Jauni un slaveni. Tīna Šipkēvica: “Uz skatuves tu vari justies samīļots un vari justies piekauts”

Tīna man jau no pirmā satikšanās brīža asociējas ar maija saulīti – tik smaidīga, simpātiska un pozitīva. Lai gan ir viena no karstākajām dienām vasarā, skaistās balss īpašniece ietur savu “hipsterīgo” stiliņu un pie melnām baleta tipa laiviņām ir izvēlējusies modernas zeķītes. Kā norāda pati Tīna, viņai patīk runāt, tādēļ intervija norit jautrā gaisotnē, mums ik pa laikam smejoties un pārrunājot tādas tēmas kā ģimene, mūzika un Latvija. Tīna neko netēlo un necenšas izlikties vecāka, godīgi atbildot, ja nepārzina kādu tēmu.

Lai gan agrāk jauniete bija zināma kā radio SWH valdes priekšsēdētāja Jāņa Šipkēvica vecākā meita un grupas “Instrumenti” Jāņa Šipkēvica juniora māsa, pēdējos gados Tīna ir iemantojusi atpazīstamību arī savas mūzikas karjeras dēļ, priecējot klausītājus ar solo koncertiem.

Pastāsti, ar ko šobrīd nodarbojies.

Tik tikko pabeidzu vidusskolu.

Apsveicu!

Paldies, bet es joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēki apsveic ar vidusskolas beigšanu. It kā jau ir sasniegums, bet man tas šķiet tik dabīgi! Jebkurā gadījumā šobrīd atpūšos. Es ļoti noguru, beidzot skolu, un pārslogoju sevi, līdz ar to šobrīd esmu pelnītās brīvdienās. Plašākā ziņā nodarbojos ar mūziku, cenšos to klausīties, domāt, radīt un spēlēt. Biju Dziesmu svētkos, kur piedalījos ar kori.

Mēdzu teikt, ka esmu latviskākais latvietis! Jo man ļoti patīk viss latviskais gars.

Kādus mūzikas instrumentus proti spēlēt?

Viss sākās apmēram 4 vai 5 gadu vecumā, kad dzīvoju Saldū pie vecmāmiņas un atklāju, ka pēc dzirdes ar vienu pirkstu uz klavierēm varu nospēlēt “Kur tu teci, gailīti”. Tad es sapratu: ja varu nospēlēt to, noteikti varu nospēlēt vēl kaut ko! Tā es sāku ar vienu pirkstu kaut ko trinkšķināt un vienā brīdī caur savu draudzeni nonācu folkloras nometnē. Tur iepazinos ar ģitāru, etnogrāfisko kokli, stabuli, līdz ar to visādus instrumentus pašmācībā “rāvu” klāt. Nonāca līdz tam, ka uz 13. vai 14. dzimšanas dienu man brālis uzdāvināja ukuleli, ko iemācījos spēlēt, zem vectētiņa gultas atradu mandolīnu, ko arī iemācījos spēlēt. Tad man vienmēr ir bijis neizsapņotais sapnis par vijoli, ko joprojām ik pa laikam uzspēlēju. Brālis tagad vārdadienā man uzdāvināja diezgan primitīvu ksilofonu. Ir jau tādi instrumenti, ar kuriem es kaut ko protu nospēlēt, bet, tie, kurus pa īstam pieprotu, ir ģitāra un kokle.

Kā tu vispār iedomājies sākt muzicēt? Kaut kā ietekmējies no ģimenes?

Bija tā, ka brālis taisīja koncertsēriju “Shipsea kamermūzika” un viņam ienāca prātā ideja, ka es vienā dziesmā viņam varētu pievienoties. Tā nu es vienkārši ar viņu piedalījos koncertos, spēlējot vienu dziesmu, kurai pēc tam uztaisīju kaverversiju, un tad mani uzaicināja spēlēt “Playground” festivālā. Uzskatu, ka man ir bijuši trīs pirmie koncerti mūžā. Vispirmākais no pirmajiem bija “Playground” festivālā, pēc tam man bija pirmais koncerts “DAD cafe”, jo tas bija pirmais, ko pati biju organizējusi. Un tad mans pirmais solo koncerts, kas no iepriekšējiem pārāk neatšķīrās, bet joprojām ir manu pirmo koncertu sarakstā, bija pagājušogad 1. aprīlī Kaņepes kultūras centrā, jo bija visoficiālākais no iepriekšējiem.

