Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/31/11144271t1hee38.jpg)
Rīdziniece Gita Grantiņa jau vairākus gadus paralēli savam pamatdarbam brīvprātīgi nodarbojas ar palīdzības sniegšanu bez pajumtes palikušajiem kaķiem. Šajā laikā redzēts ļoti daudz kas – gan milzīgas badā dzīvojošu kaķu kolonijas, gan netīri dzīvokļi ar desmitiem dzīvnieku. Gita ir palīdzējusi vairākiem simtiem kaķu un uzskata, ka cilvēks nevar vienkārši paiet garām uz ielas pamestam dzīvnieciņam.
Brīvprātīgie kaķu glābšanai tērē teju visu savu algu.
Sociālajos tīklos aktīvas ir dažādas kustības, kas palīdz nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem – sterilizē ielas kaķus, vai meklēt mājas tiem, kurus var veiksmīgi socializēt. Tajās apvienojušies cilvēki ar dažādām prasmēm – kādam padodas labāk finansējuma meklēšana, bet citam – kaķu ārstēšana un pagaidu pajumtes nodrošināšana.
Gita vairākus gadus strādājusi vienatnē, bet tad iesaistījusies «Cat Care Community» darbā. Viņa ir viena no tiem organizācijas cilvēkiem, kas ķer ielas kaķus sterilizācijai, vai arī ārstē uz ielas izmestus māju mīluļus un sameklē viņiem pajumti. Šobrīd pie Gintas mīt 15 kaķi, kuriem tiek meklēta dzīvesvieta, kas nemaz nav viegli – jo daudzi cilvēki neprot rūpēties par dzīvniekiem.
«Paņemam sociālus kaķēnus izsterilizējam tos, kurus nevaram paņemt. Ārstējam kaķēnus, meklējam tiem mājām. Patversmēs arī visus dzīvniekus neņem pretī, jo viņiem ir savi limiti. Pārāk daudzus vienās telpās nevar turēt, jo, ja kādam ir slimība, tad iet bojā pārējie,» par savu darbu stāsta Grantiņa. Citi brīvprātīgie nodarbojas ar finansējuma meklēšanu, vai reklāmu sagatavošanu. Gita atzīst, ka nesaņemot nekādu atbalstu, lai palīdzētu nelaimē nonākušiem kaķiem, brīvprātīgajiem nereti aiziet visa pamatdarbā saņemtā alga.
Patlaban pie Gitas dzīvo dažādi kaķi – katrs no viņiem ir personība. Kāds no ielas pagājušajā ziemā savāktais kaķis ar sakostu kāju ticis veiksmīgi saārstēts, bet turpinājis tēlot, ka viņam sāp ķepa, lai nenonāktu atpakaļ uz ielas. Tā pusotru mēnesi simulējis, līdz sapratis, ka netiks mests ārā un kļuvis par ļoti mīļu kaķi. Par kāda cita maza kaķa bērniņa, vārdā Puķīte, dzīvību nācies pacīnieties, taču tagad kaķēns tiek lutināts un tiek barots ar vistas fileju. Gitas pastāvīgais kaķis Džipītis arī ir nācis no ielas, bet tagad kļuvis par māju sargu, kurš izšķir pārējo kautiņus. Citreiz kaķiem mājas izdodas atrast Lielbritānijā, kur dzīvnieku aizsardzības likumi ir pietiekami stingri, kā dēļ ir maz ielas klaidoņu. Tā arī šobrīd pie Grantiņas mīt kāds runcis, kurš drīzumā dosies ceļā uz Apvienoto Karalisti.
Tajā pašā laikā bez pajumtes palikušajiem kaķiem labu pajumti nemaz tik vienkārši nevar atrast.«Kādēļ man glābt un ieguldīt savu naudu, ja cilvēkam būs attieksme, ak nu labi, izgāja ārā, pazuda?» vaicā Gita, kura rūpīgi atlasa cilvēkus, kuriem uzticēt savus izglābtos kaķus.
Badā esošu ielas kaķu leģioni Rumbulā
Pagājušajā ziemā brīvprātīgie cīnījušies par Rumbulā pamesto kaķu izdzīvošanu. Pa vasaru cilvēki dārziņos viņus piebaro, bet ziemā, aizbraucot projām, atstāj likteņa varā. Brīvprātīgie aizbraucot uz šo apkaimi redz rindās sēdošus kaķus, kuri gaida, kad tiks pabaroti. «Tas viss gals – Rumbula un Ķengarags. Neviens neko nav dzirdējis, vai redzējis. Vai tiešām informācija ir tā, kas pietrūkst?" vaicā Gita.
