Klaiņojoši suņi nokož šķirnes trušus (12)

Zemnieku saimniecības "Zaķīši" saimniece Daina Zaķe atzīst, ka zaudējumi, iespējams, būs vēl lielāki, jo garauši ļoti cieš no stresa un daļa dzīvnieku vēl var iet bojā. Nav arī garantijas, ka izdzīvos bez mātēm palikušie trusēni. Suņi no būriem izvilkuši un nogalinājuši vaislas trusenes, kuras zīdījušas mazuļus. Jaunākajiem trusīšiem atrastas audžumammas, taču diezin vai tas glābs mazos no bojāejas. -Ar bažām liku trusīšus pie vaisliniecēm, kurām ir savi mazuļi. Nezinu, vai trusenes ar to samierinās. Var pat gadīties, ka tās atsakās ne vien no audžubērniem, bet arī no saviem mazuļiem. Taču nevaru nolemt trusēnus bada nāvei. Ko lai daru ar lielākajiem bez mātes palikušajiem, nezinu. Citas mammas tos nepieņems, bet baidos, ka bez mātes piena mazie nonīks,saka D.Zaķe. "Zaķīšos" nodarbojas ar šķirnes trušu audzēšanu. Kolekcijā ir 28 trušu šķirnes, lielākai daļai šķirņu arī dažādas krāsu variācijas, kas tiek augstu vērtētas audzētāju aprindās. Daži suņu saplosītie dzīvnieki bija vienīgie šķirnes pārstāvji kolekcijā, vesti no ārzemēm. Saimnieks Zigmunds Zaķis lēš, ka zaudējumi ir vismaz tūkstoš latu. -Dūnvilnas, oranžais rekss, angoraxx Latvijā ir reti sastopamas šķirnes, bet arī citi bojā gājušie eksemplāri nav mazāk vērtīgi, visi bija vaislas truši, - stāsta Z.Zaķis. Divus svešus suņus pagalmā saimnieki pamanījuši ap pulksten sešiem no rīta, kad gatavojušies iet kopt dzīvniekus. Suņu posta darbus D.Zaķe atklājusi gan pie ekspozīcijas būriem, gan pie audzētavas mītnēm. -Zemē starp būriem gulēja sakosti trušu ķermeņi. Suņi bija atlauzuši trušu būru durtiņas, izvilkuši un nogalinājuši dzīvniekus, turklāt vērtīgākos eksemplārus. Taču zaudējumi ir ne tikai materiāli, bet arī emocionāli. Mēs trušus audzējam vaislai, ne gaļai. Katram dzīvniekam esam pieķērušies, par katru īpaši rūpējušies, tādēļ vēl smagāk redzēt tos saplosītus, - nožēlu pauž D.Zaķe. Saimnieki zvanījuši vietējam policistam, kurš ieradies un fiksējis situāciju. Pa to laiku, apmēram ap pulksten astoņiem, abi suņi saimniecībā uzradušies otru reizi. Talkā aicināts apgaitas mežsargs Guntis Skrastiņš, kurš dzīvniekus apmēram 300 metru attālumā no mājas, meža malā likvidējis. -Šie klejojošie suņi – viens līdzīgs vilkam, tikai tumsnēju nokrāsu, otrs balts ar tumšu plankumu uz muguras – manā uzmanības lokā bija jau vairāk nekā mēnesi. Divas reizes redzēju tos mežā dzenam dzīvniekus, taču man nebija līdzi bises, neko nevarēju izdarīt. Reiz abi klaidoņi naktī bija ienākuši manā pagalmā. Esmu aptaujājis apkaimes iedzīvotājus. Suņi manīti gan Ieriķos, gan Melturu kalnā, gan Ģikšos, bet neviens nezina, kam tie pieder, - stāsta G.Skrastiņš. Arī "Druva" aplūkoja nošautos suņus – abiem bija kakla siksnas, abi laba barojuma. Mežsargs vērtē, ka suņu labais miesas stāvoklis, visticamāk, varētu būt saistīts ar dzīvnieku "nodarbošanos", ne saimnieka rūpēm. -Suņi bija pietiekami spēcīgi, lai noķertu ne tikai slimu, bet arī veselu stirnu. Vienu laiku šopavasar bija liela sērsna, domāju, ne viena vien stirniņa krita par upuri. Šādi suņi ir bīstamāki par vilkiem. Tie nebaidās no cilvēkiem, droši iet mājās. Un plēš visu, arī āpšus, jenotus, tādēļ var būt trakumsērgas pārnēsātāji,vērtē mežsargs. G.Skrastiņš atzīst, ka abiem plēsējiem droši vien bija īpašnieks, tomēr šādā vārdā šo cilvēku grūti nosaukt. -Neticu, ka īpašnieks atsauksies, ja nu kāds kaimiņš paziņos, kam suņi piederēja, - saka G.Skrastiņš. Suņu posta darbi rajonā tiek konstatēti diezgan bieži. Šogad šis ir jau otrais zināmais gadījums, kad uzlauzti būri un nokosti truši. Janvārī "Druva" rakstīja" par Mārsnēnu pagasta "Silajunkuriņiem", kur suņi daļēji iznīcinājuši šķirnes trušu ganāmpulku. Tika nokosti vairāk nekā pussimts trušu. Tomēr visvairāk no suņiem cieš meža dzīvnieki, īpaši pavasarī, kad tie pēc ziemas ir novārdzināti un vieglāk krīt par upuri suņiem, kas ziemas aukstumu pārlaiž pie saimnieka, saņemot arī barību. Turklāt pavasarī savvaļas zvēri pasaulē laiž mazuļus, gan mammas, gan jaunuļi viegli krīt par upuri suņiem. Cēsu virsmežniecības medību inženieris Jānis Ročāns skaidro, ka ikvienā apgaitā katru gadu tiek konstatēti suņi, kuri dzīvo gandrīz savvaļas dzīvi, paši dodamies medī bās. - Ja suns sajutis patstāvīgu medību garšu, to vairs nevar pāraudzināt, atliek tikai likvidēt. Taču tad nākas konfliktēt ar saimnieku. Bet saimniekam vajadzētu saprast, ka tad, kad suns pasācis pats doties upuru meklējumos, ir par vēlu. Ar dzīvnieku jānodarbojas kopš pirmās dienas, kad tas ienāk mājās, tas prasa uzmanību, aprūpi. Diemžēl ir pietiekami daudz tādu saimnieku, kuri par saviem četrkājainiem draugiem negrib uzņemties atbildību. Un tad notiek tas, kas šoreiz Amatā, - saka J.Ročāns.