/nginx/o/2018/07/29/11093122t1h1e46.jpg)
40 kilometrus no Liepājas atrodas neliela pilsētiņa ar nosaukumu Priekule, kas manu interesi piesaistīja pēc sarunas ar kādu mednieku, kurš turpat blakus esošajā Vaiņodes novadā netīšām uzgāja pamestus, krūmos ieaugušus barona kapus. Viņu pārsteidzis, ka kapos atrodamo krustu rotājis viens no Masonu ložas simboliem – visu redzošā acs. Pēc nelielas izpētes atklājies interesants stāsts par laiku, kad šajā teritorijā dzīvojusi baronu Korfu dzimta.
Vaiņodes novada domē par barona kapiem neko daudz nevarēja pastāstīt. Vien norādīja, ka teritorija, kurā tie atrodas ir privāta. Krietni vairāk par baronu dzimtas pārstāvjiem, kas dzīvojuši šajā reģionā, informēta grāmatas «Priekules baroni Korfi 15.-20.gs.» autore, priekulniece Inga Raškova.
Viņas uzmanību Korfu dzimta piesaistījusi ar to, ka tā ir skaitliski viena no lielākajām baronu dzimtām Latvijā. Lai gan pašos kapos Raškova nav bijusi, viņa pieļauj, ka šeit apglabāti kādi no Korfu dzimtas pārstāvjiem, jo Vaiņodē Korfiem piederējusi muiža, kas kā stāsta vietējie iedzīvotāji, padomju laikā nojaukta, jo bijusi ļoti sliktā stāvoklī.
«Priekulniekiem Vaiņodē piederēja muiža. Nepateikšu no galvas kurā gadā, bet muiža tika atdota pūrā vienai no Korfu meitām. Saprotu, ka tajā laikā muiža bija stipri nolaista, un no tā laika Vaiņodes teritorijā Vaiņodes Korfi mūsu zaram īpašumu ziņā vairs nepieder. Radniecības saites ir, bet meita apprecējās ar citas dzimtas piederīgo.»
Korfu dzimtai bijis ļoti ciešs sakars ar interesantām personībām Krievijā, zina stāstīt Raškova: «Nobela prēmijas laureāta, rakstnieka Nabokova vecmāmiņa ir no Priekules Korfiem. Korfu līcis un pussala nosaukti par godu viena no Priekules saimnieka brāļiem.» Daži no Korfu dzimtas pārstāvjiem bijuši ļoti tuvi krievu imperatoriem.
«Barons Korfs bija mītisks, jo visiem bija viens uzvārds. Tāpēc mūsu vietējos nostāstos un senlietu krātuvē pieejamos materiālos, ja arī kaut kur tiek minēts tad tikai un vienīgi kā barons Korfs bez personiskām iezīmēm,» izpētījusi Raškova. Interesanti pēc grāmatas autores domām esot arī tas, ka lielai daļai no dzimtas pārstāvjiem dots vārds Nikolajs, Niklauss vai Niklāvs. «Tāpēc ļoti svarīgi ir šie dzimšanas gadi, lai viņus varētu atšķirt,» viņa piebilst.
Priekules vecais centrs - ķieģeļu ceplis, Zviedru vārti, luterāņu baznīca, ielu plānojums - veidojušies tieši šīs baronu dzimtas laikā un katrs no saimniekiem devis savu pienesumu Priekules attīstībai.
Laikā, kad Korfi 15.gadsimtā ienākuši Latvijas teritorijā, Priekule bijusi viņu pirmā mītnes vieta. «No šejienes tad viņu pēcteči izpletās līdz pat Skandināvijai un joprojām tur dzīvo līdz pat tālajiem ziemeļiem un Sibīrijai. Tad arī līdz dienvidiem. Krimā es atradu Korfus represēto sarakstos, kas piederēja pie mūsu zara. Ukraina, Baltkrievija, Urāli – praktiski visa plašā Krievija, bet viņu sākotne 15.gadsimtā ir tieši šeit – Priekulē,» zina stāstīt grāmatas autore.
Interesanti, ka Vaiņodes novadā atrodamo kapu ansamblī īpaši izceļas krusts, kuru rotā Masonu ložas simbols: «Mūsu Korfiem ir bijusi saistība ar Masoniem. Tajā laikā viņus laikam vairāk dēvēja par brīvmūrniekiem.»
Ļoti konkrēta dokumentāla apstiprinājuma tam, ka Priekules baroni bijuši saistīti ar Masonu ložu, neesot, taču Raškova norāda, ka saistība esot.
Pēc Raškovas teiktā, 18.gadsimtā brīvmūrniecība izpildījusi diezgan lielu lomu valsts attīstībā, jo caur viņiem ienākušas apgaismības vēsmas. Brīvmūrnieki bijuši ļoti izglītoti cilvēki. «Viņiem bija pieeja kultūras un mākslas vērtībām,» norāda Raškova.
Apgaismības laikā ceļošana, iepazīšanās un izcilo personību lietu pārzināšana bijusi ļoti moderna. Kā piemēru Raškova min Elīzas fon der Rekes vārdu, kas kļuvusi par pirmo dzejnieci Latvijā un Kurzemes galmā bijusi ļoti labi ieredzēta. «Šī dāma iepazinās ar vienu otru 18.gadsimta un 19.gadsimta sākuma personībām. Tajā skaitā vācu dzejnieku Gēti.
Tā laika brīvmūrnieki Kaliostro pieņēmuši kā brāli visu to pilsētu ložās, kuras viņš savu ilgo ceļojumu laikā ir apmeklējis.
Ap 1775. gadu Kaliostro nodibinājis pats savu oriģinālo «Ēģiptes sistēmu», kuras pamatā bija priekšnoteikums, ka ložās jāuzņem arī sievietes. Ievērojama loma ierādīta arī Elīzai fon der Rekei, kas pieskaitāma pie Kurzemes izglītotākajām personībām šajā laikā. Kaliostro esot nobūris grāfu Medemu un viņa meitu, kas drīz vien atklājusi viltu. Kad Kaliostro plānojis doties uz Pēterburgu, Elīza fon der Reke aizsūtījusi brīdinājuma vēstuli Katrīnai II. Pēterburgā Kaliostro centies iesaistīt savā brīvmūrnieku sistēmā visietekmīgākās aprindas, ieskaitot ķeizarieni. Tomēr, ņemot vērā vēstuli, viņš publiski atmaskots. Katrīnu II šis notikums stipri ietekmējis un bijis viens no iemesliem, kādēļ viņa zaudējusi savu labvēlīgo attieksmi pret brīvmūrniecību kopumā.