Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Nost ar skolu, lai dzīvo izglītība!

FOTO: Eryne!, CC BY-ND 2.0

Mājmācības atbalstītāji uzskata, ka skolas sistēma lauž bērnus, mēģinot ielikt šauros stereotipu rāmjos, bet izglītības programma neatbilst mūsdienu prasībām, jo ir pārblīvēta ar nevajadzīgu informāciju, tajā pašā laikā ierobežojot iespēju plašāk lūkoties pasaulē.

Gladiolas un asteres, spalgs skolas zvans, satraukums, jauni klasesbiedri un skolotāji. Tas viss saistās ar 1. septembri. Tomēr ne visiem bērniem jaunais mācību gads sāksies skolā. Katru gadu ap 90 bērnu izglītību iegūst mājās. Mājmācība jeb ģimenes skola, lai arī nav izplatīta, tomēr pēdējos gados kļuvusi populāra. Aizvien vairāk vecāku, kas izglītības sistēmā saskata stagnācijas iezīmes, meklē saviem bērniem alternatīvu izglītošanas modeli. Pēc viņu domām, mājmācība ir progresīvs, attīstību veicinošs un bērna individualitāti saudzējošs izglītības veids. Mājmācība nav mājas apmācība, kas ir pilnīgi kaut kas cits - tajā atrodas ilgstoši slimojoši bērni, kurus māca skolotāji. Mājmācībā vecāki paši mājās skolo savus bērnus. Lai uzsāktu mājmācību, vecākiem jāpamato, ka bērna veselības stāvokļa vai psiholoģisku iemeslu dēļ viņam vajadzīgi īpaši apstākļi, kurus nevar nodrošināt skola. Bērnam jābūt reģistrētam skolā, ar kuru vecākiem nepārtraukti jāsadarbojas. Vecāki savus bērnus mājās drīkst mācīt līdz 6. klasei. Izglītotās un situētās jaunās vecāku paaudzes mērķtiecīga izvēle, tendenci raksturo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta direktora vietniece Ineta Īvāne. Viņa neizslēdz, ka savā ziņā tā ir modes lieta.

Skola lauž bērnu

Pirms vairākiem gadiem, kad četru bērnu tēva Reiņa Ziļeva jaunākajai meitai tuvojās skolas gadi, viņš kopā ar dzīvesbiedri aktīvi sāka meklēt bērnam piemērotu alternatīvu privāto skolu, tomēr izrādījās, ka ģimenes vērtībām un kritērijiem atbilstošu izglītības iestāžu nav daudz. Viena no tādām skolām bija biedrības 99 baltie zirgi Drustu tautskola, kuras dibinātājs Ojārs Rode toreiz Reinim teica: «Gribi skolu tuvāk mājām? Dibiniet skolas filiāli Tukuma novadā!» Tā Tukuma novadā radās biedrības filiāle ar nosaukumu Dzīvā skola, kurā uz vietas mācījās 35 bērni. Savukārt 32 tika reģistrēti skolā, lai izglītotos ģimenē. «Sākumā pašvaldība skolu atbalstīja, bet ar laiku skolas atvērtība mājmācībai radīja bažas vietējās varas pārstāvjos. Kas tā par mājmācību, kā to kontrolēt? Skolas pastāvēšanas laikā izkristalizējās nopietna problēma – eksistē daudz bērnu, kuriem dažādu īpatnību dēļ esošā skolas sistēma nav piemērota. Piemēram, pedagogi neprot atpazīt fonemātiskās sistēmas traucējumus (tēlu un jēdzienu uztveres īpatnības) un nav apguvuši metodes, kā ar tiem strādāt. Tādēļ bērniem, kuriem ir fonemātiskās sistēmas traucējumi, var rasties grūtības uztvert mācību vielu tādā formā, kā tā tiek mācīta. Nekādā gadījumā traucējums nav saistāms ar atpalicību vai zemu intelektuālo koeficentu! Drīzāk to var salīdzināt ar redzes problēmām – kādam redze ir normāla, bet kādam lasīšanai vajag brilles. Tomēr, ja pedagogam nav zināšanu par šīm īpatnībām, viņš secina, ka bērns ir slinks vai atpalicis. Tikmēr dramatiski krīt bērna pašvērtējums, kas vēlāk rada uzvedības traucējumus. Pie mums netiek meklēts cēlonis, bet notiek represīva cīņa ar sekām. Bērni tiek lauzti! Dzīvajā skolā bija daudz šādu bērnu, un, lai gan viņu sekmes un pašsajūta uzlabojās, pašvaldība finansējumu atteica un sausi noskaldīja: «Mūsu pašvaldībā ir skolas ar korekcijas klasēm, kur vietu pietiek.» Tātad - taupīsim naudu, nedomāsim par konkrētajiem bērniem,» atceras Reinis.

