Bērnu tiesību aizsardzības likumus šobrīd rakstām ar bērnu asinīm

Attēlā - Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga.

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Vardarbība pret bērnu - emocionāla, fiziska, psiholoģiska, nemaz nerunājot par bērna atstāšanu novārtā, eksistējusi tik ilgi, cik uz šīs zemes ir pats cilvēks. Gadu tūkstošiem bērni sisti, pamesti likteņa varā, emocionāli ietekmēti, galvenokārt absurdās pārliecības dēļ, ka bērns ir vecāku īpašums.

Senajā Romā tēvs bērnu par nepaklausību varēja nogalināt. Seksuāla vardarbība pret bērnu te bija ikdienišķa parādība, tāpat kā Senajā Grieķijā. Acteku, ēģiptiešu, romiešu un grieķu civilizācijās bērnus varēja ziedot dieviem, bērni dažādos laikos un pasaules teritorijās bijuši un joprojām ir lēts darbaspēks.

Par vardarbību pret bērnu attīstītās pasaules valstis sāka runāt tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.

Diemžēl pēdējā laika notikumi Latvijā bērnu tiesību pārkāpumu jomā liek bažīgi domāt par to, ka atsevišķa sabiedrības daļa joprojām dzīvo citā laikmetā un nav izkāpusi no Viduslaiku aizspriedumainības un tumsonības smagajiem zābakiem. Katra jauna diena nes jaunus biedējošus virsrakstus medijos. Aizmirsti, negribēti, pamesti... Un veltīgi cerēt, ka pat ja šie bērni izdzīvos, pieaugšana viņiem atnesīs atpestīšanu un brīvību. Viņi vienmēr paliks savas «bērnības cietuma» vergi ar neizdzēšamām pēdām, kuras atsauksies uz visu sabiedrību kopumā un katru no mums atsevišķi.

Lai tā nenotiktu, ir jārīkojas jau šodien, šajā mirklī. Sākumpunkts un atslēga visam esi tu. Nevis institūcijas, nevis tiesībsargājošās iestādes un skolas, bet tieši tu, lai kas tu arī būtu. Nomest upura lomu, sākt cienīt sevi un savas sajūtas, nolaist maksimāli zemu pacietības latiņu tur, kur tā tiešām jānolaiž. Par pārējo parūpēsies institūcijas, kurām būtu jābūt tieši tikpat stiprām, cik tev, pārliecināta jaunā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga.

Attēlā - Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga.

FOTO: Edijs Pālens/LETA

«Es neticu Dievam, es ticu Krimināllikumam,» komentējot pēdējā laika notikumus, saka Kronberga, kura šajā amatā stājās pērnā gada 1.decembrī un kuru aicinu uz sarunu nākamjā dienā pēc kārtējā traģiskā gadījuma, kad Iļģuciemā dzīvoklī ugunsgrēkā gājusi bojā vienatnē pamesta gadu un astoņus mēnešus veca meitenīte.

Stājoties amatā, teicāt, ka jūsu mērķis būs «radīt vidi, kur var izveidot krietnu cilvēku un motivētu darbaspēku». Atvēziens ir milzīgs. Ar vienu cilvēka mūžu kam tādam varētu nepietikt...

Viena no galvenajām Eiropas Komisijas (EK) rekomendācijām ir bērna attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšana. No tā atvasinās tāds jēdziens kā «bērniem draudzīga justīcija», kas ir saskarsmes veidi un to formas ar dažādām tiesībsargājošajām institūcijām. Atvēziens nemaz nav tik liels. Vien tik liels, cik mums jāizpilda.

Pēc 15.decembra sanāksmes Labklājības ministrijā jūs paziņojāt, ka nepieciešami Ministru kabineta noteikumi, kas definētu, kādai jābūt sadarbībai starp institūcijām. Vai rezultāts atkal nebūs birokrātija? Ar atskaitēm atkal «viss būs kārtībā», kas automātiski nozīmēs, ka «dienesti strādājuši labi», kā to pēc Dobeles traģēdijas apgalvoja labklājības ministrs Jānis Reirs (V).

