Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lai runātu par Alcheimera slimību, jāsaprot, kas ir demence.
Tā ir cilvēka visu prasmju — atmiņas, domāšanas, valodas, spriešanas spēju — krasa pasliktināšanās, salīdzinot ar iepriekšējo līmeni. Iemesli, kāpēc piemeklē demence, var būt dažādi.
Acheimera slimība ir visizplatītākā slimība, kura rada demenci, pēc tam parādās dažādas asinsvadu slimības, intoksikācija (pēc narkotisko vielu un alkohola lietošanas), traumas. Par Alcheimera slimības gaitu un ārstēšanu stāsta klīniskās slimnīcas «Gaiļezers» neiroloģe IEVA PAEGLE.
Sabiedrībā iesakņojušies dažādi mīti par Alcheimera slimību un demenci. Piemēram, ka tā ir tikai vecu cilvēku problēma un tas ir pats par sevi saprotams, ka, paliekot vecākam, pasliktinās atmiņa un prātā rodas dažādas absurdas domas, zūd loģiskums, parādās aizmāršība. Alcheimera slimība nav normāla novecošanās izpausme, tā ir patoloģija — progresējoša nervu šūnu deģenerācija (nervu šūnas iet bojā tieši tajos smadzeņu rajonos, kas atbildīgi par atmiņu).
Šādu slimību pirmoreiz diagnosticēja pirms vairāk nekā 100 gadiem. Vācu ārsts Alcheimers savai pacientei Augustei jautāja, kā jūs sauc. Viņa atbildēja: — Auguste. Ārsts prasīja, kāds ir jūsu uzvārds, paciente atbildēja: — Auguste. Pēc tam ārsts jautāja, kā sauc viņas vīru, un paciente atkal atbildēja: — Auguste. Viņa bija pirmā slimniece, pēc kuras slimības izpausmes zinātnieki sāka pētīt, kādi procesi notiek smadzenēs, kāpēc cilvēkam pēkšņi sākas šādi atmiņas traucējumi.
Kāda ir slimības gaita?
Sākumā slimība noris diezgan nemanāmi, ar viegliem atmiņas traucējumiem — aizmirstas tālruņa numurs, cilvēks bieži neatceras, kur nolicis mantas. Pamazām šāda izklaidība kļūst par ikdienu un arvien intensīvāka. Cilvēkam sāk regulāri zust mantas, viņam attīstās tāds aizdomīgums — ja es nevaru atrast savas lietas, tad kāds tās būs noteikti paņēmis. Pēc tam mainās arī cilvēka garastāvoklis, parādās depresija, bieži vien ir miega traucējumi.
Rezultātā cilvēks paliek nemierīgs, zūd pašapziņa, viņš izvairās no sabiedrības. Samazinās arī vārdu krājums, ir grūtības uzrakstīt vēstuli, saistoši stāstīt. Šai slimībai sākuma posmā raksturīgi īslaicīgās atmiņas traucējumi. Cilvēks aizmirst nevis par tiem notikumiem, kas bijuši bērnībā un jaunībā (ilglaicīgā atmiņa), bet tieši to, kādu pārraidi skatījies vakar, ar ko runājis, ko darījis. Pamazām īslaicīgā jeb tā sauktā darba atmiņa arvien vairāk pasliktinās un sagādā problēmas darbā un ikdienā. Bieži vien cilvēkam zūd arī telpiskuma un orientācijas sajūta — viņš nepazīst savu māju un ielu, kur dzīvo, apmaldās un nepārnāk mājās.
Pacienti, kas sirgst ar Alcheimera slimību, bieži sūdzas, ka vairs neatpazīst cilvēkus. Viņi redz seju, bet nezina, kas tas ir par cilvēku. Sūdzības pakāpeniski pieaug, un cilvēks zaudē spēju loģiski domāt, secināt, izvērtēt, viņš kļūst nevarīgs savās ikdienas aktivitātēs — pārvaldot savus naudas līdzekļus, kārtojot rēķinus. Pāris gadu laikā Alcheimera slimnieks kļūst atkarīgs no kāda, kas par viņu rūpējas. Slimībai progresējot, cilvēks vairs nespēj funkcionēt — pats nevar apģērbties, staigāt, paēst. Viņš jau ir smags slimnieks.
Cik slimo ar Alcheimera slimību?
Visas slimības, kuru rezultātā iet bojā nervu šūnas, vairāk raksturīgas mūža otrajā pusē. Attīstītākajās valstīs, kur dzīves ilgums pieaug, Alcheimera slimība ir vairāk izplatīta. Uzskata — ja vecumā no 60 līdz 65 gadiem ar to slimo 1–2% iedzīvotāju, tad katros nākamajos piecos gados šis skaitlis dubultojas un 80–85 gadu vecumā šī kaite piemeklē jau 40% cilvēku.
Kas īsti notiek cilvēka smadzenēs? Kāpēc nervu šūna, kura ir varējusi normāli funkcionēt, vairāk to nespēj?
