Nedari pāri vēderam

Nav obligāti jāmeklē gastroenteroloģijas speciālists, ar daudzām problēmām labi tiek galā arī ģimenes ārsts. Protams, sajūtot pēkšņas stipras sāpes vēderā, jāsauc ātrā medicīniskā palīdzība, bet ne jau par to šoreiz būs runa. Reizēm atliek vien pabrīnīties, ar kādu pārliecību cilvēki saka: man saniķojušās zarnas; tas jau noteikti aizkuņģa dziedzeris; es acīmredzot nepanesu pienu; droši vien tā ir kuņģa čūla… Ir lietas, ko der zināt un pārdomāt, taču nesteigsimies paši sev noteikt diagnozi. Tas lai paliek mediķu kompetencē.

Vēdera pūšanās, diskomforts, traucēta vēdera izeja — tās ir visai izplatītas nedienas. Bieži sastopams kairinātu zarnu sindroms, kam raksturīgs paaugstināts zarnu jutīgums. Vēders uzpūšas, cilvēks sūdzas par caureju vai aizcietējumiem, nereti pārmaiņus ir gan viens, gan otrs. Šīs pazīmes novērojamas ilgi un regulāri. Caureja, sirdsklauves, svara zudums un ādas bālums raksturīgi disbakteriozei. No resnajām zarnām tievajās zarnās nonāk baktērijas, kurām tur normāli nav jābūt; ir traucēta vitamīnu uzsūkšanās organismā. Disbakterioze var rasties arī pēc ilgākas antibiotiku lietošanas vai ķirurģiskas operācijas. Ja ir šādi simptomi, jāiet pie ārsta. Disbakteriozi var konstatēt ar speciāla elptesta palīdzību. Vēdera pūšanās, šķidra vēdera izeja, spiediena sajūta un vēdersāpes var liecināt arī par laktozes intoleranci. Lai gan traucējoša, šī parādība nav slimība, tā vienīgi nozīmē, ka organismā trūkst laktāzes — fermenta, kas domāts piena cukura (laktozes) sašķelšanai. Galvenokārt laktāze vajadzīga, lai palīdzētu sašķelt mātes pienu, turpmākās dzīves laikā tās daudzums var samazināties. Ja nepanesība ir viegla, pietiek uzturā atteikties no svaiga piena, ja izteiktāka — nākas no ēdienkartes izslēgt arī skābpiena produktus vai arī lietot medikamentu, kas aizstāj trūkstošo fermentu. Šīs kaites nav īpaši bīstamas, tomēr jāpārliecinās, vai simptomi neslēpj sevī ko nopietnāku: čūlaino kolītu, Krona slimību, priekšvēža stadiju u. c.

– tā pati, ko mēs saucam par kuņģa čūlu. Mūsdienās priekšstats par šo slimību ir krietni vien mainījies. Agrāk visi zināja, ka, konstatējot kuņģa čūlu, nāksies ilgi uzturēties slimnīcā, ievērot miera režīmu un visu atlikušo mūžu ēst pliekanas putras. Tagad jau labu laiku ir zināms, ka čūlas pamatiemesls ir helikobaktērija, reizēm to izraisa arī pretiekaisuma medikamentu neracionāla lietošana; citi iemesli ir reti. Lai gan mēdzam teikt kuņģa čūla, biežāk čūla ir divpadsmitpirkstu zarnā. Helikobaktērija nav normālās mikrofloras sastāvdaļa, taču tās klātbūtne organismā vēl nenozīmē, ka noteikti būs čūla. Attīstītajās pasaules valstīs šī baktērija ir samērā nelielam iedzīvotāju skaitam, bet mazattīstītās valstīs vairums cilvēku to iegūst jau bērnībā. Helikobaktērijas esamību organismā var noteikt ar elptesta vai endoskopijas palīdzību. Ir gadījumi, kad cilvēkiem, kuriem nav nekādu slimības simptomu, ieteicams pārbaudīt helikobaktērijas klātbūtni organismā, piemēram, tiem, kuru pirmās pakāpes radiniekiem ir bijis kuņģa vēzis, un arī tiem, kas kādreiz slimojuši ar kuņģa čūlu. Pasaules veselības organizācija helikobaktēriju atzinusi par vēža izraisītāju, lai gan tāda varbūtība nav liela. Tiem, kuriem bijusi čūla, lai arī pirms vairākiem gadiem, jāpārbauda baktērijas klātbūtne un vajadzības gadījumā tā jālikvidē. Helikobaktēriju iznīcināšanai izmanto speciālas antibiotikas, ārstēšanas kurss ir ambulators. Pēc tam tiek pārbaudīts, vai tas bijis veiksmīgs, un, ja nav, vajadzīga vēl tālāka ārstēšana. Te nelīdz pašdarbība un netradicionālas metodes. Ārsti atzīst, ka reizēm ar tautas medicīnas līdzekļiem gan var sadziedēt čūlu, bet ne atbrīvoties no baktērijām. Ja čūlas slimību neārstē, var rasties dažādas komplikācijas, piemēram, asiņošana vai stenozes (sašaurinājuma) veidošanās. Par asiņošanu liecina kafijas biezumiem līdzīgas masas vemšana, melnas krāsas izkārnījumi, reiboņi, vājums. Cilvēks nonāk slimnīcā ar akūtām sāpēm vēderā. Asiņošanu var apstādināt endoskopiski, bet čūlas plīsumu vai stenozi nākas operēt. Galvenais profilakses pasākums, lai neiedzīvotos čūlā, ir nevis pareizs uzturs, izvairīšanās no pikantiem ēdieniem vai dzīve bez stresa, bet gan maksimāla piesardzība, lietojot pretiekaisuma līdzekļus. To vajadzētu darīt tikai saziņā ar savu ārstu: ja viņš uzskata, ka tādi medikamenti ir vajadzīgi, tad nozīmē arī līdzekļus, kas aizsargā kuņģa gļotādu.