IZM pārstāve Ineta Īvāne norāda, ka bieži vien vēlme mācīt bērnus mājās saistīta ar vecāku izpratni par mācību procesu skolā. «Pēc vecāku domām, viņu bērna uztveres temps ir lēnāks un bērnam ir grūtības iekļauties kolektīvā. Izglītības sistēmā ienāk jaunās paaudzes vecāki ar citādu domāšanu. Apmeklējot ārvalstis, viņi iepazinuši alternatīvas metodiskās pieejas, piemēram, Valdorfa pedagoģiju un Montesori pedagoģiskās metodes, un uzskata, ka parastajās skolās bērnu intelekts netiek novērtēts pietiekami augstu. Jaunie vecāki ir labāk izglītoti un situētāki. Viņi uzskata, ka materiālais nodrošinājums ļauj labāk izglītot bērnus, radot interesantāku mācību vidi un piesaistot privātskolotājus.»

Skola kā loterijas biļete

«Izglītības metodes un audzināšana daudzās mazajās lauku skolās ir līdzīgas kā alternatīvajās skolās, bet tās tiek vērtas ciet un apvienotas. Turpretim lielajās skolās pedagogiem ir grūti pievērst pietiekamu uzmanību katram bērnam individuāli,» savu izvēli mācīt meitu ģimenē turpina skaidrot Reinis Ziļevs. Ģimenes vecākās meitas mācījās publiskajā skolā ar 25, 30 bērniem vienā klasē. «Vecāki bērnam mēģina ieaudzināt noteiktas vērtības, pasaules skatījumu, bet, ja bērns līdz pat deviņām stundām dienā ir skolā, viņu audzina citi cilvēki,» stāsta uzņēmējs.

«Esmu sastapis fantastiskus pedagogus, bet diemžēl tikpat daudz arī tādus, kurus bērniem pat tuvumā nevar laist. Es sapratu, ka skolas izvēle ir kā loterijas biļete, bet ar savu bērna dzīvi es negribu spēlēt loteriju. Pēdējo desmitgažu laikā bērnu pasaules uztvere un spējas ir mainījušās, un tas ir vērā ņemams aspekts, kāpēc būtu jāmainās visai izglītības sistēmai. Varbūt tā uzlabosies pēc gadiem 20, bet es tik ilgi gaidīt nevaru. Es gribu savam bērnam šodien dot visu to, ko varu. Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts noteiktie izglītības standarti ir jāapgūst ikvienam - jautājums ir par metodēm. Nav apstrīdams, ka bērnam jāmācās matemātika, ķīmija, fizika utt., bet mēs gribam viņā attīstīt arī novērošanas spējas, kritisko domāšanu, māku veidot attiecības ar sevi un pasauli. Ir skolotāji, kuri intuitīvi sajūt, kas vajadzīgs mūsdienu bērnam, un mērķtiecīgi darbojas šajā virzienā, bet kopumā izglītības kvalitāte nav pietiekami labā līmenī. Pie līdzīgiem secinājumiem pirms diviem gadiem nonāca arī nozares speciālisti un sociālie partneri Izglītības un zinātnes ministrijas rīkotā konferencē. Mājmācība nekad nebūs masveida parādība, jo ģimenēm, kas uzņemas bērnu apmācīt mājās, jābūt ļoti motivētām un zinošām. Tētim un mammai jāpārzina ne vien skolas programma, bet arī politika, bizness, sabiedrībā notiekošie procesi, tehnoloģijas, kultūrvēsture, jā, arī mūsdienu bērnu popkultūras elki. Piemēram, mēs kopā ar bērnu visu laiku mācāmies arī paši - meklējam, pētām, atkārtojam to, ko esam piemirsuši, prātojam, kādus eksperimentus varētu veikt. Izvēloties mājmācību, uz vecāku pleciem gultas liela atbildība. Ar socializēšanos meitai nav problēmu, jo trīs reizes nedēļa viņa dodas uz mākslas skolu, tad vēl uz animācijas pulciņu, mūzikas un jāšanas nodarbībām. Elizabete to visu gaida ar lielu interesi, jo tās ir lietas, kas viņai patiešām patīk. Ja jūtam, ka bērns kādā virzienā neattīstās, mēs speciāli nestumjam. Mēs ar sievu visu laiku paturam prātā, ka kādu dienu meita tomēr var izdarīt izvēli par labu publiskajai skolai. Mēs gribam, lai viņa ir sagatavota tā, lai bez problēmām varētu iet turpināt mācības jebkurā skolā.»

