Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/29/11106767t1hf3e8.jpg)
Turpinot iesākto tēmu par jauno un pagaidām vēl grūti atpazīstamo un apkarojamo fenomenu – ekspluatatīvajām fiktīvajām laulībām –, «Apollo» sarunā ar projekta HESTIA* vadītāju un nacionālo koordinatori cilvēktirdzniecības novēršanas jautājumos Lāsmu Stabiņu meklēja atbildes uz jautājumiem, kas ir cilvēki, kuri organizē šo biznesu, kādi ir tā darbības mehānismi un pastāvēšanas iemesli.
Divi tūkstoši par stāšanos fiktīvās laulībās – ja paveicas
«Fiktīvo līgavu vervētāji parasti ir cilvēki, kas diezgan labi šīs sievietes zina. Tie ir cilvēki no «savējo loka», kas uzrunā personīgi. Vervēšanai fiktīvajām laulībām tiek izmantoti arī sociālie tīkli,» stāsta L.Stabiņa.
Vervētāji visbiežāk ir upura valsts pilsoņi vai valstspiederīgie, kuri zina valodu, pārzina situāciju un zina potenciālos upurus. Savukārt organizatori var būt gan mērķa valsts pilsoņi, kā arī trešo valstu pilsoņi, kas jau ir saņēmuši uzturēšanās atļauju. Potenciālie līgavaiņi ir trešo valstu valstspiederīgie, kuri paši grib izrauties no savas sociālās vides, kuri tieši tāpat kā fiktīvajām laulībām uzrunātās sievietes pamet savu valsti labākas dzīves meklējumos. Šī ir joma, kuru noteikti turpmāk ir nepieciešams padziļināti pētīt, jo HESTIA projekta ietvaros tika pētīts tikai ekspluatatīvo fiktīvo laulību upura aspekts.
«Nevar 100% apgalvot, ka šis vīrietis jau sākotnēji ir noziedznieks. Viņš ir cerību pilns doties uz ES un sākt jaunu dzīvi, saņemt uzturēšanās atļauju. Protams, ka trešo valstu valstspiederīgo kopienas mērķa valstīs ir ļoti spēcīgas. Tur viņi satiek vietējos vervētājus, starpniekus un organizatorus, kuri piedāvā iespēju apprecēties ar ES pilsoni par 20 tūkstošiem eiro,» atklāj L.Stabiņa. Salīdzinājumam – sievietēm par stāšanos fiktīvās laulībās parasti tiek solīts vidēji divi tūkstoši eiro.
«Ja cilvēkam ir kādi morāles principi vai sirdsapziņa, viņš savai jauniegūtajai sievai ļauj atgriezties savā mītnes valstī ar vienošanos, ka viņa atbrauc norunātajā laikā, lai apstiprinātu kopdzīvi līdz brīdim, kad trešo valstu valstspiederīgais saņem pastāvīgās uzturēšanās atļauju, taču bieži vien šie vīrieši uzskata, ka ar sievieti var darīt visu, ko vēlas, jo ir samaksājis lielu naudu. Tāpēc tām sievietēm, kuras apzināti dodas noslēgt fiktīvas laulības par samaksu, nevajadzētu būt pašpārliecinātām, ka viņas kā ES pilsones būs situācijas noteicējas, jo apstākļi, nonākot mērķa valstī, var būtiski mainīties, un no ieceres saņemt naudu un kontrolēt situāciju, var palikt smaga vilšanās, vardarbība, seksuāla izmantošana un kalpošana vīram.»
Pētījumā ir ļoti daudz stāstu par meitenēm, kuras nonāk situācijās, kur vienā dzīvoklī dzīvo pieci, seši trešo valstu valstspiederīgie vīrieši, un visi šo meiteni seksuāli izmanto katru dienu. Sieviete tiek pakļauta smagai gan psiholoģiskai, gan fiziskai vardarbībai, emocionāli viņu pilnībā sagraujot, viņai var iestāties grūtniecība, piedzimst Eiropas Savienības pilsonis – bērns, sakarā ar ko trešo valstu valstspiederīgais var saņemt pastāvīgo uzturēšanās atļauju, un sieva – Eiropas Savienības pilsone viņam vairs nav vajadzīga, to atdodot vai pārdodot tālāk – kā lietu, kuru viņš ir iepriekš nopircis.
