Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/29/11106294t1h6a32.jpg)
PSRS pirmajos 50 gados attieksme pret seksu bija ļoti mainīga.[s:53914]Paradoksāli, ka nereti daudzas meitenes nezināja, kas notiek ar viņu ķermeni, jo mātēs ieaudzinātā ideoloģija paredzēja to, ka meitenēm nav jāstāsta par pubertātes vecuma niansēm. Tiesa, PSRS ar laiku parādījās kas līdzīgs seksuālajai audzināšanai, jo arī vara saprata, ka PSRS iedzīvotāji arī ar TO nodarbojas, un viņi nav unikāls izņēmums uz pasaules kartes.
Septiņdesmitie gadi: Seksualitāte iziet ārpus valsts kontroles
Septiņdesmitajos gados, pateicoties vienam no mūsdienu Krievijas socioloģiskās skolas dibinātājiem Igoram Konam, sākas pirmie mēģinājumi seksuāli izglītot sabiedrību, jo kļuva skaidrs, ka stingra kontrole nedarbojas. Tieši tādēļ padomju skolās sāka pasniegt tādu priekšmetu kā «Ģimenes dzīves psiholoģija un ētika».
1972.gadā PSRS tika veikta pirmā dzimuma maiņas operācija. Šajā laikā sāk parādīties arī pirmie seksopatoloģijas centri, kuri darbojas uz psihiatrijas centru bāzes. Maskavā to vada Georgijs Vasiļčenko, Ļeņingradā - Abrams Svjadoša, Harkovā - Sergejs Agarkovs.
«Medicīniskos izdevumus bija iespējams dabūt daudz vieglāk nekā Bulgakova «Meistaru un Margaritu». Visās lielajās bibliotēkās bija medicīnas nodaļas, un ārstiem – seksopatologiem bija atļauta literatūra no slēgtās pieejas plauktiem. Pat tāda literatūra par jogu, vai seksa lomu jogā Ļeņina bibliotēkā bija. Katra sevi cienoša psihiatra grāmatu plauktā atradās arī vairākas profesora Freida grāmatas,» atminas psihoterapeits un seksologs Aleksandrs Teslers.
Nemedicīniskā informācija par seksu tika izplatīta ļoti plaši – popularitāti iekaroja padomju izdevums indiešu Kamasutrai. Rīgā izdotajā grāmatā «Padomi jaunajai saimniecei» tika attēlotas dažādas shēmas, zīmējumi un apraksts par to, kas notiek guļamistabā. Tiesa, Baltijas valstu iedzīvotāji pretojās Staļina diskursam un padomju psiholoģijai, taču bija arī konservatīvāki – vīrs bija kā ģimenes galva.
Filosofs – austrumu eksperts Vitālijs Rubins savā dienasgrāmatā 1970.gadā raksta, ka seksa tēma bija ļoti sveša padomju cilvēkam.
«Bells ļoti labi uzrakstīja savā recenzijā par grāmatu «Pirmajā riņķī». Viņš saka par to, ka padomju cilvēkiem ir garlaicīgi lasīt par seksu, un tā ir taisnība. Bells norāda, ka tieši šādā gaisotnē rodas uzticība, par kuru pilnībā aizmirsuši Rietumos,» raksta Rubins.
Savukārt Komunistiskās partijas Centrālkomitejas Starptautisko lietu nodaļas vadītāja vietnieks Anatolijs Čerņajevs, kurš vēlāk kļuva par Gorbačova padomnieku, 1973.gadā visai emocionāli dalījās ar iespaidiem par aizliegto literatūru.
«Lasu no Rietumvācijas ievestu grāmatu «Jack Pine The Love Sucker». Grāmata – seksbumba ar dāžādiem retiem paņēmieniem. Man likās, ka esmu šajā jomā pietiekami izglītots, bet šeit tik daudz negaidītu lietu... Seksuālā revolūcija, līdzīgi kā citas revolūcijas, atklāj neparastas radošās iespējas!» rakstīja Čerņajevs.
