Tīmekļa vietne «[s:54467]» piedāvā jaunu skatījumu uz pasauli un tās brīnumiem, informējot lasītājus un ceļotgribētājus par maz zināmām, bet brīnišķīgām vietām un lietām, ko vērts apskatīt un iepazīt. Viens no vietnes jaunākajiem rakstiem vēsta par Kolku un lībiešu valodu.
Raksta autors Robs Kuncigs (Rob Kunzig) intervējis vairākus entuziastus, kuri rūpējas par lībiešu valodas saglabāšanu un glābšanu no pilnīgas iznīcības.
Viens no viņiem ir Tartu Universitātes profesors Valts Ernštreits. Jautāts, kā lībiešu valoda izklausās, Ernštreits atbildējis, kā tā vienkārši ir jādzird.
«Vienkārši klausieties. Ir ļoti grūti to aprakstīt. To ir iespējams izdarīt ļoti zinātniskos terminos ļoti garlaicīgā pusstundu ilgā lekcijā, kam galu galā nebūs nekādas jēgas. Ja vēlaties dzirdēt, kā tā izklausās, vienkārši (..) klausieties,» sacījis Ernštreits.
Lībiešu valoda ir gandrīz izzudusi urāliešu saimes Baltijas jūras somu grupas valoda. Šai grupai pieder arī somu un igauņu valodas. Kuncigs norādījis, ka gan igauņu, gan lībiešu valodai ir patīkams skanējums, piebilstot, ka Ernštreita izpildījumā lībiešu valoda izklausās gandrīz kā itāļu.
Lībiešu valodas ietekme ir jūtama viscaur modernajā latviešu valodā. Noliegt tās ietekmi būtu tas pats, kas «piebērt sāli zupai un sacīt, kāda sāls?» norādījis Ernštreits.
Lībiešu valoda ir viņa kaislība un profesija. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ernštreits pārstājis studēt arhitektūru un pievērsies lībiešu valodas studijām Tartu, komentē Kuncigs, piebilstot, ka Ernštreits ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas mūsdienās vēl runā lībiešu valodā, un viens no 250 cilvēkiem, kuri valdības pētījumos identificē sevi kā lībiešus.
Raksta autors norādījis, ka Ernštreits var rakstīt dzeju lībiešu valodā, bet nevar tajā nopirkt maizi, jo kā dzimtā valoda lībiešu valoda ir izzudusi. Pēdējā lībiešu dzimtās valodas runātāja Grizelda Kristiņa aizgāja mūžībā 2013. gadā Kanādā.
Šobrīd šajā valodā runā vairs tikai 25 līdz 30 valodnieki un entuziasti.
«Praktiski valoda ir izmirusi. Un tā nekad vairs neatgriezīsies,» norādījusi Kolkas iedzīvotāja Baiba Šuvcāne, kura sarakstījusi trīs grāmatas par lībiešu vēsturi.
Sirmā kundze atceras savus vecvecākus, runājam lībiešu valodā. Arī viņas māte brīvi pārvaldījusi šo valoda, bet meitai mācījusi latviešu valodu.
Šuvcāne stāsta, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vecāki pārstājuši mācīt saviem bērniem lībiešu valodu. Viņa pati dzimusi 1945. gadā.
Tagad Kolkā ir tikai pāris cilvēku ar lībiešu saknēm, kuri spēj pateikt dažas frāzes lībiešu valodā, bet tas arī viss.
«Atlas Obscura» rakstā sniegts īss pārstāts par Kurzemes piekrastes vēsturi, Šuvcānei norādot, ka pēdējais trieciens bijusi padomju vara, bet ne vienīgais.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma un latviešu nacionālisma uzplaukuma uz īsu brīdi radusies arī pastiprināta interese par lībiešu valodu. Šuvcāne stāsta, ka viņas māte pat mēģinājusi nopelnīt iztiku, mācot lībiešu valodu. Pirmajā gadā viņai bijuši vairāki skolēni, bet nākamajā vairs tikai divi.
Pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) 2004. gadā jaunieši izklīduši pa Eiropu darba meklējumos.
«Kādēļ gan lai viņi paliktu? Lībiešu valoda nesniegs tiem darba iespējas», atzīst Šuvcāne.
Tomēr 30 gadus vecajai Lindai Zonnei lībiešu valoda ir kaislība. Viņa vada «Facebook» grupu «Livo Kel», kur popularizē lībiešu valodu, un pasniedz lībiešu valodas kursus vasaras nometnē bērniem.
Tomēr jaunā sieviete atzīst, ka katru vasaru kursi jāsāk ar valodas pašiem pamatiem, jo pat tie bērni, kas apguvuši lībiešu valodu iepriekšējā vasarā, pa ziemu ir visu aizmirsuši.
Lai kaut ko mainītu, vispirms ir jāapgūst pamati, pie tam labi, uzskata Zonne. Diemžēl, skolotāju skaitam nepalielinoties, potenciālo skolēnu skaits vienmēr būs ierobežots.
Vēl vairākiem cilvēkiem aizraujoties ar lībiešu valodu, iespējams, tā spēs saglabāties kā interesanta kultūras īpatnība. Tomēr tās atdzimšana ir maz ticama, uzskata Šuvcāne.
Līdzīgās domās ir arī Ernštreits. Ja lībiešu valodu nevar izmantot, lai dabūtu darbu, tajā neviens nerunās, viņš atzina.
Ernštreits cer, ka valodu varētu izdoties saglabāt ar tiešsaistes mašīntulku palīdzību. Tie nav perfekti, bet uzlabojas. Ieguldot gana lielu darbu, pētnieki varētu izveidot lībiešu valodas datubāzi, uzskata Ernštreits.
«Ja ne mūsu dēļ, tad varbūt nākamajām paaudzēm. (..) Man tā nekad nav bijusi mirusi valoda,» viņš piebilda.
«Un, kad viņš runā, jūs viņam noticat,» raksta noslēgumā norādījis Kuncigs.