Tev tolaik bija tikai 16 gadi, vai ne?

Kad mēs izdevām kaverversijas klipu, tas notika tieši manā 16. dzimšanas dienā, bet kamermūzikas sērijā man bija 15 gadi.

Tātad ģimene tevi nekad nav spiedusi darboties mūzikas lauciņā?

Domāju, ka viņi vairāk atbalstītu, ja es teiktu, ka gribu būt ārste, nevis mūziķe. (Smejas.)

Es neesmu no ģimenes attiecībā pret mūziku nekad jutusi nekādu spiedienu. Iespējams, arī tāpēc, ka nekad neviens mani nav spiedis mācīties mūzikas skolā vai darīt to, ko negribu.

Viss, ko esmu iemācījusies, ir nācis tīri no manas gribas. No vienas puses, es tā dēļ esmu ieguvēja, jo nezinu vispār nekādas robežas tam, kas ar ko neskan kopā, bet tai pašā laikā esmu ļoti liela zaudētāja, jo daudz ko nezinu kā citi profesionāļi.

Vai plāno kaut kur studēt?

Plānoju, bet ļoti gribu izvairīties no šīs tēmas... Man nekad vēl līdz šim brīdim nav bijis skaidrs, ko tieši es gribu darīt. Pat virziens ne! Tas droši vien saistīts ar manu raksturu jau no bērnības, ka mani vienmēr ir interesējis viss. Bērnībā tas bija liels pluss, jo maniem vecākiem ar mani nevajadzēja neko darīt, es pati vienmēr izdomāju, ar ko nodarboties. Mani ieinteresēja visādas īpatnējas lietas, un es darīju rokdarbus. Es varu sevi iztēloties visur vienādi daudz, bet nekur tā pārāk koncentrēti. Es redzu sevi pilnīgi dažādās sfērās, bet vienlīdzīgi daudz. Tas man arī ir sagādājis lielas grūtības un galvassāpes. Es gan esmu iestājusies augstskolā, kuru paturēšu noslēpumā, bet dzīve rādīs, vai tur palikšu. Tas bija ļoti spontāns lēmums.

Kādi vispār ir tavi plāni nākotnei?

Pat ja es atbildētu tagad, bet man pajautātu šo jautājumu pēc divām stundām, es atbildētu pilnīgi kaut ko citu.

Man šķiet, ka es gribētu būt Latvijā, gribētu... apskaidrību. Jo šobrīd ir tāds periods, kuru nebiju gaidījusi, – man šķita, ka tīņu gadi ir izdzīvoti, bet tagad ir vēl grūtāk. Tu esi izmests no ligzdiņas, vari iet visur! Mūsdienās ar to, ka vari studēt jebkurā pasaules valstī, tas uzliek vēl lielākus rokudzelžus, nekā ja mēs vēl dzīvotu tajos laikos, kad vecāki bērniem norādīja, kas jāmācās.

Tā ir tāda uzticība sev. Kad apzinies, ka tas ir tevis paša lēmums, neatkarīgi no tā, ko saka ģimene, draugi, astrologi un mēness kalendārs, - tā ir tevis paša oliņa, kas ir jāizloba laukā no čaumaliņas. Es vēl esmu olas lobīšanas procesā.

Kā tas vispār ir – dzīvot muzikālā ģimenē? Netiek izjusta kaut kāda konkurence?

Nē, vispār necik. Iespējams, arī tāpēc, ka mums ar brāli ir ļoti liela gadu atšķirība. Viņš dara savu lietu pilnīgi citādāk. Viņam viss ceļš ir bijis pilnīgi citādāks. Es jau pati vēl esmu vislielākajā pamperu stadijā ar mūziku. Savukārt viņš ir tik ļoti izplaucis zieds. Līdz ar to par konkurenci vispār var būt ne runa. Man drīzāk no viņa nāk tāda stabilitātes sajūta un ticība, ka šovbizness Latvijā ir iespējams.

