dzīvesbiedrs vijoļmeistars un tulkotājs Zigurds Elsbergs, dēls dzejnieks un tulkotājs Jānis Elsbergs, dzejniece Anna Auziņa, prozists Vladis Spāre un aktrise Ance Kukule.
Lasījumus un uzrunas papildināja muzikālas starpspēles - vijolniece Madara Liepiņa un pianiste Dina Liepiņa atskaņoja pianistes, komponistes un triloģijas varones Billes klavierskolotājas Laumas Reinholdes opusus.
»Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas» apkopo Belševicas nepublicētos vai tikai periodikā publicētos darbus. Sērijas pirmajā burtnīcā «Nepazītā mīlestība un citi stāsti» iekļauta 50. un 60.gados sarakstītā proza - stāsti «Meistars Īlis» (1956), «Lepnums» (1963), «Zirneklis» (1955), «Viņa balss» (1960), «Ziemeļu mēnesnīca» (1961-1964) un garstāsts «Nepazītā mīlestība» (1965./1970.gadi).
Grāmatas sakārtotājs un redaktors ir dzejnieces dēls Jānis Elsbergs.
Savukārt romānu triloģija «Bille» iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un Latvijas Televīzijas raidījuma «Lielā lasīšana» veidotajā latviešu iemīļotāko grāmatu sarakstā, tulkota zviedru un krievu valodā. Kopš pirmizdevuma 1992.gadā grāmata nāk klajā ceturto reizi.
Dzejniece, proziste, tulkotāja Belševica ir viena no nozīmīgākajām personībām latviešu kultūrā 20.gadsimtā. Dzimusi 1931.gadā Rīgā, mirusi 2005.gadā Rīgā. Dzeju publicējusi kopš 1947.gada. Viņa beigusi M.Gorkija Literatūras institūtu Maskavā.
Belševicas vārds kļuva par vērtību sešdesmitajos gados, kad emocionālais vēstures motīvu izmantojums krājumā «Gadu gredzeni» kļūst par notikumu literārajā vidē un saceļ skandālu Padomju Latvijas politiskajā vidē. Tam seko nacionālismā apsūdzētā ukraiņu rakstnieka Ivana Dzjubas prāva, kurā liecina Belševica, un pēc tās viņai septiņdesmito gadu pirmajā pusē liedza publicēšanās iespējas, viņas vārdu aizliedza pieminēt.
Belševica pārtrauca rakstīt dzeju pēc sava dēla dzejnieka Klāva Elsberga bojāejas 1987.gadā.
Deviņdesmitajos gados lielu popularitāti ieguvusi daļēji autobiogrāfiskā triloģija par meitenes Billes gaitām. Belševicas maizes darbs bija tulkojumi, un daudzi no tiem kļuvuši lasītāju iecienīti, pateicoties to dzīvajai valodai un dzejnieces spējai iejusties oriģinālā.
Belševica bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle, apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmusi Andreja Upīša prēmiju, Ojāra Vācieša prēmiju, E.Forseta prēmiju, Kārļa Goppera balvu, KF Spīdolas balvu, Tomasa Transtremera prēmiju un Literatūras gada balvu 2002.gadā un 2004.gadā. Viņa vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā.