Tas ir kārtējais stāsts par mīlestību. Par skaistas, stipras sievietes un tikpat skaista dzīvnieka – zirga vārdā Sapnis mīlestību. Oficiāli Sapni izglāba unikālā “zirgu” ķirurga Jura Tolpežņikova un viņa komandas meistarība. Viņi pirms gada veiksmīgi zirgu operēja. Bet es gan domāju, ka te neiztika arī bez lirikas – divu mīlošu radību bezgalīgas uzticēšanās. Sapņa aizbildni, kas visu sevi veltī bezšķirnes zirgam, sauc Astrīda Belovzorova.
No mīļotajiem nešķirieties (18)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ne piecpadsmitkārtējās Latvijas čempiones tituls jāšanā, ne sporta veterāna regālijas nav padarījušas viņas pensionāra maciņu biezāku kā citiem. Pieklājīgas pensijas cilvēkiem, kas ir atstājuši pēdas Latvijas sporta vēsturē, kādam ir jāizcīna. Astrīdai nav laika ar to nodarboties. Viņai jāapkopj vīrs, arī aizrautīgs zirdzinieks, kurš nesen pārcieta divas smagas operācijas. Nu un, protams, mīlulis Sapnis, kurš, pateicoties viņas vieglajām rokām, no mežonīga bezšķirnes Stavropoles ērzeļa, kam bija lemts klusi nīkt cirka zirgu stallī, pārvērtās par publikas mīluli. Pie Astrīdas viņš nokļuva “pasakainā” veidā: pirms 10 gadiem viņas bijusī skolniece, kas audzēja Stavropoles zirgus pārdošanai, pirms aizbraukšanas uzdāvināja piecgadīgo neiejāto mežoni meistaram. Viņam pat vārda nebija, nerunājot par dokumentiem. Tiesa, atšķirībā no sava šodienas imidža – sirma veterāna, to dienu Sapnim bija spīdīgi melni sāni. Daudz zirgu Astrīda sagatavoja iziešanai augstākajā sabiedrībā, bet tomēr vienmēr gribējās savu, dvēselei, ne sacensībām. Bet tas vienmēr bija licies pilnīgi nereāls sapnis. Tāpēc arī bija izvēlēts vārds – Sapnis. …Kad milzenim (400 kg svara) sākās krampji, kolēģi visi kā viens pateica: neizdzīvos. Izsaucot zirgu pārvadājamo furgonu (35 lati uz vienu pusi) uz Jelgavas klīniku, Astrīda ne par ko nedomāja. Ne par savu trūcīgo apkopējas algu, ne par pensiju, ar kuru viņi ar vīru cenšas cilvēcīgi izdzīvot, nepieļaujot komunālo maksājumu parādus. Vienīgais, ko viņa zināja, – ir jāglābj Sapnis. Zāles, daudzkārtējās vešanas turp – atpakaļ uz Jelgavu, operācija – ap 700 latiem. Astrīda devās pie viena no labestīgajiem bagātajiem cilvēkiem – lūgt naudu Sapnim. Viņš nedomājot palīdzēja. Divreiz dienā viņa brauca no Rīgas uz Jelgavas klīniku. Viņai atkal un atkal atkārtoja – neizdzīvos. Zirgi smagi pārcieš ķirurģiskās manipulācijas – pēc audzēja izoperēšanas Sapnim bija uzliktas 500 (!) šuves. Bet kā gan viņa drīkstēja neticēt sava skaistuļa atlabšanai! Pēc gada Astrīda pati vēl nejāj ar savu mīluli - zirgam tas būtu par smagu. Sēdina Sapnim mugurā meitenīti, lai mācās jāt. Viņš dievina Astrīdu, gaida, kad viņa cauri visai pilsētai atbrauks, lai tikai viņa pati uztaisītu un saliktu kastītēs viņa ēdienu – brokastis, pusdienas, vakariņas. Nepieciešamās piedevas (ko pagadās, jau nedrīkst pēc operācijas ēst!) viņa pērk par savu naudu. “Sapnīt, ēst gribi?” - “Ahā!” - “Vai ļoti gribi?” - “Ahā – ahā!” atdarinot Astrīdas toni, atbild viņš. Un glaužas, un bučo, laiza no galvas līdz kājām. Tā ir vienkārši mīlestība.