Visi vienmēr teikuši, ka ārēji esi ļoti līdzīga ar brāli Jāni. Vai tā ir arī iekšēji?

Kad nostājos blakus mammai, visi saka, ka esmu līdzīga viņai, kad nostājos blakus tētim, visi saka, ka esmu līdzīga tētim, bet tad visi padomā un saka, ka brālim tomēr esmu vislīdzīgākā. Tam es arī piekrītu.

It īpaši grimasēs esam līdzīgi. Savā ziņā esam līdzīgi arī iekšēji. Ir kaut kādas daļiņas, kas mums ir ļoti tuvas, bet ir daļiņas, ko viens otrā nemaz neesam vēl atklājuši. Ir kaut kādas lietas, ko ļoti varu mācīties no viņa ne tikai profesionālajā ziņā, un ir arī lietas, ko viņš var mācīties no manis.

Tu nāc no šķirtas ģimenes. Kā tev tas bija – pielāgoties jaunai dzīvei, kad vecāki vairs nav kopā?

Tolaik man bija 4 vai 5 gadi. Es teiktu, lai vai kādā vecumā tas notiek un lai vai cik “mīksti” vecāki izved bērnu cauri šim procesam, tas jebkuram cilvēkam paliek visu mūžu zobu bakstāmais sirsniņā. Citam vairāk, citam mazāk, bet tas ir atkarīgs no vecāku pieejas. Manā gadījumā es to izjūtu ar laiku arvien vairāk un vairāk nekā tieši tajā momentā, jo biju ļoti maza. Tas ir pilnīgi normāli, ka tas ir savā veidā, pat ļoti neapzināti, iebēris kaut kur smilti dvēselē.

Nesen tev apritēja 18 gadi. Vai kaut kas līdz ar pilngadību ir mainījies tavā dzīvē?

Nē, pilnīgi nekas! Godīgi sakot, man arī nekad nelikās, ka kaut kas baigi mainīsies. Man ir daudz pazīstami cilvēki, kuri vēl ir nepilngadīgi un domā, ka tad, kad apritēs 18 gadi, tad tik sāksies īstā dzīve. Es sāku iet skolā sešu gadu vecumā, visās kompānijās esmu bijusi visjaunākā. Līdz ar to, kad visiem maniem draugiem jau bija 18, man nebija tā sajūta, ka manā dzīvē kaut kas drastiski izmainīsies.

Vai tu jau dzīvo atsevišķi no vecākiem?

Nē, es vēl dzīvoju ar mammu. Nezinu, kad ir sociāli pieņemami pamest mājas. (Smejas.) Šobrīd man īsti nav nepieciešamības dzīvot atsevišķi, jo man tur ir ļoti labi savā ligzdiņā, mamma fantastiski gatavo ēst un mums ir lieliskas attiecības. Man tiešām patīk ar viņu dzīvot.

Un es domāju, kāpēc man tērēt lieku naudu un liekas nervu šūniņas par to, vai veļaspulveris ir nopirkts, ja es varu dzīvot joprojām ar mammu. Brīdī, kad tas sāks uztraukt mazliet vairāk, tad arī sākšu domāt par patstāvību.

Vai tu sevi uzskati par slavenību?

Nē. Neteiktu, ka slavenība. Es joprojām nesaprotu, ko īsti nozīmē jēdziens “slavenība”. Nekad neesmu bijusi tas cilvēks, kas lasa amerikāņu tabloīdus par to, kurš ar kuru ir izšķīries vai sagājis kopā. Es pat īsti nezinu aktieru vārdus un uzvārdus! Es kaut kā cenšos uztvert cilvēkus kā cilvēkus. Iespējams, tāpēc, ka visa mana ģimene ir savā veidā zināma, un man bieži ir bijis tā, ka kāds nesaprot, kā es spēju dzīvot ar slaveno “Instrumentu” solistu. Bet man viņš ir brālis! Man ir grūti uztvert vārdu “slavenība”, it īpaši Latvijā, kur tu uzfilmē video, ieliec “Youtube” un jau esi zināms visādiem cilvēkiem. Es, protams, esmu izjutusi to, ka esmu kaut kādā ziņā atpazīstama, bet ne pozitīvā, ne negatīvā nozīmē. Tas vienkārši ir fakts.