To ir grūti izpētīt. Protams, neskaitāmu izmeklējumu un pētījumu rezultātā daudz kas noskaidrots no brīža, kad Alcheimers iztaujāja savu pacienti Augusti. Kāpēc nervu šūnas tik strauji iet bojā? To ietekmē gēni, kurus pārmantojam no vecākiem. Šo gēnu pārmaiņas iedarbina dažādu patoloģisko procesu ķēdi, kuras smadzeņu struktūrās izgulsnējas mainījies, nepareizs olbaltums, kas darbojas kā svešķermenis. Tas bieži vien nogulsnējas gan ap katru atsevišķu nervu šūnu un traucē tai kontaktēt ar citām šūnām, gan ap smadzeņu asinsvadiem un apgrūtina asinsriti.
Vai tas, ja ģimenē kāds no vecākiem ir slimojis ar Alcheimera slimību, nozīmē, ka pastāv risks saslimt arī bērniem? Cik liela loma ir iedzimtībai?
Nav tā, ka bērni 100 % pārmanto Alcheimera slimību no vecākiem. Tiem cilvēkiem, kuriem ģimenē bijušas šādas slimības, vajadzētu par to informēt ārstu. Tas ir riska faktors, taču pārmanto ne jau noteiktu slimību, bet gan noslieci uz konkrēto kaiti. Ir arī citi šo slimību veicinošie faktori.
Katra galvas trauma rada smadzenēs noteiktas pārmaiņas, jo zināms procents nervu šūnu tad iet bojā, un arī tas var būt kā stimulējošs faktors, kas palaiž tālāk nervu šūnas bojāejas mehānismu.
Dažādas infekcijas var negatīvi ietekmēt nervu šūnas darbību.
Iemesls var būt arī paaugstināts asinsspiediens, kas izjauc smadzenēs normālu asinsriti un pareizu vielmaiņu. Šis ir viens no nopietnākajiem riska faktoriem. Paaugstināts asinsspiediens ir jāārstē!
Cukura diabēta slimniekiem ir lielāks risks saslimt, jo paaugstināts cukura līmenis asinīs maina normālu vielmaiņu smadzenēs.
Nepareiza vairogdziedzera darbība (gan pastiprināta, gan pazemināta vairogdziedzera aktivitāte) maina domāšanu.
Jāizvērtē visi riska faktori un pēc iespējas agrāk tie jānovērš, jo, tikai agrīni apzinoties iespējamās briesmas, var sevi pasargāt. Pēc Zviedrijā veikto pētījumu datiem, vienai ceturtajai daļai slimnieku, laikus atrodot riska faktorus, var palīdzēt tiktāl, ka slimība neattīstās.
Tieši vecumā no 40 līdz 60 gadiem ir pēdējais laiks domāt par savu veselību, ārstēties un novērst riska faktorus. Kad Alcheimera slimība ir jau progresējusi, iespējas palīdzēt ir minimālas, var tikai atvieglot slimības gaitu, kā arī pacienta un apkārtējo ciešanas.
Kā var sevi pasargāt no šīs slimības?
Jāpasargā sevi no galvas traumām, piemēram, braucot ar automašīnu, vienmēr jāpiesprādzējas ar drošības jostu. Jāseko savam asinsspiedienam (tas nevar būt ne paaugstināts, ne pazemināts). Jāatsakās no kaitīgiem ieradumiem. Jāuzņem pietiekami daudz skābekļa, brīvi elpojot caur degunu.
Pensijas vecumā nevajag izolēties no sabiedrības, svarīgi ir kontaktēties ar cilvēkiem, interesēties par jaunāko, daudz lasīt, nodarbināt smadzenes.
Vai ir medikamenti Alcheimera slimībai?
Jā. Ir dažādi medikamenti, kas var palīdzēt, — gan tādi, kas uzlabo asinsriti, un paaugstina nervu šūnu darbību, kad ir sākotnēji atmiņas traucējumi, gan zāles, kuras lieto, kad nervu šūna jau ir izmantota. Diemžēl šie medikamenti ir dārgi un netiek valsts kompensēti, tāpēc daudzi pacienti tos nevar atļauties. Ierēdņi uzskata, ka, tā kā tie nespēj izārstēt bojā gājušās nervu šūnas, medikamenti nav efektīvi. Taču tie spēj ievērojami aizkavēt šūnu bojājumu un uzlabot nervu funkcijas
Ļoti bieži lielāku palīdzību, īpaši psiholoģisko atbalstu, vajag aprūpētājam, nevis Alcheimera slimniekam, kurš dzīvo savā pasaulītē un jūtas salīdzinoši labi. Viņi nereti ir ļoti aktīvi, jo, slimībai progresējot, cilvēku nereti pārņem trauksme un nemiers, viņiem vajag pa visām varītēm iziet ārā, kaut ko pasākt. Šie slimnieki apmaldās, pazūd, rada tuviniekiem daudz uztraukumu. Tie, kas slimo ar Alcheimera slimību, reizēm rīkojas un izturas ļoti neapdomīgi, par ko paši nevar atbildēt, jo neapzinās (un neatceras) tā sekas.