Fakts, ka nepieciešams vienots ietvars, kurā sadarbojas bērnu tiesību aizsardzības iestādes, pašvaldību institūcijas un valsts iestādes bērnam labvēlīgas vides izveidē un bērnu tiesību nodrošināšanā, nav nekas jauns. Tāds eksistē lielākajā daļā Eiropas valstu, un tā izveide šobrīd ir mūsu uzdevums.

Tad kāpēc šī ietvara nav bijis līdz šim?

Grūti atbildēt. Līdz šim manis šajā iestādē nebija, taču tagad es esmu un redzu, ka tā šobrīd pietrūkst. Astoņus gadus esmu strādājusi starptautiskās pētniecības jomā (sabiedriskās politikas centrā «Providus» - aut.piez), piedalījusies dažādos EK pētniecības projektos, kas saistīti ar bērniem draudzīgas vides dažādiem aspektiem. Ka Latvijā kaut kas nav kārtībā ar starpinstitucionālo sadarbību, mēs pirmo reizi konstatējām 2008.gadā.

Jūs minējāt, ka tas bija «šausmīgs gads».

Tā bija. Tajā gadā kāds bērns tika nosists ar tējkannu, kāds cits - izmests pa logu, tā «pļauja» bija dramatiska, prātam neaptverama.

Toreiz tika organizēts forums, uz kuru tika aicināti visi iesaistītie speciālisti, amatpersonas un institūcijas. Tika diskutēts, ko varam darīt. Saprotams, ka tajā laikā manas un kolēģu zināšanas par šo jomu bija būtiski mazākas nekā šobrīd. Arī šo problēmu redzēšanas dziļums bija krietni seklāks.

Jūs runājat par «šausmīgo 2008.gadu». Tomēr, atskatoties uz pēdējiem desmit gadiem, praktiski katru gadu notikuši vairāki sabiedrību šausminoši notikumi bērnu tiesību pārkāpumu ziņā. Tikai daži skaļākie gadījumi, kas izraisījuši plašu rezonansi medijos:

2007.gads, Dobele

2007. gads, Jēkabpils

2012.gads, Rīga.

2012.gads, Daugavpils

2013.gads, Ventspils

2014.gads, Baloži.

2015.gads, Jēkabpils

2015.gads, Ventspils

2015.gads, Koknese.

Prātam neaptverami notikumi ar monotonu regularitāti turpinājušies desmit gadu garumā...

Nevienā no šiem gadījumiem nav sekojis atbildīgs risinājums. Parasti pēc šādiem notikumiem vienīgi tiek sadalītas «nelaimīgās vainīgās» un «laimīgās nevainīgās» institūcijas.

Mēs ļoti labi protam sameklēt vainīgos un sodīt. Bet jāseko tālākai atbildīgai rīcībai. Atbildība nav soda piemērošana. Atbildība ir atbildīga rīcība katru dienu.

Šajā sakarā nedaudz izbrīna tiesībsarga Jura Jansona konstatējums, ka «šobrīd bērnu tiesību aizsardzības jomā valda šausminoša bezatbildība, šausminoša vienaldzība». Vismaz desmit gadi mums pārredzamā pagātnē...

Noteikti, paskatoties uz pagājušā gadsimta vidu, aina būtu vēl briesmīgāka.

Ar to vēlos teikt, ka šī situācija nav izveidojusies pēkšņi un no nekurienes, tā vienmēr tāda bijusi.

Protams, taču sabiedrības prasības par drošību, drošu vidi, sabiedrības gaidas, kam būtu jāseko no atbildīgo institūciju puses pēc šādiem gadījumiem, sabiedrības attieksme pret situāciju, kad kaut kas tāds notiek, šo desmit gadu laikā ir mainījušās. Tas ir pozitīvi. Sabiedrība kļūst arī kritiskāka pret to, ko dara amatpersonas, valsts pārvalde, pašvaldību institūcijas. Brīžiem ir sajūta, ka neesam gatavi tam, lai šīs sabiedrības gaidas piepildītu.

