Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54261] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Mēs dodamies no Lapmežciema virzienā uz Antiņciemu. Abās ceļa pusēs stiepjas niedraini ezeri, pilni ar putniem un rosību. Ceļš ir piemērots pārgājienam, jo mašīnas to izmanto reti. Krustojumā pa kreisi ceļš aiziet uz Ķemeriem, savukārt, dodoties pa labi, uz Kaņiera dienvidrietumu krastu, atrodams putnu vērošanas tornis. Mūsdienās uz šo pakalnā izbūvēto torni cauri dumbrājiem ved labi iekopta taciņa, taču pirms daudziem gadsimtiem laupītāji te kūra augstus ugunskurus, šādi maldinot jūrniekus – liekot domāt, ka tuvumā atrodas osta. Kuģi uzskrēja sēkļiem un kļuva par vieglu laupījumu vietējiem pirātiem.
Ceļā uz Ķemeriem piestājam Antiņciemā. Zīmes, kas liecinātu par to, ka viesojamies vietā ar jestro nosaukumu nekur nemana, tāpēc nākas paļauties uz navigācijas ierīcēm. Antiņciemā ir vairākas mājas un neliels placītis ar solu un ugunskura vietu. Ēdam sviestmaizes un Lapmežciema veikaliņā nopirktos saldumus. Pārgājiena dalībnieks Jānis mums stāsta par gudrībām, ko viņa vectēvs iemācījies, īsinot ilgās stundas, kas bijis jāpavada medībās, sēžot uz vakts. Viena no tām ir prasme atveidot pūču ūjināšanu, ko Jānis mums nodemonstrē ļoti profesionāli. Nepaiet ilgs laiks, un visi pārgājiena dalībnieki ar piepūstiem vaigiem un saliktām plaukstām cenšas ūjināt, tomēr, kā jau nereti tas notiek ar izcilām prasmēm, to apgūšana ir krietni sarežģītāka nekā izskatās. Sarunas vairs īsti nevedas, jo visi turpina meklēt pareizo pūču balss atdarināšanas tehniku. Pārgājiena dalībniekus pārņem bērnišķīga sajūsma, brīžos, kad saujās esošais gaiss ierezonē pareizajā frekvencē, tomēr tas neturpinās ilgi un atkal ir jāmeklē pareizais lūpu un īkšķu novietojums.
Ceļš uz Ķemeriem no vienas puses ir noaudzis ar priežu mežiem, bet otrā pusē plešas tīrelis, no kura izlien saules sasildīts zalktis. Pie pagrieziena uz Raganu purva sērūdens avotiem ir izveidota moderna velo novietne, tomēr šajā brīdī tā stāv tukša, jo mēs esam ieradušies ar kājām, bet pārējie purva apmeklētāji – ar automašīnām. Koka taciņa uz sērūdens avotiem ved cauri augstajam purvam un, kā jau tas ir ierasts, ar degunu sēravoti jūtami ātrāk nekā tos pamana acis. Vienkāršoti izsakoties, sērūdens rodas bioķīmiskās reakcijās starp sulfātūdeņiem un purva ūdens organiskajām vielām‚ līdzdarbojoties sulfātus reducējošām baktērijām. Lasot par sērūdens ārstnieciskajām spējām, rodas sajūta, ka nav tādas kaites, ar kuru tas nespētu tikt galā. Viens no pārgājiena dalībniekiem dalās savā pieredzē, kā, dzīvodams netālu no sēravotiem, regulāri skrējis krosu līdz tiem un peldējies, lai pēc tam priecātos par savu zīdaino ādu.
Atpakaļ uz ceļu mēs neejam pa dēļu taciņu, bet nogriežam līkumu, brienot pa purvu. Tas ir pilns ar ziediem, smaržo vaivariņi, un ik pa laikam uzduramies rūpīgi sakrautām stirnu, aļņu un citu dzīvnieku izkārnījumu kaudzītēm. Piesmeltiem zābakiem izbrienam uz ceļa un jau pēc neilga laika lepni iesoļojam Ķemeros. Par kādreizējo kūrorta varenību liecina lepnas koka vasarnīcas, tiltiņi un greznā luterāņu baznīca, kurā pašreiz notiek restaurācijas darbi. Ja dienu vēlaties pavadīt dabā, bet nav ideju, kurp doties – brauciet uz Ķemeriem. Pat tad, ja šķiet, ka esat tur visu jau redzējuši, aizbrauciet, un jūs sapratīsiet, ka tā nav!