Nelielajās pilsētās cilvēkiem intīmajā sfērā bija daudz piezemētāki uzskati. Ginekoloģe Tamāra Smirnova, kura Piemaskavā sāka strādāt 70.tajos gados, apraksta sievietes kā «klusas un noslēgtas. Viņas nelabprāt runāja par seksuālo neapmierinātību, un tāpēc par to nesūdzējās. Dzimumkontakti līdz kāzām nebija norma. Pēc kāzām šie sakari esot kļuvuši pielāgotāki partneriem, taču kā tieši, neviens nestāstīja».
Vēsturniece Marianna Muravjova stāsta, ka «mācoties aspirantūrā, aptaujāju savus pazīstamos par dažādām seksuālām tēmām. Nekāda liberālisma, pozitīva viņu atbildēs nebija. Sievieti reģionos varēja uzskatīt par palaistuvi, gadījumā, ja viņa vienkārši gāja pa ielu labi saģērbusies, nevis pārkāpa laulības dzīvi.»
Savukārt seksologs Teslers uzsver, ka galvenā problēma nebija tā, ka komunistiskais režīms cilvēkos bija ieaudzinājis lielu tikumību, bet gan tā, ka mīlēties nebija kur.
«Viesnīcas numuriņu nebija iespējams noīrēt mīlas priekiem: puišus salika ar puišiem, meitenes ar meitenēm. Sadalīts bija tā, ka nebija iespējama tūvība. Taču juceklis, kas radās, bija visai jautrs,» norāda Teslers.
Barbariskie aborti un pirmie kontracepcijas līdzekļi
Padomju sieviešu spriedzi pie ārsta psihoterapeits saista ar bailēm no ķirurģiskas iejaukšanās. Ilgu laiku abortu taisīja bez narkozes. «Ārsti stāvēja pie sievietes, un viņu rokas bija līdz elkonim asinīs. Sievietes deva priekšroku dažādiem mājas paņēmieniem, lai pārtrauktu grūtniecību, kas bija visai skarbi: apsmidzināja sevi ar šņabi, kas pildīts ar veļas ziepju sārmiem, iedzēra tabletes, kas izraisa muskuļu saraušanos, izmantoja fikusa augus, kas varēja izsaukt abscesu».
Ārsts – ginekologs to nosauc par barbarismu. 70.tajos gados Piemaskavas slimnīcās stāvēja lielas rindas uz abortiem. Par hormonālo kontracepciju tajos laikos neviens neko pat dzirdēt negribēja, jo kuram gan gribējās problēmas ar lieko svaru. Baku fabrikas gumijas izstrādājums – prezervatīvs, arī tika lietots reti. Galvenā bija kalendārā izsargāšanās metode, kura bieži nebija efektīva. Kad tirgū parādījās pirmās spirāles, tās iekaroja lielu popularitāti: ginekologs katru dienu daudzām sievietēm ievietoja spirāli, un, neraugoties uz ieteikumiem, sievietes tās nēsāja gadiem ilgi.
«Ārsta noslēpumi tika ignorēti: saraksti ar gonoreju, sifilisu un citām slimībām slimojošajiem nonāca partijās un dekanātos, kur ar slimajiem notika «audzinošas sarunas»,» stāsta Teslers.
«Medicīna bija ļoti ideoloģizēta. Uz Marksisma – Leņinisma filozofijas pamatiem mums teica, ka masturbācija ir kaitīga, bet homoseksuālisms – tā ir patoloģija, kura jāārstē ar elektrošoku,» atminas Teslers.
Astoņdesmitie: PSRS seksa nav, bet ir daudz pamatskolnieces - grūtnieces
Pēc tam, kad viesnīcas «Ļeņingrad» administratore un sabiedriskās organizācijas «Padomju sieviešu komiteja» pārstāve Ludmila Ivanova paziņoja, ka seksa PSRS nav, atbildot uz amerikāņu sievietes jautājumu, visa zāle sāka smieties.
Taču spriežot pēc ierakstiem dienasgrāmatās, 80.tajos gados lielākā daļa padomju cilvēku tik tiešām negatīvi attiecās pret seksuālo dzīvesveidu. Problēmas šajā sfērā diez vai atšķīrās no tām, kādas bija Rietuvalstīs, un šajā laikā PSRS sāka darboties pirmais uzticības tālrunis. Uz to ļoti bieži zvanīja septītās un astotās klases skolnieces - 13 - 14 gadus vecas meitenes, kuras asarās stāstīja par to, ka viņām bijusi tuvība ar puišiem, un tagad viņas gaida bērnu. Attieksme pret seksuālo audzināšanu bija negatīva un līdz ar to nezināšana par seksuālām tēmām bija kritiska.
