Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/02/11361421t1h3b39.jpg)
Jebkuram interneta lietotājam ir iespēja atcelt reālās dzīves ierasto kārtību, lai eksperimentētu ar alternatīvu sevis uztveri. Kibertelpā tradicionālo pieņēmumu par identitāti var sadalīt sastāvdaļās un vienlaikus eksistēt kā vairākas personības dažādās virtuālajās vidēs.
Datorkultūra pieļauj uztvert identitāti daudzveidīgi, tā ļauj cilvēkam «rekonstruēt» savu identitāti. Datorpastarpināta komunikācija rada virtuālu «skatuvi», uz kuras cilvēks var izspēlēt jaunu lomu, radot fiktīvus raksturojumus, ar ko var mainīt gan fiziskās pazīmes — dzimumu, vecumu vai nacionālo piederību —, gan savas raksturīpašības, kultivēt neīstu paštēlu.
Personības pārradīšana, interneta komunikācijas laikā sniedzot nepatiesu raksturojumu, ļauj it kā transformēt sevi citā personībā. Visbiežāk tīklā radītā personība ir cilvēka reālās dzīves paradokss. Tikai uz tekstu balstītā esamība ir kvalitatīvi atšķirīga no fiziskās pasaules. Reāli dzīvē sociāli ekonomiskajam statusam, dzimumam, vecumam un nacionālai piederībai vai rasei ir nozīme identitātes attīstībā, un identitāte savukārt ir visu starppersonu interakciju pamatā. Kibertelpā šie aspekti zaudē nozīmību, jo visi virtuālie «iedzīvotāji» var tos radīt tādus, kādus vien vēlas. Tas cilvēkam garantē konfidencialitāti, piedaloties datorpastarpinātā komunikācijā. Šādi uzbūvētas personības ir neiespējami pārnest uz reālo dzīvi ar tās diktētiem noteikumiem, tāpēc tās paliek tikai datora ekrānā un iegūtās īpašības zūd kibertelpā.
Piemēram, vīrs, tēvs, ģimenes apgādnieks tīmeklī var kļūt par vientuļu, veiksmīgu, cinisku biznesmeni, t. i., par pilnīgi citu cilvēku, saplūst ar lomu, kam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi. Tā var šķist laba izklaide — līdzīgi kā aizejot uz kino vai uzspēlējot datorspēli. Tas ļauj uz brīdi izrauties no stresa un reālās dzīves lomu prasībām. Turklāt internetā cilvēks var arī pārbaudīt, kā citi reaģē uz šo viņa jauno lomu. Tomēr pienāk brīdis, kad cilvēks sāk apjēgt, ka internetā izdomātais tēls vēl asāk liek izjust reālās dzīves nebūšanas, rodas neapmierinātība un trauksme. Lai tās mazinātu, rodas vēl lielāka vēlēšanās iesaistīties interneta aktivitātēs. Pašam no apburtā loka izkļūt ir grūti, bet atkarības dēļ reālās dzīves problēmu kļūst aizvien vairāk.
Sevis pārradīšana nav tikai izklaide — caur internetā radīto identitāti, kas maskē nedrošību attiecībās, cilvēks var piepildīt nepiepildītas psiholoģiskās vajadzības un vēlmes. Sociālās identitātes zaudēšana internetā cilvēkam vājas paškoncepcijas vietā ļauj radīt «ideālo es». Šis «ideālais es» kļūst par slepeno dzīvi, kas tiek dzīvota kibertelpas konfidenciālajā vidē. Īpaši pievilcīga šāda slepenā dzīve šķiet tiem, kas cieš no zema pašvērtējuma, jūtas neatbilstoši vai izjūt citu cilvēku negatīvo attieksmi. Negatīva paškoncepcija ir saistīta ar nomāktību un trauksmi, kuras, kā liecina pētījumi, arī veicina pārmērīgu interneta izmantošanu. Cilvēki kļūst atkarīgi no savas izdomātās personības dzīves, jo tā ļauj bloķēt nepatīkamas domas par sevi un reālo situāciju.
