Čērčils. Labradors

Kāpēc labradors? Pirmkārt, vēlējos suni, kas neliktu salīdzināt ar iepriekšējo – varen temperamentīgu un trokšņainu mitelšnaucīti. Tātad Čērčilam bija jābūt klusākam un apvaldītākam, taču nekādā gadījumā ne flegmatiskam. Otrkārt, neciešu savā tuvumā muļķus un sliņķus; arī suns tāds nedrīkst būt. Vēl gribēju uzticīgu pastaigu draudziņu un pret suņu meiteņu jautājumu atturīgāku attieksmi. Te jāpaskaidro, ka mans šnaucis bija kluba akceptēts savas cilts turpinātājs, tāpēc kārīgi izmantoja jebkuru iespēju šmaukt meitās, sagādājot mums ne vienu vien bažīgu nakti. Neliela, bet tomēr nozīme tika piešķirta arī izskatam – labāk kārtīgs suns, kas pēc suņa arī izskatās, nevis mazs trīckājiņš. Kaut gan ir jau tā, ka savējos mīlam arī ar vienu aci un trim kājām... Apsverot dažādu šķirņu par un pret, šīs manas vēlmes visprecīzāk iemiesoja labradors – zelta retrīvers. Un tā nu agrā rudenī braucām pēc Čērčila. Tobrīd puisis bija trīs mēnešus vecs. Sprauns, ļoti optimistisks un gatavs mainīt mammu pret mums. Arī ar satriecoši labu apetīti un ziņkāri apveltīts. Čērčila zēnības gadi Parasti sunim tādi ir viens vai divi. Katram dzīvniekam – individuāli. Jo vienas šķirnes suņi, tāpat kā cilvēki, nobriest atšķirīgi. Čērčils savu pilngadību augumā sasniedza aptuveni pēc gada, prātā – pēc pusotra vai diviem. Šis jaunuļa laiks saimniekam ir visatbildīgākais – sunim vajadzīga pareiza barība un labas uzvedības kodekss; saimniekam šajā laikā vajag daudz laika un pacietības. Tāpēc, pirms ievest mājās mīluli, jāveic savu spēju un... iespēju inventarizācija. Vai spēsit paciest peļķītes un čupiņas, kas noliktas blakus avīzei (tas nenotiek aiz ļauna prāta, suņuks vienkārši nespēj aptvert savus izmērus)? Vai bez neirotiskiem kliedzieniem varēsit atvadīties no daža sagrauzta kurpju pāra un sabojāta krēsla? Un vai esat gatavi maksāt un maksāt, un pirkt, un pirkt? Jo bērnam vajadzīga vislabākā pārtika, vislabākās vakcīnas – kucēnam tas ir obligāti! – un prettārpu zāles. Kāda mantiņa arī vajadzīga, kāds kārumiņš un skaista siksniņa vai jauns lakatiņš, ko apsiet ap kaklu. Un nedod, Dievs, ja gadās saslimt – kvalitatīva medicīniskā palīdzība nav lētā desa, bet jūs taču netaisāties taupīt uz sava mīluļa ciešanu rēķina... Ja tas ir jūsu pirmais suns, noteikti jāizvērtē savas laika iespējas. Vai pietiks izturības katru rītu doties agrā, vismaz pusstundu ilgā pastaigā, pusdienā atkal un vakarā vēlreiz? Bet, kamēr vēl bērns mazs, teju vai pusi dienas nāksies pavadīt svaigā gaisā, līdz kucēns būs sapratis, ka jānokārtojas laukā, nevis dārgumi jānes atpakaļ? Ja, liekot roku uz sirds, varat teikt – jā, vediet suni mājās. Es teicu – jā. Par sevi varu teikt – nebiju ar pīpi uz jumta pirmo reizi; kopš bērnības man vienmēr blakus bijis suns. Pavisam mazai tas bija Džips, varen sirdīgs takša un pūdeļa krustojums, vēlāk tie bija tēva medību suņi, tad mans šņaucis un daudzi frizējamie viņa brāļi, māsas un sievas, arī daži īpaši neganti eksemplāri, kas