Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mēs visu laiku saskaramies ar runājošiem kaķiem pasakās, daiļdarbos un uz ekrāna, mēs esam pie viņiem pieraduši un, var teikt, labi pazīstam viņus. Bet daudz apbrīnojamākas ir tikšanās ar reāli runājošiem kaķiem, kuru nemaz nav tik maz, to ir bezgala daudz, un, kaut viņi nerunā cilvēku valodā, viņi ir ļoti pļāpīgi.
Ne visi pareizi saprot runātgribošo kaķi, kam ir ko pavēstīt. Žurnāliste un kaķu mīļotāja Keta Oreja stāsta, ka reiz kaimiņiene palūdza viņu pasēdēt ar bērnu, un pie kaimiņiem viņa pirmo reizi satikās ar runājošu runci. Viņš tik skaļi ņaudēja, ka sākumā viņa nolēma, ka tas ir izsalcis, bet bļodiņa bija pilna. Tad viņa atvēra tam durvis, bet kaķis izbrīnījies uz viņu paskatījās – viņš nekur netaisījās iet. Ņaudēšana nerimās. Viņa mēģināja to paauklēt kā bērnu, bet runcis turpināja žēli ņaudēt. Kad kaimiņiene atgriezās, Keta uztraukta viņai paziņoja, ka ar kaķi notiek kas nelāgs. Kaimiņiene sāka smieties: “Tāds nu Čārlijam raksturs, viņš taču ir siāmietis - runājošais kaķis.” Pēc kāda laika Keta devās uz zvēru patversmi ar karstu vēlēšanos paņemt otru kaķi. Viņai piedāvāja izvēlēties – vai nu pelēkbaltu garspalvaino, vai rudu īsspalvaino. Pelēkbaltais griezās pie viņas ar izmisīgu ņaudēšanu, cīnoties par savu brīvību. Viņa uzstājība iespaidoja Ketu. Likās, viņš teica: “Hei! Esmu tas, kas tev vajadzīgs! Paņem mani!” Pēc tam, astoņus gadus klausoties viņa runās, Keta sāka viņu cienīt, jo tā viņš izteica savu viedokli. Dažreiz viņa agresīvā bļaušana smalki lika manīt, ka viņš tūlīt pat grib kaut ko dabūt, bet citreiz savā kaķu veidā ziņoja saimniecei, ka viss ir kārtībā, ka viss tiek kontrolēts, – balss izteica pilnu apmierinātību. Bet visjaukāk, kad viņi, abi būdami labā omā, nesteidzīgi sarunājās. Ir jāatšķir vienkārši pļāpīgus no Pļāpām ar lielo burtu. Vai jūs saprotat ņaudēšanu? Daudzus, pat tos, kas mīl kaķus, runājošie kaķi kaitina. Bet kaķu pētnieci Džudīti Makdonaldi no Kalifornijas tas nemaz nekaitina. “Es ar viņiem sarunājos, un, lai cik dīvaini tas izklausās, es saprotu, ko viņi man saka. Bet šī sapratne nav dota visiem.” Patiesībā daudzi cilvēki sarunājas ar saviem kaķiem, un tādu sarunu rezultāts ir abpusēja cieņa. Dažādiem gadījumiem kaķiem ir dažādas skaņas. Kā uzskata eksperti, ir 16 veidu skaņas, ko rada kaķi. Šīs skaņas var sadalīt trīs galvenajās grupās. No tām tieši patskaņi izsaka rūpes, lūgumu vai nožēlu par cerību sabrukumu. Nav pietiekami informācijas, lai izdarītu secinājumus par šo garo skaņu sakaru ar dažādiem uzvedības tipiem. Uzstājīga ņaudēšana - slimības pazīme? Kādos gadījumos uzstājīga ņaudēšana norāda uz fizisku vai psihisku vājumu? Dakteris Raits apgalvo - ja kaķis ņaud visu laiku neatkarīgi no situācijas, acīmredzot ir kāda uzvedības problēma, bet, ja tas sarunājas tikai noteiktos gadījumos, tad “tā ir tikai vēlme kontaktēties, un tas ir brīnišķīgi. Mūsu kaķi cenšas kontaktēties ar mums mūsu līmenī. Domāju, ka šajā ziņā tie ir līdzīgi suņiem, un