Ja mēs no šādiem gadījumiem neko nemācāmies, vēstījums sabiedrībai ir ļoti bēdīgs. Domāju, tas ir viens no iemesliem, kādēļ tiesībsargs tā izteicies.

Kā jums šķiet, vecāku nežēlības līkne šos gadus kaut kā mainījusies?

Lai par to spriestu, būtu nepieciešams veikt tā dēvētās «iedzīvotāju viktimizācijas» aptaujas. Sabiedriskās politikas centrs «Providus», balstoties uz EK piešķirto finansējumu, sava pētnieciskā darba ietvaros Latvijā tādu veica 2012.gadā. Tas ir mērķtiecīgi organizēts aptaujas rīks, lai konstatētu, cik daudz Latvijas iedzīvotāju cietuši no vardarbības, noziedzīgiem nodarījumiem, cik daudz izdarīts tādu cilvēktiesību pārkāpumu, par kuriem cilvēki nav ziņojuši, cik cilvēki apmierināti ar policijas darbu utt.

Ārvalstīs šādas aptaujas tiek veiktas reizi gadā. Šīs aptaujas nav veidotas no iestāžu iesniegtajiem statistiskajiem rādītājiem.Tiek izvēlēta noteikta ļaužu grupa. Šādi iegūtā informācija būtiski atšķiras no oficiālās statistikas. Piemēram, drošība (cik cilvēks jūtas drošs savā dzīvesvietā, dodoties pa ceļam uz mājām utt.) ir sajūta.

Nevar pateikt: «Pie mums ir drošība, jo policijā ir uzsākti tik un tik simti kriminālprocesu.» Tas nevienu neinteresē. Instrumentu žvadzināšana ir tikai pašu profesionāļu ziņā. Iedzīvotāju interesē rezultāts – viņš jūtas droši vai ne.

Turklāt šī drošības sajūta ir ļoti dīvaina lieta. Katrs to asociē ar ko citu. Piemēram, Beļģijā, ja sabiedrība redz policistus uz ielām, viņus tas uztrauc, jo parasti policistu ielās nav. Latvijā ir otrādi. Mūsu aptaujā lielākā sabiedrības daļa atzīmēja – ja viņi redz policistus ielās, tad jūtas drošāk. Tas saistīts ar dažādām drošības uztverēm. Radīt cilvēkiem drošības sajūtu – tas ir viens no valsts pakalpojumiem sabiedrībai.

Bet, vai, salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijas situācija bērnu tiesību pārkāpumu apjoma ziņā ir unikāla?

Nē. Bet stāsts jau ir par to, vai mēs varam likt roku uz sirds un teikt, ka esam darījuši visu iespējamo, lai novērstu šādus gadījumus. Pētot pēdējā laika notikumu dokumentāciju, es to teikt nevaru.

Lielbritānijas lielajos laikrakstos «Mirror» vai «The Guardian» ik pa laikam tiek atspoguļoti dažādi vecāku bezatbildības, bērnu tiesību pārkāpumu gadījumi. Piemēram, bērns vasarā karstumā atstāts automašīnā pie lielveikala un gājis bojā.

Katram nevar nolikt blakus sociālo darbinieku vai policistu, kā jau tas izskanēja pēdējā laika Latvijas notikumu kontekstā. Taču tāpēc regulāri sabiedrība jāinformē par to, kur ir riska punkti. Cilvēki paši par to neiedomāsies.

Vai sabiedrība nebūtu jāizglīto arī par citiem jautājumiem, piemēram par to, kas ir «nelabvēlīga ģimene»? Mūsu priekšstats par «nelabvēlīgu ģimeni» sabiedrībā aizķēries no pagājušā gadsimta pēckara perioda – ja bērns ir paēdis, apģērbts, ģimene ir «labvēlīga». Taču nereti briesmīgas lietas vecāku nezināšanas, paviršības vai aizņemtības dēļ notiek arī turīgās un pat šķietami «inteliģentās» ģimenēs.