«Jā, ir gadījumi, kad meitenei izdodas aizbēgt un viņa atgriežas atpakaļ mājās, tiek nodrošināti valsts apmaksātie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi. Taču, kad meitene no mērķa valsts atgriežas savā valstī, visbiežāk nav kriminālprocesa ne mērķa valstī, ne upura izcelsmes valstī. Organizatori un vervētāji turpina savu noziedzīgo darbošanos un peļņas gūšanu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka sadarbojas tiesībsargājošās iestādes un nevalstiskās organizācijas, ka tiek darīts viss iespējamais, lai pasargātu upuri, bet tajā pašā laikā ierosina kriminālprocesu un sauc pie atbildības vainīgos, kas šo biznesu attīsta un pilnveido,» stāsta L.Stabiņa.
Fiktīvo laulību organizatoru darba metodes kļūst arvien rafinētākas. Parādījusies jauna tendence, ka laulības neslēdz mērķa valstī ES, bet gan, piemēram, Pakistānā vai Bangladešā, un tikai pēc tam pāris ierodas ES dalībvalstī, kur tiek pieprasīta uzturēšanās atļauja.
Vēzis ar metastāzēm
Vaicāta par iemesliem, kāpēc šī problēma arvien aug augumā, L.Stabiņa norāda: «Vienā brīdī mums izdodas noziedzīgo tendenci mazināt vai pat apkarot, taču pēc brīža tā jau attīstās ar jaunu jaudu un daudz komplicētākā veidā. Ja skatās uz šo fiktīvo laulību fenomenu ļoti vienkāršoti, tad no sākuma bija fiktīvas laulības, kur abas puses saņem vēlamo. ES pilsonis – atlīdzību, bet trešo valstu valstspiederīgais – uzturēšanās atļauju. Šādā darījumā bija iesaistītas tikai divas puses. Ar laiku šis fenomens attīstījās, parādījās vervētāji, starpnieki un organizatori, kuri saskatīja lieliskas peļņas iespējas. Viņi nodarbojas ar meiteņu vervēšanu, atrod trešvalstniekus, kuriem nepieciešama uzturēšanās atļauja, meiteni piespiež stāties fiktīvā laulībā, viņai neko nesamaksā, abus saprecina, tā rezultātā organizētā grupa gūst peļņu. Kā saka Īrijas policijas pārstāvji – tie ir miljoniem eiro, kas šobrīd apgrozās fiktīvo laulību shēmās.»
Apliecinājums tam, ka noziedzīgā biznesa darboņi prot efektīvi piemēroties situācijai, turpināt attīstīt un pilnveidot savu nelegālo biznesu: Ja kopš Krimināllikuma 285.² panta efektīvas piemērošanas un aktīvajām sabiedrības izpratnes veidošanas informatīvajām kampaņām fiktīvo līgavu skaits no Latvijas Īrijā būtiski samazinājies, tad parādījusies jauna līgavu plūsma – no Portugāles. Saskaņā ar Īrijas policijas operācijas «Vantage» datiem, 26% laulību Īrijā laikā no 2014.gada novembra līdz 2015.gada augustam tika noslēgtas starp Pakistānas izcelsmes vīriešiem ar sievietēm no Portugāles (tajā pašā laika periodā 8% laulību – starp pakistāniešiem un latvietēm). Īrijas puse ir īstenojusi pasākumus – nodrošinot plašākas pilnvaras laulību reģistrētājiem noteikt iesniegto dokumentu laulību reģistrēšanai ilgāku pārbaudes laiku gadījumos, ja rodas aizdomas par fiktīvu laulību, izveidojot speciālo policijas vienību, kas pārbauda šādus aizdomīgus dokumentu iesniegšanas gadījumus, kā arī tās laulības, kuras ir noslēgtas agrāk starp ES pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem – tādējādi samazinot fiktīvo laulību skaitu Īrijā par 75 %.