viņiem, jādomā, ir vairāk skaņu līdzekļu kontaktam ar cilvēku nekā kontaktiem savā starpā.” Doktoram Raitam bija vairāki klienti, kas sūdzējās par savu kaķu pārmērīgi skaļajām balsīm. No sākuma pusstundu ar jautājumu palīdzību viņš noskaidroja kaķa uzvedības īpatnības, lai diagnostētu problēmu. Pusē gadījumu tās bija fiziskas problēmas. Par tādiem simptomiem kā sāpes kuņģī vai urīna aizture kaķi var sūdzēties saimniekam ar uzstājīgu ņaudēšanu. Citos gadījumos viņi tā vienkārši paziņo, ka gribētu pastaigāties. Kaķa pļāpas psiholoģija Iedzimtos runātājus, kā mēs konstatējām, daži vērtē augstu, bet dažreiz mūsu kaķi ar tādu uzvedību vienkārši mūs dresē. Viņi mūs pieradina mūžīgi būt viņu rīcībā, vai runa ir par barošanu noteiktā laikā, vai durvju atvēršanu, kad viņiem ienāk prātā ienākt istabā vai no tās iziet. Ja gribat atradināt savu kaķi no tādas prasīgas ņaudēšanas, doktors Raits iesaka pārlikt viņu uz “dziestošo režīmu”. Tādā gadījumā nevēlamo ņaudēšanu “dzēš” tā: jūs vienkārši nepievēršat uzmanību viņa bļaušanai noteiktos apstākļos. Teiksim, jūsu kaķis pastāvīgi ņaud, pieprasot, lai jūs viņu pabarojat. Ja jums nav noteiktu barošanas stundu un kaķis ir sen barots, protams, viņš ņaudēs. Lai izlabotu tādu uzvedību, barojiet viņu, kad viņš klusē. Slavens dzīvnieku psiholoģijas speciālists doktors Maikls V.Fokss piedāvā paņēmienu, lai pārtrauktu suņa nevēlamu riešanu: riet kopā ar jūsu suni, lai apstulbinātu to. Doktors Raits uzskata, ka šī metode būs efektīva arī pārāk runīgiem kaķiem. Svarīgi iegaumēt, ka pirmkārt jāmeklē fizisks iemesls izmisīgai ņaudēšanai, bet, ja tā nav, jāpacenšas to nobloķēt psiholoģiski – jo gandrīz visi mājas kaķi ir ļoti gudri un vadāmi. Nobeigumā, var teikt, ka runīgie kaķi (tāpat kā runīgi cilvēki) patīk ne visiem. Bet daudziem tie ir ļoti noderīgi. Tā Keta Oreja stāsta, ka reiz, viesojoties pie draugiem, viņa ne visai omulīgi jutās. Viņu mocīja neizprotams nemiers. Dzīvoklis bija ļoti mājīgs, ar veselīgiem istabas augiem, skaistiem austrumu tepiķiem un Degā zīmējumiem. Un piedevām tur vēl bija lielisks Himalaju kaķis. Nosēdējusi tur pāris stundu, Keta saprata, ka, neskatoties uz kaķa klātbūtni un tā radīto sevišķo mājīgumu, tur bija ļoti klusi. No tāda klusuma varēja sajukt prātā. Ketai trūka viņas pļāpīgo kaķu! Atnākusi mājās, viņa saprata, ka viņai nepieciešami sarunu biedri, jo pati ir pļāpiņa. Jautājums – atbilde, jautājums – atbilde, un tā katru dienu. Man arī ir pieredze ar runājošu kaķi, mana raibā jaunkundze regulāri stāsta par saviem pārdzīvojumiem par to, ka saimnieku nebija mājās. Stāsti ir apbrīnojami emocionāli un daudzveidīgi. Būtu nepieklājīgi neatbildēt uz tādām izteiksmīgām runām, bet no manas puses saruna iznāk bezsaturīga, tāpēc, lai to izpušķotu un kaut nedaudz pietuvinātu kaķenes dzejiskumam, vārdu sakot, lai izpatiktu kaķenei, es savas replikas cenšos veidot atskaņās. Varbūt ar laiku pilnveidošos līdz Aspazijas līmenim? Bet vispār, man liekas, ka kaķi kļūst runīgi, ja ar viņiem sarunājas.