Neviena ģimene kā tāda nav nedz «labvēlīga», nedz «nelabvēlīga». Ir vienkārši ģimene, un tajā ir bērns. Iespējams, priekšstati par «nelabvēlīgu ģimeni» mums tiešām veidojušies no pēckara perioda.

Mūsu sabiedrība ir orientēta uz mantiskajām lietām, uz kaut kādu pašizdomātu sadzīves apstākļu minimumu. Mums šķiet, ka tad, ja tiek izvilkta fiziskā dzīvība (jautājums par veselību jau ir uz robežas), tad ir ok. Tas tā nav!

Darbojoties pētniecības jomā, Latvijas novados strādāju ar pilotprojektiem par starpinstitūcionālo sadarbību. Reiz starpinstitūciju darba grupā mums uz galda nonāca kāda bērna lieta. Šis bērns nāca no turīgas ģimenes, kur vecāki ir uzņēmēji, nodarbojas ar labdarību, dāsni ziedo. Bet bērns bija emocionāli pamests novārtā, viņam bija lielas emocionālās traumas.

Projekta beigās mēs lūdzām šim bērnam dažos teikumos uzrakstīt, kā viņš juties, kādi ir viņa secinājumi un ko viņš vēlētos, ja zinātu, ka uzreiz to varēs dabūt.

Šis 15 gadus vecais puisis rakstīja, ka viņš visvairāk vēlētos, lai pēc skolas viņu mājās sagaida mamma ar siltu zupu. Lai viņa aprunātos ar viņu un samīļotu, lai viņi izrunātu, kāda abiem bijusi šī diena. Aptaujas anketas sadaļā «Ko tu būtu gatavs atdot par to, lai tas piepildītos?» viņš rakstīja (un bērns nekad neteiks «visu», jo viņš nedomā tādās kategorijās), ka būtu gatavs atdot «BMX jauno divriteni, marka tāda un tāda, izlaiduma gads, aptuvenā vērtība 800 latu»...Šāds saraksts bija ar desmit punktiem...

Padomājiet, kas tam bērnam ir nodarīts, kas liek šādi uzskaitīt...Tas bija saraksts ar konkrētām naudas summām, jo viņš audzis uzņēmēju ģimenē un naudu rēķināt prot...Tad iedomājieties, cik ļoti viņam trūkst tā, ko viņš vēlas.

Kā jau teicu, nav labvēlīgas vai nelabvēlīgas ģimenes, ir bērnam nelabvēlīgi apstākļi vai vide. Ģimene ir vienkārši ģimene. Mūsu sabiedrībai ļoti patīk visur «karināt birkas» - «vainīgās iestādes», «nevainīgās iestādes», «labvēlīga ģimene», «nelabvēlīga ģimene». Nevajadzētu šķirot, vajadzētu vērtēt, vai vide bērnam ir labvēlīga vai nav.

Minēšu konkrētu piemēru. Ģimene – māte ar diviem bērniem. Vecākajai meitai 23 gadi, jaunākajai -13. Tēvs dzīvo atsevišķi. Jaunākais bērns ir paēdis, apģērbts, taču māte regulāri pa naktīm nav mājās, jo ļoti patīk «tusēt». «Tusiņi» ar iedzeršanu dažkārt tiek rīkoti arī mājās - nekā jau traka, bet jautrība mēdz ievilkties arī līdz rītam. Reizēm jaunākā meita pret to iebilst, taču mammas «draudzenes» viņu ātri «noliek pie vietas». Vai te var runāt par «bērnam labvēlīgu vidi»? Un ko šādās situācijās darīt šim bērnam? Un apkārtējiem?

