«Esmu sastapis fantastiskus pedagogus, bet diemžēl tikpat daudz arī tādus, kurus bērniem pat tuvumā nevar laist. Es sapratu, ka skolas izvēle ir kā loterijas biļete, bet ar savu bērna dzīvi es negribu spēlēt loteriju. Pēdējo desmitgažu laikā bērnu pasaules uztvere un spējas ir mainījušās, un tas ir vērā ņemams aspekts, kāpēc būtu jāmainās visai izglītības sistēmai. Varbūt tā uzlabosies pēc gadiem 20, bet es tik ilgi gaidīt nevaru. Es gribu savam bērnam šodien dot visu to, ko varu. Ir pilnīgi skaidrs, ka valsts noteiktie izglītības standarti ir jāapgūst ikvienam - jautājums ir par metodēm. Nav apstrīdams, ka bērnam jāmācās matemātika, ķīmija, fizika utt., bet mēs gribam viņā attīstīt arī novērošanas spējas, kritisko domāšanu, māku veidot attiecības ar sevi un pasauli. Ir skolotāji, kuri intuitīvi sajūt, kas vajadzīgs mūsdienu bērnam, un mērķtiecīgi darbojas šajā virzienā, bet kopumā izglītības kvalitāte nav pietiekami labā līmenī. Pie līdzīgiem secinājumiem pirms diviem gadiem nonāca arī nozares speciālisti un sociālie partneri Izglītības un zinātnes ministrijas rīkotā konferencē. Mājmācība nekad nebūs masveida parādība, jo ģimenēm, kas uzņemas bērnu apmācīt mājās, jābūt ļoti motivētām un zinošām. Tētim un mammai jāpārzina ne vien skolas programma, bet arī politika, bizness, sabiedrībā notiekošie procesi, tehnoloģijas, kultūrvēsture, jā, arī mūsdienu bērnu popkultūras elki. Piemēram, mēs kopā ar bērnu visu laiku mācāmies arī paši - meklējam, pētām, atkārtojam to, ko esam piemirsuši, prātojam, kādus eksperimentus varētu veikt. Izvēloties mājmācību, uz vecāku pleciem gultas liela atbildība. Ar socializēšanos meitai nav problēmu, jo trīs reizes nedēļa viņa dodas uz mākslas skolu, tad vēl uz animācijas pulciņu, mūzikas un jāšanas nodarbībām. Elizabete to visu gaida ar lielu interesi, jo tās ir lietas, kas viņai patiešām patīk. Ja jūtam, ka bērns kādā virzienā neattīstās, mēs speciāli nestumjam. Mēs ar sievu visu laiku paturam prātā, ka kādu dienu meita tomēr var izdarīt izvēli par labu publiskajai skolai. Mēs gribam, lai viņa ir sagatavota tā, lai bez problēmām varētu iet turpināt mācības jebkurā skolā.»
Reinis atzīst, ka mājmācībai ir savi riski - nevar turēt mājās bērnu un iemācīt tikai «a,b,c». Ne visi vecāki spēj un grib paši skolot savus bērnus, jo tas nav viegli un viss neiet gludi, stāsta Reinis. Dzīvās skolas darbības laikā viņam nācās saskarties ar divām ģimenēm, kuras aiz mājmācības izkārtnes gribēja norobežoties no sabiedrības un uzskatīja, ka sadarboties ar skolu nav nepieciešams. «Ar šīm ģimenēm skola sadarbību neuzsāka, jo nebija skaidra nedz vecāku motivācija, nedz arī skola varēja uzņemties atbildību likuma priekšā.»
Tikmēr pārējās mājmācības programmā esošās ģimenes bērnu izglītošanai pievērsās ļoti nopietni, atceras Reinis. Vēlāk Dzīvās skolas bērnu vecāki izveidoja Ģimeņu skolu biedrību, kas šobrīd ir liels atbalsts visiem tiem vecākiem, kuri izšķiras par labu mājmācībai. Reinis tāpat kā pārējie vecāki, kas apņēmušies bērnus izglītot mājās, cer, ka nākotnē izglītības sistēma tomēr kļūs progresīvāka. «Kad tikāmies ar bijušo Somijas izglītības ministru un daudzu izglītības reformu autoru Pasī Sālbergu, viņš teica, ka tas, ko mēs šobrīd darām Latvijā, ir iedīglis izmaiņām, ko Somijā realizēja pirms 40 gadiem. Viņš teica: «Jūs domājat, ka kaut kas mainītos, ja jūsu izglītības nozarei papildus piešķirtu miljardu? Nekas nemainītos, jo ir jāmaina domāšana.»