Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/02/11366626t1h6547.jpg)
Ceļotāju kluba «Altius» dibinātājs, direktors, galvenais pilots Gunārs Dukšte apgalvo, ka cilvēks, kas vēlas lidot ar gaisa balonu, ir cilvēks, kas tiecas pēc kaut kā jauna un vēl nebijuša. «Domāju, ka lidošana ar gaisa balonu ir fantastiska izjūtu dēļ, ko spēj sniegt lidojums.»
Izjūtas, ko sniedz lidojums ar gaisa balonu, nav aprakstāmas, tās jaizbauda. Lidojums var būt skarbs, jo tas atkarīgs no laikapstākļiem, tāpēc cilvēkam jābūt līdzsvarotās attiecībās ar dabu. «Ļoti bieži laikapstākļi nav pretimnākoši, — gribētos lai spīdētu saule un nebūtu neviena lietus mākoņa, bet tā nav ne dzīvē, ne arī dabā. Tieši laikapstākļi nosaka, vai drīkst vai nedrīkst lidot. Šī robeža ir ļoti, ļoti svarīga, to nedrīkst pārkāpt. Toties tās iespējas, ko daba piedāvā, ir jāizmanto. Ir ļoti grūti plānot lidojumu ilgu laiku uz priekšu, jo mēs, paldies Dievam, nespējam ietekmēt laikapstākļus, mēs tikai varam tiem pielāgoties. Lidojums balonā — tā ir fantastiska cilvēka un dabas saspēle,» stāsta G. Dukšte.
Vai ar gaisa balonu var lidot cilvēki, kam ir bailes no augstuma? «Bailes no augstuma — tas ir atsevišķs temats. Tā, protams, nav fiziska kaite, bet drīzāk psiholoģiska problēma cilvēkiem, kas apgalvo, ka baidās no augstuma. Mani, piemēram, arī pārņem diskomforta sajūta, kad jākāpj lidmašīnā. Pat kāpjot vismodernākajā lidmašīnā, es nejūtos īpaši labi. Nav nozīmes, ja man kāds saka: tu taču esi lidotājs, tu ļoti bieži vieglā, pītā grozā pacelies vairākus simtus metru, pat vairākus kilometrus augstu, tātad tev nav nekādu problēmu nosēsties, piemēram, uz otrā vai trešā stāva balkona margas vai veikt kaskadiera trikus, soļojot pa tilta margām. Es to nedaru, un arī man tādos brīžos ir bailes no augstuma.
Gaisa balona grozs ir fantastiska vieta. Sajūta grozā ir pilnīgi droša ne tikai man kā pilotam, man ir bijuši vairāki pasažieri ar tā saukto augstuma slimību, un viņiem bija ļoti grūti spert pirmo soli — iekāpt grozā un doties lidojumā. Bet jau pēc 10–15 minūtēm var just, ka cilvēku pārņem miers, no lidojuma sniegtām sajūtām viņš tā atbrīvojas, ka pēc piezemēšanās ir gluži kā no jauna piedzimis, viņš ir ticis pāri neredzamai robežai, kas viņā bijusi. Protams, ir grūti pateikt, kā pēc tam uz bailēm no augstuma viņi reaģē sadzīvē. Pieļauju, ka viņi tikuši vaļā no šīs kaites. Tas ir fenomens, kas būtu jāpēta zinātniski.»
Daudzi ir sapņojuši būt brīvi no visa, pacelties debesīs un lidot kā putni. No vienas puses, lidojums ir alkas pēc brīvības. «Jebkurš lidojums cilvēkam asociējas ar putnu, kas planē debesīs, ar viņa brīvību, kad nav nekādu robežu, tāpēc cilvēku apziņā tam piešķirta zināma romantika: ja lido, tad izbauda brīvību. Bet, no otras puses, vienalga, vai tu esi balonā, kas dot fantastiskas brīvā lidojuma sajūtas, planierī, lido ar izpletni vai lidmašīnā, tu tomēr esi ierobežots. Katrā no šiem lidaparātiem, gaisa kuģiem ierobežojums ir citāds. Tāpēc runāt par absolūtu brīvību nevar. Piemēram, planierī, esot fantastiskas sajūtas, bet vienlaikus tu esi iespiests nelielā kabīnē, kur virs galvas ir stikls, kuru saule karsē — kā siltumnīcā. Līdzīgi ir ar paraplānu, kad nav brīva iespēja mainīt augstumu. Katram no šiem lidaparātiem ir savi trūkumi, arī gaisa balonam.
Ar balonu tu esi vēja rokās. No vienas puses, izbaudi lidojumu, esi brīvs, bet, no otras puses, tu nevari aizlidot no punkta A uz punktu B, tāpēc ka vējš piedāvā tikai tos spēles noteikumus, kas tajā brīdī ir. Un vējš varbūt piedāvā lidot no punkta B uz A. Tāpēc brīvības izjūta ir nosacīta. Nevar ar pārliecību teikt, ka jebkurš lidojums ir pilnīga un absolūta brīvība. Un turklāt jājautā arī — kas ir absolūts,» teic G. Dukšte.