Konkrētais piemērs ir tīra emocionālā vardarbība pret bērnu. Noteiktā aspektā šeit varētu runāt arī par fizisko vardarbību, jo bērns, iespējams, nespēj pietiekoši labi izgulēties. Viņš jūt diskomfortu, nespēj pilnvērtīgi pildīt mājasdarbus, mācīties. Skolā viņš izjūt diskomfortu, jo nav izmācījies. Rodas sociālas atstumtības risks. Var pazemināties sekmes skolā. Ja bērns nav drošs, kas viņu sagaida mājās, viņš baidās mājās vest draugus, kas ir svarīgi, jo tā notiek identificēšanās, socializācija. Te var būt miljons aspektu – psiholoģiska, emocionāla vardarbība. Protams, tā vērtējama arī kā zināma mammas pašagresija vai neprasme izpausties.

Ko darīt? Draugiem, ja tie tiešām ir īsti draugi, nevis pudeles brāļi vai pavirši zināmi cilvēki, vajadzētu sākt ar šo sievieti runāt. Vienmēr ir iespēja arī ziņot.

Gadījums Ogrē ar kaimiņu, kurš vasarā staigāja sieviešu veļā, naktskreklā un emocionāli apdraudēja kaimiņienes bērnu...Šķiet, sabiedrība sākusi vairāk uzmanības pievērst arī emocionālai vardarbībai, jo līdz šim daudzi šādu vardarbības formu nemaz neatpazina.

Ogres gadījumā bija Krimināllikuma 162.panta 2.daļa par pavešanu netiklībā, jo tur bija arī dzimumorgānu demonstrēšana un daudz kas cits.

Bet principā pietiktu arī ar naktskreklu?

Protams, pietiktu. Mēs nevaram teikt, ka mūsu sabiedrība šādu situāciju pamanīšanas un ziņošanas ziņā kopumā būtu «tik ļoti slikta, ka tālāk jau nu vairs nav, kur iet». Ir arī daudz gadījumu, kad cilvēki ziņo. Nereti, ja viņi nebūtu ziņojuši, bērns būtu zaudējis dzīvību. Pirms pāris nedēļām bija gadījums, kad izdevās novērst iespējamu pašnāvības mēģinājumu. Sieviete garāmejot bija nejauši dzirdējusi sarunu. Izdevās iejaukties īstajā brīdī. Viena diena, un šā bērna vairs nebūtu.

Bet mediji par šādiem pozitīvajiem piemēriem neraksta, akmens mūsu lauciņā...

Te vaina jāuzņemas arī mums, jo mēs jau jums neesam aizsūtījuši sarakstu ar labajiem piemēriem. Manis jau iepriekš minētā starpinstitucionālā sadarbība attiecas uz pilnīgi visiem. Acīmredzot jāsāk publiskot šādi un līdzīgi notikumi, jo cilvēki mācās no analoģijām. Ja noticis kaut kas analoģisks, cilvēks pieņem, ka tas ir viens no modeļiem, kas ir nostrādājis. Viņa apziņā nosēžas, ka šo modeli viņš var piekopt pats.

Dažkārt gan šķiet, ka cilvēki vairāk uztraucas par mājdzīvniekiem, nevis cilvēkiem. Arī Dobeles gadījumā kaimiņi bija satraukti, ka aiz slēgtajām durvīm ņaud kaķis. Pie bērnu raudāšanas kaimiņi jau bija pieraduši, tā viņiem bija «ļoti parasta situācija».

Tas ir bezgalīgais stāsts par mūsu vērtībām. Par to, kas mums ir svarīgi - kaķim ir jāklusē, bērni lai bļauj. Dobeles traģēdija bija ļoti daudzšķaitņains gadījums, kas ļoti spilgti parādīja, kas notiek un nenotiek, visas iespējamās situācijas. Šādi notikumi «izaug lēnām».