Tas ir gremošanas sistēmas defekts, par kuru daudzi pat nenojauš. Celiakijas gadījumā cilvēkam ir traucēta uzturvielu uzsūkšanās organismā. Maizē un daudzos graudaugu produktos ir komplekss olbaltums — glutēns. Lietojot uzturā glutēnu, celiakijas slimniekiem tiek bojātas sīkās bārkstiņas, kas klāj tievo zarnu gļotādu. Vispirms zarnā sākas iekaisums, pēc tam bārkstiņas samazinās vai pat izzūd, gļotāda saplok un deģenerējas. Celiakija ir viltīga slimība, jo tās simptomi mēdz būt netipiski. Nereti cilvēks vispirms ir ārstēts no pavisam citas kaites, piemēram, hroniskas mazasinības, neauglības u. c. Biežākās celiakijas pazīmes ir mazasinība, caureja, paaugstināts tauku daudzums izkārnījumos, svara zudums, vēdera uzpūšanās un sāpes, var būt čūliņas mutē, kaulu un locītavu sāpes, bērniem — augšanas traucējumi. Problēma ir tā, ka vienīgi neliela daļa celiakijas slimnieku nonāk pie ārsta, bet daudziem simptomi ir izteikti ļoti viegli un netraucē dzīvot. Taču, kad cilvēks saslimst ar kādu citu slimību, sevi liek manīt arī tie. Aptuveni tiek lēsts, ka Latvijā ar celiakiju slimo viens no katriem 300 cilvēkiem. Profilaktiski pārbaudīties derētu visiem, kam tuvākajos rados ir kāds celiakijas slimnieks, 1. tipa cukura diabēta pacientiem, epilepsijas, mazasinības, hroniska hepatīta slimniekiem. Diemžēl celiakija ir diagnoze uz mūžu. Cilvēkiem, kam tā diagnosticēta, jāievēro bezglutēna diēta, atsakoties no kviešu, rudzu, miežu un auzu produktiem. Viņu vajadzībām tiek ražota speciāla bezglutēna maize, cepumi, milti u. c. Šo produktu marķējumā attēlota pārsvītrota vārpa. Sākot ievērot diētu, veselības problēmas neizzūd uzreiz, bet pakāpeniski dažu mēnešu vai pat gadu laikā; tievo zarnu bārkstiņas pamazām atjaunojas.

Protams, ir cilvēki, kuri regulāri atļaujas sātīgas, treknas maltītes kombinācijā ar alkoholu, un viņiem nekas nenotiek. Taču citi pēc tādām pārmērībām spiesti meklēt mediķu palīdzību. Aizkuņģa dziedzerim tas ir signāls, lai sāktu izstrādāt vairāk sulas. Žultspūslis izsviež visu žulti. Aknas saņem pavēli ražot papildu žulti. Žultspūslis cenšas maksimāli sarauties, un žultsakmeņi (par kuru esamību cilvēks pats bieži pat nenojauš), tie var tikt izsviesti žultsvadā un to nosprostot. Sākas neciešamas sāpes. Cieš arī aizkuņģa dziedzeris, nespēdams saražot tik daudz sulas, sākas stipras sāpes vēderā, vemšana, caureja, riebums pret ēdienu. Ja tādā garā turpina, sāpju lēkmes ar laiku kļūst vājākas, aizkuņģa dziedzeris sāk atrofēties, rodas hronisks pankreatīts. Tas ir tipisks alkoholiķiem un arī cilvēkiem ar žultsakmeņu slimību.