Bez pajumtes palikušo kaķu daudzums par Rīgas apkaimēm ir atšķirīgs, taču visvairāk to ir galvaspilsētas Latgales priekšpilsētā. Tur arī mēdzot gadīties cilvēki, kas klaiņojošo kaķu glābējus varot apliet arī ar karstu ūdeni, vai arī izteikt izrēķināšanās draudus.
«Cilvēki iedomājas, ka attiecīgā piecstāvu māja un tās pagalms pieder tikai viņam un viņš tur var darīt ko vien vēlas. Prasa kādu dokumentu, un - pat ja tu tādu parādīsi – viņam būs vienalga, viņš negribēs, lai sterilizē apkārtnē dzīvojošos kaķus. Ir gadījies ka piedraud pat ar nošaušanu. Tas, ka pilni pagrabi ar kaķu līķiem, tas viņu neinteresē. Tas vienkārši ir apbrīnojami – cilvēks dzīvo mājā, kur pagrabā ir pilns ar līķiem. Viņi tā dzīvo, viņiem viss ir kārtībā,» tā Gita.
Atsevišķs stāsts ir dzīvokļi, kur gados vecākas tantes tur daudz kaķu, kā rezultātā veidojas antisanitāri apstākļi. Brīvprātīgajiem, glābjot dzīvniekus no šādām vietām, nereti nākas pārvarēt atkritumu kalnus un kaķus nest ārā ar groziem. Tas nemaz neesot arī tik viegli - Gita stāsta, ka nākas iziet cauri dažādām iestādēm un uzrakstīt daudzus iesniegumus.
«Nomira kāda dzīvokļa saimniece, bet iekšā uz vairākām nedēļām palika kaķis. Kāda kaimiņiene bija redzējis, kā dzīvnieks sēž uz palodzes un vērsusies ļoti daudzās iestādēs. Policijā pateica, ka viņi nevar iet iekšā, kamēr nesaņems tādu un tādu papīru. Es sarunu dzirdēju tikai laimīgas sagadīšanās dēļ un teicu: «Jūs gaidāt kamēr mūsu iestādes nokārtos papīrus? Tas kaķi, iespējams, vairs nav dzīvs!» Mēs izsaucām policiju, ugunsdzēsējus, izsitām logu. VUGD man prasīja, kas uzņemsies atbildību par šo. Kā to saprast? Tad man pastāstīja, ka pat tad, ja vīrs sit sievu, vai bērnu, tu nedrīksties lauzties iekšā dzīvoklī,» pauž Gita.
Brīvprātīgā arī pārmet vienaldzību namu apsaimniekotājiem un pašvaldībām. Nereti daudzdzīvokļu mājām tiek ciet taisītas pagraba lūkas, nonākot otrā galējībā – ielas kaķiem pilnībā vairs nav kur patverties. Gadās arī, ka pašvaldība, indējot žurkas, noindē kaķus. Gita atminas, ka, piemēram, Liepājā bijis gadījums, kad žurku inde tika izvietota kāpņutelpā, kur it kā skraidījušas žurkas. Taču indi saēdies mājas sunītis.
«Taisām visu ciet, neskatāmies vai kaķi vai nav pagrabā. Tas ir tipiski dažādos daudzdzīvokļu rajonos, kur visiem viss ir vienalga. Kādam vienam varbūt nav vienalga un tad tas nabags skraida apkārt un sūdzas, raud un lūdz mūsu palīdzību. Iestājas pagurums – nav atbalsta no pilsētas, pašām ar visu jātiek galā. Mums ir ļoti [pretrunīgi] cilvēki – viens kaķus ļoti mīl, bet otrs – nē indējam nost,» stāsta Gita.
Brīvprātīgā kaķu glābēja uzskata, ka arī cilvēku izpratnē par dzīvnieku turēšanu mājās valdot liela tumsonība. Bieži vien kādam dzīvo neterilizēta kaķene, kas nejauši izmūk ārā pa māju logu un sadzemdē ielas kaķēnus. Tad klaiņojošo kaķu kolonija ir atkal atjaunota.
«Kā iestāstīt cilvēkiem lai mājas kaķus sterilizē? Muļķības, ka kaķenei nepieciešams vismaz viens metiens, vai, ka runcis tikai tādēļ paliks resns. Kāds kaut kad ir kaut ko pateicis un tagad tas tiek skandināts apkārt. Kaķis var palikt resns, ja viņam nav aktīva dzīvesveida, vai tiek barots ar pārāk daudz sausās barības. Tas ir zināšanu trūkums. Var saprast, ka daudziem cilvēkiem ir nabadzīgi dzīves apstākļi un sterilizācija nemaksā piecus eiro, bet gan 40 – 50. Saprotams, ka ne visi to var atļauties, taču tas ir vienreizējs process, nevis tāds, kurš jāatkārto ik mēnesi.»