Cilvēki nekļūst par intravenozo narkotiku lietotājiem vienā dienā, cilvēki nekļūst par datorspēļu atkarīgajiem, alkoholiķiem vienā dienā. Tas ir process, kas risinās līdz noteiktam brīdim, bet mūsu pacietības latiņa ir ļoti augsta. Jākrājas ļoti ilgi, lai vadzis lūztu. Mums tas lūst tikai tad, kad kāds zaudē dzīvību. Tas nozīmē, ka viss pārējais ir sekundārs.

Jūs sacījāt, un to teicis arī Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, ka tas saistīts ar sabiedrības zemo pašvērtējumu. Mūsu sabiedrībā ir ļoti augsta tolerance pret vardarbību un dažādām negācijām. Gan attiecībā pret citiem, gan sevi. Mums šķiet, ka tā ir norma, ka pret mums tā izturas.

Tieši tā. Kaitīgs ir viss, kas mums liek slikti justies, bet mums dažkārt liekas, ka mums jāpaciešas.

Cilvēkam ir slikti, bet viņš domā – nu, varbūt vēl vienu dienu un tas bērns aiz sienas beigs bļaut. Īstenībā tev nav jāpaciešas nevienu minūti. Ir jāreaģē, jāzvana, jāzina. Ja tu nezini, tev ir tiesības jautāt pēc informācijas un to saņemt.

Spilgts piemērs – braukšana pie stūres dzērumā. Ilgu laiku pret šo nāvējošo netikumu Latvijā un pārējās Baltijas valstīs valdīja milzīga tolerance: «Ai, nabadziņš, viņš jau tikai no kroga līdz mājām..». Citās valstīs cilvēks redz, ka kaimiņš pēc ballītes sēžas mašīnā un kaut kur dosies, - tūlīt tiek informēta policija.

Mūsu sabiedrības attieksme pret braukšanu dzērumā gan pēdējo gadu laikā mainījusies uz labo pusi.

Tas nozīmē, ka nav tā, ka mēs būtu gatavi paciest jebko. Taču secinājums, ka braukt dzērumā nedrīkst, mums ir asinīm klāts. To cilvēku asinīm, kurus dzērāji ir sabraukuši, to asinīm, kuri savas muļķības dēļ zaudējuši dzīvību, atstājot aiz sevis nelaimīgas ģimenes bez tēviem, mātēm.

Mūsu ceļu satiksmes noteikumi, līdzīgi aviācijas vēsturei un likumiem, ir rakstīti asinīm. Attiecībā uz pārkāpumiem pret bērnu tiesībām šie ir citas «satiksmes noteikumi». Arī šeit ir satiksme saskarsmes formā. Šobrīd mēs tos rakstām ar bērnu asinīm..

Ja kaimiņos bērns bļauj un tas jums traucē, nav jāiet skaidrot, kas tur notiek. Jūsu diskomforts ir tas, kurš signalizē par to, ka jums par to ir jāinformē atbildīgie dienesti.

Vēl kāds piemērs. Satiksmes autobusā iekāpj dzērājs. Pirmkārt, viņš smird. Otrkārt, viņš kādam sāk uzmākties. Ko dara mūsu pasažieri? Skatās pa logu, izliekoties, ka tā mūdža tur nav, kamēr kāda sieviete klusi sāk iebilst, ka šis dzērājs attaisījis alus pudeli un šausmīgi smird. Tad nu kāds varbūt beidzot aiziet pie šofera pateikt par šo situāciju. Taču, lai aizietu līdz šoferim, ir jāpaiet garām šim mūdzim. Un tu jau sāc domāt – tu varēsi viņam paiet garām, vai viņš tevi aizskars.

