Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirms dažiem gadiem avīzēs bija publicēts stāsts par suni, kurš viens veica 4000 kilometru garu ceļojumu cauri visai Amerikai. Šo attālumu suns pieveica astoņos mēnešos, dodoties pie saimnieka, kas, pārbraucot uz jaunu dzīves vietu, bija viņu atstājis.
Zinātnieki līdz šim nevar skaidri izskaidrot, kā sunim izdevās atrast saimnieku. Bija izteikts viedoklis, ka starp cilvēku un dzīvnieku radiobākas vietā bija telepātisks sakars. Mēs jau esam rakstījuši par apbrīnojamajām dzīvnieku telepātiskajām spējām, bet tēma, manuprāt, tiešām ir interesanta. Jo dzīvnieciņi, kas ikdienā mums ir blakus, izrādās, ir krietni sarežģītākas būtnes, nekā mēs domājam. Vēl kāds gadījums, pavisam fantastisks. Kādā mājā dzīvoja kucīte Bonika. Viņa bija smagi saslimusi, un to aizveda pie veterināra. Izmeklēšanas laikā Bonika nomira. Tas notika 11.55, bet pēc tam izrādījās, ka tieši šajā laikā viena no mājās palikušajām sievietēm dzirdēja Bonikas žēlabainos vaidus, kuri pēc tam it kā izzuda tālumā. Tam, ka starp cilvēku un dzīvnieku dažreiz rodas telepātiska saite, pievērsa uzmanību jau senatnē. Interesantus eksperimentus ar savu suni veica slavenais krievu dresētājs V. Durovs. Maskavas universitātes profesors G. Koževņikovs uzdeva aktierim iedvesmot sunim diezgan sarežģītu darbību virkni: iziet no istabas priekšnamā, pieiet pie telefona, paņemt zobos klausuli un atnest to uz istabu. Saņēmis uzdevumu, Durovs paņēma rokās suņa galvu un trīs - četras sekundes uzmanīgi skatījās tam acīs. Pēc “hipnozes seansa” dresētājs atlaida Marsu un suns devās uz priekšnamu. Tur Marss mērķtiecīgi apostīja visus stūrus un beigās piegāja pie telefona galdiņa, paņēma zobos klausuli, kuru pēc tam lepni ienesa istabā. Visu eksperimenta laiku cilvēki atradās istabā un suns priekšnamā bija pilnīgi viens. Viņu caur mazliet pavērto durvju šķirbu novēroja tikai profesors, un Durovs vairs nekādus papildu signālus nevarēja sunim nodot. Tādi apbrīnojami telepātisko sakaru gadījumi ir fiksēti ne tikai ar suņiem, kurus cilvēks uzskata par vieniem no gudrākajiem mājdzīvniekiem. Ir aprakstīts gadījums, kad 1966. gadā kāds zvejnieks pārdeva savu mēnesi veco sivēnu. Jaunais saimnieks iebāza to maisā, iemeta laivā un devās mājup. Viņa māja atradās otrā upes krastā četrus kilometrus augšup pa straumi. Ielaidis sivēnu šķūnītī, zemnieks aizgāja gulēt. No rīta, sev par milzīgu izbrīnu, viņš atklāja, ka jauniegādātā dzīvnieciņa šķūnī nav. Izrādījās, ka sivēns ir pārpeldējis upi un atgriezies mājoklī, kurā bija dzimis. Tad nolēma veikt ar sivēnu speciālu eksperimentu – viņu aizveda uz svešu vietu, izlaida no maisa, un arī šoreiz viņš atgriezās dzimtajā kūtī. Bet, lūk, kādu gadījumu apraksta amerikāņu rakstnieks De Bardens grāmatā “Dzīvnieki – telepāti”. Kāda sieviete vārdā Flina Reičela pastaigājās gar jūras krastu. Nejauši paslīdējusi, viņa nokrita no stāvā krasta un guva stiprus savainojumus. Blakus sakropļotajai sievietei nolaidās kaija, kuru Flina agrāk bija barojusi. Pēc minūtes putns kaut kur aizlidoja. Visiem par brīnumu viņa taisnā ceļā aizlidoja uz Flinas māju, apsēdās uz palodzes un sāka izmisīgi sist pa loga stiklu. Neparastajai putna uzvedībai pievērsa uzmanību Flinas māsa. Izgājusi no mājas, sieviete saprata, ka kaija viņu acīmredzot kaut kur sauc. Viņa ātri apģērbās un sekoja putnam, kurš aizveda viņu uz negadījuma vietu. Kad runa ir par dzīvnieku telepātiskām spējām, visbiežāk tādos stāstos figurē kaķi. Viņiem tiek piedēvēts sevišķs jutīgums un intuīcija. Vēl pagājušajos gadsimtos uz tirdzniecības kuģiem pamanīja, ka kaķi precīzi zina kuģa atiešanas laiku. Ir daudzi, kas tic, ka kaķi redz spokus. Tiek uzskatīts, ka kaķiem ir pastāvīgs sakars ar saimnieku, lai kur tas būtu. Un, ja ar saimnieku kas atgadās, kaķi to ļoti pārdzīvo. Zināms tāds gadījums: Francijas tirdzniecības ministrs Moriss Kokanovskis 1928. gada septembrī gāja bojā lidmašīnas katastrofā. Tieši tajā pašā dienā Parīzē, šausmīgi mokoties no krampjiem, nomira viņa kaķenīte. Kad ārsti apskatīja dzīvnieka līķīti, netika atrastas nekādas nāvējošas slimības pazīmes. Runājot par suņu un kaķu telepātiskajām spējām, mēs tomēr saskaramies ar augsta intelekta dzīvniekiem, bet kā ir ar bezmugurkaulniekiem? Ir bijuši eksperimenti arī ar tiem. Kā izpētes objekts tika ņemti gliemeži. Tos salika rindā tā, ka viņi pieskārās viens otram. Eksperimentētājs deva vāju strāvas sitienu pirmajam un redzēja, ka pēdējais reaģēja tāpat kā pirmais gliemezis. Bet visinteresantākais notika tad, kad gliemeži vairs nesaskārās un tos pat novietoja dažādās istabās. Reakcija uz strāvas kairinājumu bija tāda pati kā pirmajā eksperimentā. Šos pētījumus 1878. gadā veica Hugo Caimans. Iepriekšējā mūsu rakstiņā jau rakstījām arī par citiem eksperimentiem ar gliemežiem. Diemžēl šie interesantie telepātiskie sakari starp cilvēku un dzīvnieku mūsdienās tiek pētīti reti. Bet jūs paši varat veikt mēģinājumus ar saviem dzīvniekiem. Ja jums mājās ir kaķis, iesaku tādu eksperimentu: 15 minūtes uzstājīgi un skaidri iedomājieties, ka istabas stūrī nekustīgi sēž suns. Centieties būt pilnīgi mierīgs. Kaķis, kurš līdz tam sēdēja savā vietā tai pašā istabā, sāks just iedomāto suni, izrādot uztraukuma un baiļu pazīmes. Šis ir diezgan vienkāršs eksperiments, un katrs, kas vēlas, viegli var pārliecināties par tā rezultātu ticamību. Varētu būt, ka visiem rezultāts nebūs pozitīvs. Bet kādu tas var pārliecināt par telepātisko sakaru ar dzīvniekiem esamību.