Jāmaina domāšana

Reinis atzīst, ka mājmācībai ir savi riski - nevar turēt mājās bērnu un iemācīt tikai «a,b,c». Ne visi vecāki spēj un grib paši skolot savus bērnus, jo tas nav viegli un viss neiet gludi, stāsta Reinis. Dzīvās skolas darbības laikā viņam nācās saskarties ar divām ģimenēm, kuras aiz mājmācības izkārtnes gribēja norobežoties no sabiedrības un uzskatīja, ka sadarboties ar skolu nav nepieciešams. «Ar šīm ģimenēm skola sadarbību neuzsāka, jo nebija skaidra nedz vecāku motivācija, nedz arī skola varēja uzņemties atbildību likuma priekšā.»

Tikmēr pārējās mājmācības programmā esošās ģimenes bērnu izglītošanai pievērsās ļoti nopietni, atceras Reinis. Vēlāk Dzīvās skolas bērnu vecāki izveidoja Ģimeņu skolu biedrību, kas šobrīd ir liels atbalsts visiem tiem vecākiem, kuri izšķiras par labu mājmācībai. Reinis tāpat kā pārējie vecāki, kas apņēmušies bērnus izglītot mājās, cer, ka nākotnē izglītības sistēma tomēr kļūs progresīvāka. «Kad tikāmies ar bijušo Somijas izglītības ministru un daudzu izglītības reformu autoru Pasī Sālbergu, viņš teica, ka tas, ko mēs šobrīd darām Latvijā, ir iedīglis izmaiņām, ko Somijā realizēja pirms 40 gadiem. Viņš teica: «Jūs domājat, ka kaut kas mainītos, ja jūsu izglītības nozarei papildus piešķirtu miljardu? Nekas nemainītos, jo ir jāmaina domāšana.»

Esošā izglītības sistēma veidojās reizē ar tehnokrātisko revolūciju. Kad amatniecība pārauga rūpniecībā bija vajadzīgi apmācīti strādnieki, kas prastu aprēķināt, izmērīt, saskrūvēt, salikt pa vietām. Fabrikanti sāka veidot skolas, kur strādnieki apguva izglītības pamatus. Tagadējā izglītības sistēma ir tā visa mantiniece. Antīkajā pasaulē izglītības jēdziens tika interpretēts daudz plašāk. Arī mūsdienu cilvēkam vairs nepietiek ar šīm pamatzināšanām. Tomēr mēs turpinām savus bērnus dzīt fermās, kur viņus veido par paklausīgiem kalpiem.» Reinis esošo izglītības sistēmu raksturo ar piemēru: «Reiz kāds lektors aicināja pacelt rokas tos, kuriem ir rokas pulkstenis. Auditorijā pacēlās tikai dažas rokas, jo mēs laiku redzam telefonā, bet pirms gadiem divdesmit rokas pulksteņi būtu lielākai daļai. Tehnoloģijas strauji attīstās, dzīves temps ir kļuvis straujāks, prasības augstākas, bet izglītības jomā mēs gribam palikt tajā līmenī, kādā dzīvojām pirms 50 gadiem.»