Kā tas vispār ir - būt atpazītai jau tik jaunai? Nekļuvi iedomīga?

Man šķiet, ka tas īsti neko nemaina. Protams, ir forša tā novērtēšanas sajūta, kad par tevi uzraksta rakstu vai pozitīvu atsauksmi par koncertu. Tas ļoti ceļ pašapziņu. Bet tas man “iet” nevis tādā iedomības slieksnī, bet nogruntējas mērķtiecībā. Tas vienkārši ļauj domāt, ka atmaksājas tas, ko daru. Nav jau nevienam noslēpums, ka tajā sfērā, kurā darbojos, vissvarīgākais ir skatītāji. Un runa ir ne tikai par finansiālo aspektu, bet arī par atbalstu, kuru jūti uz skatuves.

Es mēdzu teikt - uz skatuves tu vari justies samīļots un tu vari justies piekauts. Un tā ir vislielākā taisnība, ko es esmu iemācījusies pa šiem gadiem koncertējot. Es esmu jutusies uz skatuves tik samīļota, kā mani neviens nav samīļojis, un es esmu uz skatuves jutusies tik piekauta, ka man ir gribējies iet slimnīcā. Un kas to izdara – pat nezinu. Tā vienkārši ir tāda aura, atmosfēra, kas to rada.

Kāpēc tagad jaunieši vairāk seko līdzi visiem jūtuberiem un blogeriem?

Iespējams, tas ir saistīts ar interneta plašumu. Internets ir prātam neaptverams visums. Un šeit runā cilvēks, kurš prot datoru tikai ieslēgt un izslēgt. Es vispār redzu internetu kā nenormālāko fenomenu, iedomājoties par to, ka no visiem maniem koncertiem reklāmas ir bijušas tikai “Facebook”. Un ar to es savācu apmēram 100 cilvēkus! Tas noteikti mūsdienās ir ļoti viegls veids, kā sasniegt cilvēku acis un ausis. Ar to internets ir ļoti spēcīgs ierocis gan labā nozīmē, jo ātri var izplatīt paziņojumus un viedokļus, gan slikts ierocis, jo var nopludināt informāciju.

Vai vari teikt, ka rādi labu piemēru saviem sekotājiem un faniem?

Ar “Instagram” ir tā, ka to es jūtu kā pilnīgi cita veida sociālo platformu nekā citus sociālos tīklus, piemēram, “Facebook”. Ja “Facebook” es uztveru kā vietu, kur tu ieliec aktuālo informāciju par sevi, “Instagram” es ļoti maz atrādu savu privāto dzīvi un vairāk tur publicēju mākslas veidīgu saturu. Man nav tā, ka es caur “Instagram” gribētu kaut ko pastāstīt par sevi vai savām gardajām brokastīm, bet vairāk uz to skatos caur mākslas prizmu. Es pat īsti nekad neesmu nodarbojusies ar kādām “influenseru” un reklāmas lietām, lai gan man tas būtu iespējams. Varbūt pieaugšu!

Tu arī piedalies dažādos fotoprojektos. Modeles karjera tevi nevilina?

Jā, patiesībā man pēdējā laikā ir sanācis pamodelēties dažādiem zīmoliem, un tas viss ir noticis pilnīgi nejauši, kad kāds apjautājies, vai negribu pozēt jaunam projektam. Tāpēc es negribu sevi saukt par modeli, līdzīgi kā negribu sevi saukt par mūziķi, jo neesmu pavadījusi visas tās nenormālās stundas, spēlējot gammas un pavadot modeļu skolās. Es esmu domājusi, ka varētu to mēģināt, bet nav tā, ka modeļu darbā sevi sajūtu visvairāk. Kopumā ņemot, vislabāk jūtos uz skatuves. Man patīk, kad mani fotografē un nogrimē, bet laiks rādīs.

Es esmu tādā dzīves periodā, kad nekam nevaru pateikt ne jā, ne nē.

Principā šobrīd tu vairāk izpildi kaverversijas. Vai sagaidāms, ka vairāk pievērsīsies savu dziesmu rakstīšanai?