Tas, ka mainās situācija projekta partnervalstīs saistībā ar fiktīvo laulību un cilvēku tirdzniecības novēršanu, ir uzskatāms piemērs tam, ka var panākt rezultātu, ja grib un dara:
«Ir nepieciešama izpratne, starpinstitūciju sadarbība, apņemšanās, vēlēšanās un stipra griba. Mēs varam būt ļoti gandarīti, ka mums visiem kopā sadarbojoties ir izdevies sasniegt šādus rezultātus un pierādīt, ka fiktīvās laulības ir saistītas ar cilvēktirdzniecību, kur turklāt personas ievainojamībai ir liela nozīme. Cilvēks, kurš labi jūtas sabiedrībā, kuram ir labi apmaksāts darbs un dzīvē viss ir kārtībā – viņš nekad nekļūs par ekspluatatīvu fiktīvu laulību upuri.»
«Cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā ir iesaistītas abas puses – upura izcelsmes valsts un mērķa valsts, kurā upuris tiek pakļauts ekspluatācijai. Ir svarīgi, lai mērķa valstī tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, sociālie darbinieki, migrācijas dienestu amatpersonas, nevalstiskā sektora pārstāvji būtu spējīgi atpazīt šādas situācijas, atpazīt cilvēktirdzniecības pazīmes, izmeklēt un strādāt ar šādiem gadījumiem. Un tam savukārt ir vajadzīgas apmācības un informēšana. Turpretī mūsu kā valsts, no kuras nāk šie potenciālie upuri, pienākums ir maksimāli vērst mūsu pūles un centienus, lai informētu cilvēkus un brīdinātu, veidotu izpratni. Tas nav viegli. Tam ir vajadzīgi gan resursi, gan vēlēšanās, griba, apņēmība un cilvēcīga ieinteresētība.»
«Galvenās valstis, no kurām nāk fiktīvās līgavas, ir Austrumeiropas valstis – Latvija, Ungārija, Polija, Rumānija, Igaunija, Slovākija, Lietuva. Kāpēc? Jo grūti dzīves apstākļi! Austrumeiropas valstīs dzīves līmenis vēl joprojām nav pietiekami augsts. Sabiedrība ir ļoti marginalizēta. 606 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa robežas. Kā šādā situācijā varam būt optimistiski, ka cilvēktirdzniecība Latvijai nav aktuāla? Statistikas dati liecina, ka 2016.gadā Latvijā valsts sociālās rehabilitācijas pakalpojumi nodrošināti 11 upuriem un uzsākti trīs kriminālprocesi par cilvēku tirdzniecību.
Cilvēki bezcerības situācijā ir gatavi pieņemt nepārdomātus lēmumus ar cerību rast iespējas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Un to izmanto tie, kuri grib nopelnīt vieglu naudu uz šo cilvēku bezcerības un izmisuma rēķina. Ir jāsaprot, ka ar valsts politikas plānošanas dokumentu cilvēku tirdzniecības novēršanai nepietiek, lai efektīvi izskaustu cilvēktirdzniecību. Ir nepieciešami mērķtiecīgi lēmumi un rīcība cilvēku labklājības, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas nodrošināšanā.»
/nginx/o/2018/07/29/11106766t1h0f59.jpg)
5.decembra Eiropas Savienības Nacionālo ziņotāju un alternatīvo mehānismu cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos neformālā tīkla sanāksmē Briselē tika prezentēti projekta atklājumi un secinājumi, kā arī tika uzrunātas visas ES dalībvalstis īstenot projekta HESTIA ietvaros izstrādātās ES līmeņa politikas rekomendācijas, īstenot Padomes 1997.gada 4.decembra Rezolūcijā par pasākumiem fiktīvu laulību apkarošanai (97/C 382/01) noteiktos pasākumus fiktīvo laulību novēršana, kā arī tika uzrunāta Eiropas Komisija izvērtēt iespēju papildināt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību preambulas 11.apsvērumu ar jēdzienu «ekspluatatīvas fiktīvas laulības», tādējādi apstiprinot pētījuma nozīmi starptautiskas problēmas risināšanā.