neļāvās skaistumkopšanas procedūrām citur. Man šķiet, ka sunim jābūt ikvienā ģimenē – lielākam vai pavisam mazītiņam. Tas iemāca bērnam prātīgu attieksmi pret dzīvo, nenaidīgu un nosvērtu izturēšanos. Suns māca labestību. Kas jāievēro saimniekam Labradoram ir apskaužama apetīte. Šķiet, viņš uz pasauli raugās kā uz maizes klaipu, kas tūlīt jāapēd (šie vārdi pieder Čērčila mammas saimniecei). Arī milzīgā ziņkāre un kompānijas izjūta mudina nogaršot visu, īpaši, ja to ēd saimnieks. Tā nu Čērčils šad tad uzkož vīnogas, olīvas, banānus un citas suņa šķīvī neparastas lietas. Man šķiet – mēs abi esam gardēži. Labi tas nav, pareizāk būtu no visādiem našķiem atturēties, taču mēs abi domājam, ka dzīvē vajag savus mazos prieciņus. Tā kā man nepatiktu ēst vienīgi dārzeņus ar gaļu, lai cik tas būtu veselīgi, saprotu savu suni un papildus sausajai pārtikai vāru rīsu putru ar gaļu, kas Čērčilam ļoti garšo. Burkānus un zaļus kartupeļus kopš mazām dienām viņš saņem, cik vēlas; pats ar degunu atboksē skapīša durtiņas, kur glabājas saknes, un izmakšķerē vēlamo. Labradors ir ļoti apķērīgs un darbīgs suns. Tas nozīmē, ka iemācīt komandas, veikt sīkus darbiņus un labi uzvesties nav grūti. Palīdz arī labradoriem raksturīgā ziņkāre un uzslavas, ar ko nevajag skopoties. Šķiet, šo suni var uzpirkt ar paslavēšanu, nemaz nevajag kārumus. Reiz pārbaudīju – nopirku cīsiņus un iedevu Čērčilam, lai nes uz mājām. Gāju blakus un jūsminājos par savu suni. Abi lepni atnesām desu mājās ne reizi vien. Lai arī līdzsvarots un no skata mīlīgs, labradors nav miera mika, ja veidojas situācija – divi puikas, viena meitene. Labi barots, hormonu pārpilns, Čērčils nekavējoties izmet pūku ar citiem suņiem – daiļā dzimuma cienītājiem, tāpēc jau laikus cenšos novērst konfliktu, naski soļojot prom. Parasti mans pavadonis drīz seko. Čērčilam nopietna interese par meitenēm izveidojās apmēram pusotra gada vecumā, taču, man par laimi, alimenti nevienai nav jāmaksā. Ceru iztikt bez lēmuma par viņa vīrietības zaudēšanu, jo labradori pēc septiņu gadu vecuma kļūstot seksuāli rāmāki. Mums vēl priekšā – divi. Labradori ar slimošanu īpaši neaizraujas. Pateicoties labajām vakcīnām un saimnieku godaprātam, nebūtībā aizgājuši parvovīrusi un citas smagas saslimšanas. Čērčils piedzīvoja cita veida sāpīgu pārbaudījumu – smagu pakaļkājas displāziju, kas raksturīga liela auguma suņiem. Diemžēl to nevar novērst (tikai mazliet atvieglot stāvokli) ar medikamentiem vai specializētu pārtiku vien, tikai veicot diezgan sarežģītu operāciju. Displāzija izpaužas ar mokošām sāpēm kājās, un līdzēt var tikai prasmīgs ķirurgs. Mums ļoti veicās – Čērčilam ir ļoti gudri un labi ārsti; viņš vairs neklibo, neklūp un dzīvo savu suņa dzīvi aizrautīgi. Pēc šā sāpīgā pārbaudījuma Čērčils drīkst gulēt mīkstajā krēslā. Kad saimnieki neredz, ierāpjas arī gultā, ko gan tūlīt pamet, ja tiek pieķerts. Drusciņ parājos, viņš – drusciņ paklausās, un dzīve mūsmājās rit tālāk. Dzīve, ko nevaru iedomāties bez suņa.