Lai pieceltos, ir jānokrīt

Rīgas Juglas vidusskolas skolas padomes priekšsēdētājs Dzintars Markuss uz mājmācību raugās ar aizdomām, sakot, ka jautājumu šajā jomā ir vairāk nekā atbilžu: kāda ir vecāku motivācija un vai argumenti par labu mājmācībai ir pietiekami nopietni? «Ja valstī ir skolas, tad ir jāiet skolā! Kāpēc vecāki izolē bērnu - vai tāpēc, ka jūtas nedroši, vai arī pārāk droši? Viena lieta, ja vecāks ir pedagogs, bet kā mācību vielu apguvi spēj nodrošināt vecāki, kuriem katru dienu jāstrādā? Vecāki ir divi, bet skolā pedagogu ir daudz - katrs ir personība ar savu pieeju, pieredzi un metodēm, kā ieinteresēt bērnu. Tad jau iznāk, ka mēs atgriežamies viduslaikos, kad visus priekšmetus mācīja viens skolotājs. Un kas notiek ar socializāciju un patriotisko audzināšanu?» Dzintars Markus ir pārliecināts, ka katrs gadījums jāvērtē atsevišķi, tomēr, pēc viņa domām, izvēloties mājmācību, vecāki bērnam atņem ko būtisku - iespēju iemācīties dzīvot sabiedrībā - tieši tādā, kāda tā ir, nevis izfantazētā, ievērot tās noteikumus, izdzīvot dažādas situācijas - arī sarežģītas un nepatīkamas. «Nevar no bērna prasīt, lai viņš triju gadu vecumā slēpo, četros gados brauc no kalna, bet piecos rēķina matemātiku - ir jāļauj bērnam attīstīties dabiski. Ja vecāki bērnam visu laiku galvā turēs ķiveri, tad, pieaugot, viņš noteikti pārsitīs galvu. Bērnam ir jāļauj klupt, kļūdīties, risināt problēmas. Ja viņam neatļaus nokrist, viņš neiemācīsies piecelties.»

Pirms sešiem gadiem Vita Žīgure pieņēma lēmumu izņemt dēlu no skolas un mācīt mājās. Pēc diviem mājmācībā pavadītajiem gadiem zēns atgriezās skolā un 1. septembrī sāks mācīties desmitajā klasē. “ Toreiz viņu nogurdināja liels kolektīvs - bija vajadzīga mazāka auditorija. Ģimenes skola nekādā gadījumā nenozīmē norobežošanos - tā ietver visas tās mācības, ko piedāvā pasaule. Es nerunāju par interneta pasauli, lai gan arī tā ir viena no komponentēm, bet par iešanu sabiedrībā, pulciņiem, rotaļām, interesēm un visu pārējo, tikai šajā gadījumā skolotāja vietā ir vecāks. Domājot par bērna mācīšanu mājās, būtiskākais jautājums ir - vai pieaugušie spēj ieklausīties bērna vajadzībās.» Pēc mammas domām, vienīgos zemūdens akmeņus mājmācībā var radīt tikai vecāku ambīcijas. «Šajos divos gados dēls neko nezaudēja, gluži pretēji, viņš saprata, kas viņu interesē, nostabilizējās un skolā 6. klasē atgriezās ar pašcieņu. Tās ir blēņas, ka bērni, kas mācās ģimenes skolā, kļūst antisociāli. Viņi netiek turēti četrās sienas, nevienam no viņiem nav liegta saskarsme ar pasauli. No pieredzes zinu, ka bērni, kas kāda iemesla pēc mācās mājās, jūtas drošāki, viņos nav atrautības sajūtas, viņi zina, ka nav pamesti lielajā pasaulē, jo vienmēr jūt vecāku atbalstu, stipro plecu.»