Izpildās viens personāžs, bet frustrē vesels autobuss. Te ir tā mūsu augstā pacietības latiņa – kamēr šis dzērājs kādam neiedos ar pudeli pa galvu, tikmēr autobuss «neuzsprāgs». To pašu var teikt par bērnu tiesību aizsardzību. Ne jau mums būtu jāiestājas par katru bērnu un jāskrien pārbaudīt, ko dara kaimiņi. Tas nav jādara tādā formā. Forma ir mūsos jau iekšā – tas ir mūsu diskomforts, mums to tikai jāieslēdz.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. pants nosaka, ka visiem sabiedrības pārstāvjiem (uzsvērti vairāku profesiju pārstāvji) jāziņo pat par aizdomām, ka tiek pārkāptas bērnu tiesības. Taču realitātē tas nedarbojas, jo zem tā nav mehānisma, kā jānotiek šai ziņošanai. Kura ir pirmā sajūta, kad es drīkstu to darīt. Piemēram, ir daudzdzīvokļu māja, ziemas laiks, vakars ap pulksten septiņiem, ārā bērnu ratiņi ar zīdaini, neviena blakus nav, mēs paejam garām...

Cilvēki šādos gadījumos neziņo, jo, ja tu dzīvo kaimiņos, tad par to «norausies».

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā viens no nozīmīgākajiem noziedzīgajiem nodarījumiem bija izspiešana, tā saucamais «jumts». Policija visā Latvijas teritorijā un ārpus tās strādāja ar organizētajām grupām, kas viens otru slaktēja.

Ja kāds kādu terorizē, izspiež un jums liekas, ka jūs viņam samaksāsiet un viss būs kārtībā, jūs maldāties! Tā nekad nenotiek! Jo vairāk maksāsiet, jo vairāk no jums prasīs.

Ja aiz sienas ārdās dzērāji, man rīt agri jāceļas, bet es padomāju «ai, šoreiz vēl piecietīšu, iedzeršu vēl vienu miega tableti», tad nākamreiz šie dzērāji jums, iespējams, ar kāju izspers durvis vai sagaidīs jūs tumšā kāpņu telpā.

Katru reizi, kad uz šīm situācijām nereaģējam, mēs tām ļaujam pāraugt nākamajā pakāpē, līdzīgi kā naudas izspiešanā.

Mēs taču visi gribam dzīvot kvalitatīvākā sabiedrībā. Lai tā pasaule, kuru atstāsim saviem bērniem, būtu labāka. Lai pēc mums nepaliktu tikai patērēta pārtikas kaudze un piegānīta tualete, bet kaut kas, kas nesis šajā pasaulē izmaiņas. Ja gribam, lai apkārt kaut kas mainās, tad mums jāsāk ar 112, kad ārā redzam bērnu ratiņus ar zīdaini, pamestu salā un tumsā.

Intervijā Latvijas Radio jūs teicāt, ka institūciju, piemēram, pašvaldību darbiniekiem jārāda, kādai jābūt tai latiņai, kuru cilvēki dabā nav redzējuši. Tomēr klaja necieņa pret tautu vērojama arī augsti stāvošu politiķu rindās un dažādās iestādēs - jo augstāk acis ceļam, jo zemāk tās atkal gribas nolaist.

Tas atkal ir stāsts par pašcieņu. Ja staigājam apkārt ar apziņu, ka kāds mūs tūlīt aizvainos, tad tā arī notiks. Mums nedrīkst būt upura uzvedība. Ja mēs dzīvojam ar šādu viktimizētu uzvedību, tad arī mēs dabūsim pa galvu. Ja cilvēks ir par sevi pārliecināts, tad attieksme visapkārt mainās.

Ar kaut ko ir jāsāk. Uz baltas lapas nevar novilkt svītru, ja nav pirms tam ielikts punkts. Ja mēs zinām mērķi, varam uzzīmēt vektoru. Un šis punkts katram ir savs.

Sabiedrība ir iekustināta, tātad punkts ir ielikts.

Es ļoti ceru.

Bet šis punkts pašlaik ir tikai viegli iekrāsots. Tas ir kā, kad šuvējs uz auduma uzvelk apli, bet tad tas vēl ir jāpiegriež. Tāpēc audumu nedrīkst turēt vējā, lai tas neizplēnētu. Tēma ir jātur karsta. Nemitīgi. Lai vējš neaizpūstu mūsu krīta zīmējumu.

Uz augšu