Brīvprātīgie uzskata, ka cilvēkiem par nelaimē nonākušiem dzīvniekiem vajadzētu ziņot daudz biežāk. Taču nereti, piemēram, daudzdzīvokļu namu pagalmu kaķu tantiņas nemaz nezinot, kur palīdzību meklēt. Viss ir atrodams internetā, bet gados veci cilvēki to neizmanto. Tādēļ brīvprātīgajiem radusies ideja izplatīt lapiņas ar informāciju par dzīvnieku sterilizāciju, patversmēm, brīvprātīgo kontaktiem un nepieciešamajiem tālruņu numuriem.
Kuram katram kaķis netiek atdots
Gita ir pārliecināta, ka katram kaķim ir savs īstais cilvēks un nekad nedod dzīvnieku katram pirmajam atnācējam, kurš, iespējams, nepratīs par to pienācīgu rūpēties, vai arī vēlāk izmetīs atpakaļ uz ielas. «Viņi paši pastāsta daudzas lietas – kas viņiem ir mājā, kādi dzīvnieki ir bijuši un kur palikuši. Cik ļoti viņš viņu mīlēs, kādi cilvēki priekšā sagaidīs. Ir jājūt vai cilvēks ir mierīgas dabas, vai straujākas. Melno kaķenīti es nevaru atdot cilvēkam ar maziem bērniem, jo tad viņa būs atpakaļ jau nākamajā dienā. Viņa nemāk smuki spēlēties un var savainot bērnus. Viņai ir vajadzīgas lauku mājas,» skaidro kaķu glābēja.
«Cilvēku galvās ir tādi putni, brīžiem nevar saprast, kas viņiem uznāk. Mainās attiecības, vīrietis nevēlas kaķi. Piedzimst bērns, izrādās, ka kaut kāda alerģija. Vai arī bērns rausta kaķi aiz astes, bet šis tā riktīgi iecērt ar ķepu – momentā ārā no mājas. Ir cilvēki, kuri kaķi saredz tikai kā spēļmantiņu. Es viņu paņēmu, pēkšņi saplēsa manas tapetes vai krūzi, viss – ar to beidzas. Tādēļ mans pirmais jautājums, kad kāds vēlas adoptēt kaķi, vai ir bijuši dzīvnieki pirms tam? Ir gadījies, ka zvana cilvēki, nedaudz pār četrdesmit gadiem, bet viņiem nekad iepriekš dzīvnieku nav bijis. Pēc nedēļas viņi man atkal pazvanīja, atvainojās, bet tomēr kaķis viņiem nav vajadzīgs, jo plēšot viņu tepiķi un kad pakakājot kastītē – tad smird. Tās ir elementāras lietas, kuras viņi nezina, jo nekad nav dzīvojuši kopā ar dzīvniekiem,» stāsta Gita.
Cilvēki pārsvarā vēloties uz mājām ņemt jaunus kaķīšus, lai tos izaudzinātu. Kaķēnus vislabāk ņemot ziemās, jo pavasarī to tāpat apkārt ir daudz. Mazāka interese par kaķiem ir vasarās, kad daudzi dodas atvaļinājumos vai atpūšas no darba. Arī gados veci kaķi netiek pieprasīti, taču Gita tomēr uzskata, ka tas ir ideāls māju dzīvnieks. Jauni kaķi, spēlējoties, saplēš dīvānus, apgāž traukus, bet veci kaķi ir mierīgāki un daudz guļ.
«Cilvēkiem dažreiz paprasu – kādēļ jūs gribat tieši maziņu kaķīti? Kādreiz zvana veca kundze – sešdesmit, septiņdesmit gadus veca. Es viņai ļoti atvainojos par uzdoto jautājumu, bet saku – kaķis mēdz dzīvot līdz pat divdesmit gadiem. Kas atkal ar viņu būs, viņš nonāks uz ielas vai patversmē – jums jāizvēlas piecgadīgs kaķis. Bet tādam viņa nepiekrīt,» saka Gita.
Brīvprātīgā uzskata, ka kopumā valstī pietrūkst nopietnu sodu par palīdzības nesniegšanu nelaimē nonākošiem dzīvniekiem. Daudzi cilvēki ir līdzjūtīgi, bet domā, ka viņu vietā kāds cits to visu izdarīs un paiet garām uz ielas sēdošam kaķītim. «Mūsu cilvēkiem ir ļoti liels ego – man, man, man. Tiks atvilkts no manis kaut kas, ja es tagad paņemšu kaķēnu, nevaru nest mājās, jo nav vietas. Cilvēki negrib no sevis neko dot.»