Rakstnieks Marks Haritonovs savā dienasgrāmatā 1981.gadā seksa propagandu un izglītošanu šajos jautājumos pielīdzina «ikdienas fašismam».
«Fellini doma: Fašisms psiholoģiskajā plānā, ir sava veida bremzēšana, palikšana bērna prātā. Tāda aizkave, dabisko vajadzību apspiešana un organisma attīstība noved pie tumšiem kompensatoro mehānismu sprādziena. Seksuālā propaganda ir fašisms,» rakstīja Haritonovs.
Seksualitāte padomju izpratnē bija kā pretstats inteliģencei. Tā, 1984.gadā kinostudijas «Mosfiļm» darbiniece Tatjana Jurjeva apraksta šādu situāciju: «Ienāca Kirils un pastāstīja, ka viņa vecākā meita, kurai patīk Visockis, pavadīja vasaru starp cilvēkiem, kuri ķēruši signālus no kosmosa. Būtībā tie ir intelektuāļi, kuriem patīk runāt par reliģiju. Kirils šos cilvēkus redzēja un teica, ka viņi ir ļoti apdāvināti cilvēki, un šajā nometnē no seksa nav ne miņas».
Gadu vēlāk tas pats Haritonovs norāda, ka viņu kaitina tas, ka padomju literatūrā parādās arī Rietumu vērtības, to vidū intīmās attiecības. «Supermeni, labdari, nauda, kautiņi, sacensības, sekss bez mīlestības – tas viss man izraisa sliktu dūšu,» rakstīja Haritonovs.
PSRS sabrukuma tuvošanās: Sievietes par seksu zina visu
1986.gadā Teātra mākslas institūta students Nikolajs Troickis norāda, ka mūsdienu pasaulē nav tik stingra sieviešu audzinātāja, kādu aprakstījis Balzaks: «Diemžēl mūsu dienās nav tādu problēmu, vai arī jau no jauna vecuma meitenes zina visu par seksu un vīriešiem».
Kāpēc seksualizācija skāra arī PSRS, šajā pašā gadā cenšas skaidrot filozofs Boriss Groiss: «Reti kura ēra ir tik seksualizēta kā mūsējā, un tā ir ļoti grūta. Tieši seksa monotonija padara to par mūsdienu kultūras mīklu, kas ir pilnībā orientēta uz inovācijām».
Negatīvā attieksme pret intīmo jomu atstāja ne to labāko mantojumu uz cilvēku attiecībām. Lai arī mūsdienās postpadomju telpā pastāv daudz un dažādas problēmas, sievietes ir sākušas sevi apzināties par ko vairāk, kā tikai mājsaimnieces. Cits jautājums, vai sievietes prot izmantot visu, kas mūsdienu pasaulē ir iespējams.
Seksualitāte PSRS (Krievijā) vienmēr ir izsaukusi bažas, jo tā ir bijusi nekontrolēta joma. Arī slavenajos antiutopiskajos darbos kā Orvela «1984» un Hakslija «Drosmīgā jaunā pasaule» tiek rakstīts par to, ka valsts, neatkarīgi no noskaņas, piešķir seksualitātei politisku nozīmi, respektīvi, tiek kultivēts, ka, ja cilvēks ar ko tādu nodarbojas, viņa dzīvesveids nav no tiem labākajiem. Tāpat kā PSRS, cilvēkam tiek laupītas tiesības uz individualitāti un brīvību.
Arī mūsdienu pasaulē valsts, neatkarīgi no iekārtas, lielākā vai mazākā jomā politiski skars šo jomu, jo tas ir sarežģīts jautājums par attiecībām starp valsti un tās iedzīvotājiem. Taču skaidrs ir viens, ka par šo tēmu ir jārunā un iedzīvotāji ir jāizglīto par šādām tēmām, jo sekss ir dabiska cilvēka dzīves vajadzība. Praktiski tāda pati kā ēšana, un par to nav jāklusē.