IZM pārstāve Ineta Īvāne norāda, ka bieži vien vēlme mācīt bērnus mājās saistīta ar vecāku izpratni par mācību procesu skolā. «Pēc vecāku domām, viņu bērna uztveres temps ir lēnāks un bērnam ir grūtības iekļauties kolektīvā. Izglītības sistēmā ienāk jaunās paaudzes vecāki ar citādu domāšanu. Apmeklējot ārvalstis, viņi iepazinuši alternatīvas metodiskās pieejas, piemēram, Valdorfa pedagoģiju un Montesori pedagoģiskās metodes, un uzskata, ka parastajās skolās bērnu intelekts netiek novērtēts pietiekami augstu. Jaunie vecāki ir labāk izglītoti un situētāki. Viņi uzskata, ka materiālais nodrošinājums ļauj labāk izglītot bērnus, radot interesantāku mācību vidi un piesaistot privātskolotājus.»
Skola kā loterijas biļete
«Izglītības metodes un audzināšana daudzās mazajās lauku skolās ir līdzīgas kā alternatīvajās skolās, bet tās tiek vērtas ciet un apvienotas. Turpretim lielajās skolās pedagogiem ir grūti pievērst pietiekamu uzmanību katram bērnam individuāli,» savu izvēli mācīt meitu ģimenē turpina skaidrot Reinis Ziļevs. Ģimenes vecākās meitas mācījās publiskajā skolā ar 25, 30 bērniem vienā klasē. «Vecāki bērnam mēģina ieaudzināt noteiktas vērtības, pasaules skatījumu, bet, ja bērns līdz pat deviņām stundām dienā ir skolā, viņu audzina citi cilvēki,» stāsta uzņēmējs.
«Esmu sastapis fantastiskus pedagogus, bet diemžēl tikpat daudz arī tādus, kurus bērniem pat tuvumā nevar laist. Es sapratu, ka skolas izvēle ir kā loterijas biļete, bet ar savu bērna dzīvi es negribu spēlēt loteriju. Pēdējo desmitgažu laikā bērnu pasaules uztvere un spējas ir mainījušās, un tas ir vērā ņemams aspekts, kāpēc būtu jāmainās visai izglītības sistēmai. Varbūt tā uzlabosies pēc gadiem 20, bet es tik ilgi gaidīt nevaru. Es gribu savam bērnam šodien dot visu to, ko varu. Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts noteiktie izglītības standarti ir jāapgūst ikvienam - jautājums ir par metodēm. Nav apstrīdams, ka bērnam jāmācās matemātika, ķīmija, fizika utt., bet mēs gribam viņā attīstīt arī novērošanas spējas, kritisko domāšanu, māku veidot attiecības ar sevi un pasauli. Ir skolotāji, kuri intuitīvi sajūt, kas vajadzīgs mūsdienu bērnam, un mērķtiecīgi darbojas šajā virzienā, bet kopumā izglītības kvalitāte nav pietiekami labā līmenī. Pie līdzīgiem secinājumiem pirms diviem gadiem nonāca arī nozares speciālisti un sociālie partneri Izglītības un zinātnes ministrijas rīkotā konferencē. Mājmācība nekad nebūs masveida parādība, jo ģimenēm, kas uzņemas bērnu apmācīt mājās, jābūt ļoti motivētām un zinošām. Tētim un mammai jāpārzina ne vien skolas programma, bet arī politika, bizness, sabiedrībā notiekošie procesi, tehnoloģijas, kultūrvēsture, jā, arī mūsdienu bērnu popkultūras elki. Piemēram, mēs kopā ar bērnu visu laiku mācāmies arī paši - meklējam, pētām, atkārtojam to, ko esam piemirsuši, prātojam, kādus eksperimentus varētu veikt. Izvēloties mājmācību, uz vecāku pleciem gultas liela atbildība. Ar socializēšanos meitai nav problēmu, jo trīs reizes nedēļa viņa dodas uz mākslas skolu, tad vēl uz animācijas pulciņu, mūzikas un jāšanas nodarbībām. Elizabete to visu gaida ar lielu interesi, jo tās ir lietas, kas viņai patiešām patīk. Ja jūtam, ka bērns kādā virzienā neattīstās, mēs speciāli nestumjam. Mēs ar sievu visu laiku paturam prātā, ka kādu dienu meita tomēr var izdarīt izvēli par labu publiskajai skolai. Mēs gribam, lai viņa ir sagatavota tā, lai bez problēmām varētu iet turpināt mācības jebkurā skolā.»