Būtiska nozīme ir iespējai paust apspiestās personības iezīmes. Komunikācija internetā ļauj paplašināt izjusto un citiem pausto emociju spektru. Spēja izpaust apspiestās personības iezīmes var īstenoties visdažādākajā veidā. Kautrīgais kibertelpā var kļūt izteikti komunikabls, seksuāli vēsais — kaislīgs, pakļāvīgais — uzstājīgs utt. Cilvēks var izspēlēt emocijas, no kurām viņš baidās, kuras ir grūti apzināties un pieņemt.
Piemēram, kāds vīrietis, kurš trīs gadus ir precējies, ir maigs vīrs un tēvs pusotru gadu vecam bērnam, nespēj pieņemt un vēl jo mazāk konstruktīvi paust bērnības pieredzē uzkrāto slēpto agresiju (bijis vecāku ignorēts vidējais bērns ģimenē, jutis naidīgumu pret brāļiem, bijusi vēlme būt «labajam zēnam», lai tā izpelnītos vecāku mīlestību un atbilstu ideālas ģimenes tēlam). Šis vīrietis kļuvis atkarīgs no visai agresīvas tīkla spēles DOOM, pārējo spēlētāju pievarēšana un visdažādāko monstru nogalināšana ļauj izpausties uzkrātai agresijai un, pēc paša vārdiem, «neuzsprāgt» attiecībās ar sievu, priekšnieku, draugiem. Piespiežot taustiņu, viņš personības agresīvo daļu atkal slēdz un turpina būt «labais zēns» — tagad gan vīra un tēva lomā. Tomēr pamazām viņa iesaistīšanās DOOM izvērtās tik intensīva, ka vīrietis kļuva nevērīgs pret ģimeni, dusmojās, ja kāds viņu traucēja spēles laikā. Atmodinātās personības iezīmes jau reāli mainīja vīrieša personīgo dzīvi — viņš bija atmodinājis agresiju un vairs nezināja, kā šo agresiju atkal apspiest, un pats nespēja atrast veidu, kā to izprast un kā ar to konstruktīvi sadzīvot ikdienas attiecībās ar cilvēkiem.
Atmodinātās emocijas vairs nevar tik viegli izstumt zemapziņā. Kad tās ir atklātas apziņai, cilvēkam ir jāiemācās iekļaut šīs iezīmes savā tā brīža personībā, nav iespējams tās uz ilgu laiku ierobežot tikai kibertelpā.
Dators sniedz problēmu risinājuma un tuvu attiecību ilūziju, taču īslaicīgais atbalsts tīklā nespēj uzlabot reālās dzīves starppersonu attiecības. Gluži pretēji — pārmērīgas interneta lietošanas dēļ palielinās sociālā izolētība, vairojas konflikti ģimenē. Kamēr internetatkarīgais apmierinās tikai ar attiecībām tīklā, tikmēr tās traucē reālai problēmas risinājuma meklēšanai un patiesu, noturīgu attiecību veidošanai reālā dzīvē. Kaut gan iespēja tīklā radīt jaunu personību sniedz atkarīgiem drošu veidu, kā šķietami piepildīt neapmierinātās psiholoģiskās vajadzības, tomēr saplūšana ar jauno, iluzoro paštēlu reālās dzīves starppersonu attiecības un funkcionēšanu ģimenē tikai pasliktina.
Izmantotā literatūra.
1. Buchanan J., O'Mara J., Young K. S. Cybersex and Infidelity Online: Implications for Evaluation and Treatment. — http:/netaddiction.com/articles/cyberaffairs.htm2. Orzack M. H. Internet Addiction Treatment. — www.computeraddiction.com.3. King S. A. Is the Internet Addictive, or Are Addicts Using the Internet? — http://www.concentric.net/~Astorm/iad.html4. Rheingold H. The Virtual Community. — New York: Addison-Wesley publishing, 1998.5. Turkle S. Life on the Screen: Identity in the Age of Internet. — New York: Simon & Schuster, 1995.6. Young K. S. Internet Addiction: the Emergence of a New Clinical Disorder. — http:/netaddiction.com/articles/newdisorder.htm