Koncertos izpildu savas dziesmas, lai gan internetā man ir pārsvarā tikai kaverversijas. Galvenokārt tāpēc, ka vienkārši neesmu atradusi laiku ierakstīt savas dziesmas. Esmu ļoti priecīga, ka koncertos jau pēdējo pusgadu varu izpildīt savu mūziku. Iepriekš vairāk izpildīju kaverversijas, nevis savas dziesmas kaut kādas nepārliecinātības dēļ, taču tagad beidzot esmu nonākusi līdz tam, ka 70 līdz 80 procenti koncertos ir mani oriģināldarbi.

Tātad, ja klausītāji grib dzirdēt tavas dziesmas - jāapmeklē tavi koncerti, jo “Youtube” tās neatrast.

Jā. “Soundcloud” ir viena mana dziesma, bet es ļoti gribu laboties. Varētu mēģināt apsolīties tuvākajā laikā kaut ko izmainīt šajā jautājumā.

Neesi plānojusi piedalīties, piemēram, Eirovīzijā?

Grūti pateikt. Es īsti sevi neredzu tajā žanrā, kas ir Eirovīzijā. Esmu ļoti mierīga, daudz par mierīgu Eirovīzijai, jo tā jau ir vieta, kur ir liels šovs.

Man vairāk patīk spēlēt cilvēkiem uz jūtām. Man patīk vārdi. Es ļoti daudz rakstu visādus stāstiņus, dzeju, atziņas. Eirovīzija nav tā īstā vieta. Bet es joprojām nekam nesaku nē.

Laiks rādīs par visādiem konkursiem. Iepriekš ļoti biju koncentrējusies uz skolu, bet tagad ceru, ka caur kaut kādiem universitātes logiem vēl paspēšu kaut ko radīt.

Piemēram, ierakstīt albumu?

Ļoti gribētu.

Pačukstēsi, kad gaidāma kāda jauna dziesma?

Dziesmas man top visu laiku, pilnīgi neregulārā secībā, neievērojot konkrētu grafiku. Citreiz man dziesmas rodas no bēdām, citreiz no priekiem un citreiz no bezdarbības. Tāpēc man ir grūti pateikt, kad būs kaut kas jauns.

Tu esi Latvijas patriote?

Diezgan.

Un tu seko līdzi aktualitātēm Latvijā?

Diezgan maz. Es ļoti gribētu sekot līdzi ziņām vairāk. It īpaši politikai. Man ļoti nepatīk, ka atveru kaut kādu ziņu un nesaprotu, par ko ir tas virsraksts, kas tas par uzvārdu, ko nozīmē tā institūcija. Man gribas saprast un zināt, bet tai pašā laikā mani tas neinteresē tik ļoti, lai es sēdētu un studētu, kurš ir kurš cilvēks. Es cenšos būt lietas kursā. Vairāk esmu informēta par kultūras apritēm.

Man patīk zināt visas latviešu grupas un aiziet uz visiem koncertiem, apmeklēt kafejnīcas. Un pirkt “Ādažu” čipsus, nevis “Lays”, nopirkt nevis “Snickers”, bet “Serenādi”.

Iznākuši visādi pētījumi, ka jaunieši arvien mazāk interesējas par politiku. Kāds ir tavs viedoklis par šo visu?

Tā patiešām ir.

Ja kāds man pazīstams cilvēks manā vecumā pateiktu, ka viņš vakarā skatās Panorāmu, man personīgi šķistu, ka tas ir ļoti forši, jo viņš ir tik hipsterīgs cilvēks!

Bet es vienkārši nevaru iedomāties, kas man būtu jādara, lai es katru vakaru precīzā laikā ieslēgtu ziņas. Bet to, protams, var norakstīt uz vispārēju slinkumu vai vēlmi neiedziļināties. Mūsdienās ar visiem tiem sociālajiem tīkliem var uzzināt tik daudz, ka mums smadzeņu cietajā diskā vienkārši nepietiek vietas vēl kaut kādai informācijai, kas mums nešķiet tik nozīmīga. Bet, ja notiks kaut kas tāds, kas patiešām ir jāzina, to tāpat varēs uzzināt tajos sociālajos tīklos. Iespējams, tā ir tāda uztvere.