Reinis atzīst, ka mājmācībai ir savi riski - nevar turēt mājās bērnu un iemācīt tikai «a,b,c». Ne visi vecāki spēj un grib paši skolot savus bērnus, jo tas nav viegli un viss neiet gludi, stāsta Reinis. Dzīvās skolas darbības laikā viņam nācās saskarties ar divām ģimenēm, kuras aiz mājmācības izkārtnes gribēja norobežoties no sabiedrības un uzskatīja, ka sadarboties ar skolu nav nepieciešams. «Ar šīm ģimenēm skola sadarbību neuzsāka, jo nebija skaidra nedz vecāku motivācija, nedz arī skola varēja uzņemties atbildību likuma priekšā.»
Tikmēr pārējās mājmācības programmā esošās ģimenes bērnu izglītošanai pievērsās ļoti nopietni, atceras Reinis. Vēlāk Dzīvās skolas bērnu vecāki izveidoja Ģimeņu skolu biedrību, kas šobrīd ir liels atbalsts visiem tiem vecākiem, kuri izšķiras par labu mājmācībai. Reinis tāpat kā pārējie vecāki, kas apņēmušies bērnus izglītot mājās, cer, ka nākotnē izglītības sistēma tomēr kļūs progresīvāka. «Kad tikāmies ar bijušo Somijas izglītības ministru un daudzu izglītības reformu autoru Pasī Sālbergu, viņš teica, ka tas, ko mēs šobrīd darām Latvijā, ir iedīglis izmaiņām, ko Somijā realizēja pirms 40 gadiem. Viņš teica: «Jūs domājat, ka kaut kas mainītos, ja jūsu izglītības nozarei papildus piešķirtu miljardu? Nekas nemainītos, jo ir jāmaina domāšana.»
Esošā izglītības sistēma veidojās reizē ar tehnokrātisko revolūciju. Kad amatniecība pārauga rūpniecībā bija vajadzīgi apmācīti strādnieki, kas prastu aprēķināt, izmērīt, saskrūvēt, salikt pa vietām. Fabrikanti sāka veidot skolas, kur strādnieki apguva izglītības pamatus. Tagadējā izglītības sistēma ir tā visa mantiniece. Antīkajā pasaulē izglītības jēdziens tika interpretēts daudz plašāk. Arī mūsdienu cilvēkam vairs nepietiek ar šīm pamatzināšanām. Tomēr mēs turpinām savus bērnus dzīt fermās, kur viņus veido par paklausīgiem kalpiem.» Reinis esošo izglītības sistēmu raksturo ar piemēru: «Reiz kāds lektors aicināja pacelt rokas tos, kuriem ir rokas pulkstenis. Auditorijā pacēlās tikai dažas rokas, jo mēs laiku redzam telefonā, bet pirms gadiem divdesmit rokas pulksteņi būtu lielākai daļai. Tehnoloģijas strauji attīstās, dzīves temps ir kļuvis straujāks, prasības augstākas, bet izglītības jomā mēs gribam palikt tajā līmenī, kādā dzīvojām pirms 50 gadiem.»
Lai pieceltos, ir jānokrīt
Rīgas Juglas vidusskolas skolas padomes priekšsēdētājs Dzintars Markuss uz mājmācību raugās ar aizdomām, sakot, ka jautājumu šajā jomā ir vairāk nekā atbilžu: kāda ir vecāku motivācija un vai argumenti par labu mājmācībai ir pietiekami nopietni? «Ja valstī ir skolas, tad ir jāiet skolā! Kāpēc vecāki izolē bērnu - vai tāpēc, ka jūtas nedroši, vai arī pārāk droši? Viena lieta, ja vecāks ir pedagogs, bet kā mācību vielu apguvi spēj nodrošināt vecāki, kuriem katru dienu jāstrādā? Vecāki ir divi, bet skolā pedagogu ir daudz - katrs ir personība ar savu pieeju, pieredzi un metodēm, kā ieinteresēt bērnu. Tad jau iznāk, ka mēs atgriežamies viduslaikos, kad visus priekšmetus mācīja viens skolotājs. Un kas notiek ar socializāciju un patriotisko audzināšanu?» Dzintars Markus ir pārliecināts, ka katrs gadījums jāvērtē atsevišķi, tomēr, pēc viņa domām, izvēloties mājmācību, vecāki bērnam atņem ko būtisku - iespēju iemācīties dzīvot sabiedrībā - tieši tādā, kāda tā ir, nevis izfantazētā, ievērot tās noteikumus, izdzīvot dažādas situācijas - arī sarežģītas un nepatīkamas. «Nevar no bērna prasīt, lai viņš triju gadu vecumā slēpo, četros gados brauc no kalna, bet piecos rēķina matemātiku - ir jāļauj bērnam attīstīties dabiski. Ja vecāki bērnam visu laiku galvā turēs ķiveri, tad, pieaugot, viņš noteikti pārsitīs galvu. Bērnam ir jāļauj klupt, kļūdīties, risināt problēmas. Ja viņam neatļaus nokrist, viņš neiemācīsies piecelties.»
Pirms sešiem gadiem Vita Žīgure pieņēma lēmumu izņemt dēlu no skolas un mācīt mājās. Pēc diviem mājmācībā pavadītajiem gadiem zēns atgriezās skolā un 1. septembrī sāks mācīties desmitajā klasē. “ Toreiz viņu nogurdināja liels kolektīvs - bija vajadzīga mazāka auditorija. Ģimenes skola nekādā gadījumā nenozīmē norobežošanos - tā ietver visas tās mācības, ko piedāvā pasaule. Es nerunāju par interneta pasauli, lai gan arī tā ir viena no komponentēm, bet par iešanu sabiedrībā, pulciņiem, rotaļām, interesēm un visu pārējo, tikai šajā gadījumā skolotāja vietā ir vecāks. Domājot par bērna mācīšanu mājās, būtiskākais jautājums ir - vai pieaugušie spēj ieklausīties bērna vajadzībās.» Pēc mammas domām, vienīgos zemūdens akmeņus mājmācībā var radīt tikai vecāku ambīcijas. «Šajos divos gados dēls neko nezaudēja, gluži pretēji, viņš saprata, kas viņu interesē, nostabilizējās un skolā 6. klasē atgriezās ar pašcieņu. Tās ir blēņas, ka bērni, kas mācās ģimenes skolā, kļūst antisociāli. Viņi netiek turēti četrās sienas, nevienam no viņiem nav liegta saskarsme ar pasauli. No pieredzes zinu, ka bērni, kas kāda iemesla pēc mācās mājās, jūtas drošāki, viņos nav atrautības sajūtas, viņi zina, ka nav pamesti lielajā pasaulē, jo vienmēr jūt vecāku atbalstu, stipro plecu.»