Piederība noteiktam dzimumam būtiski nosaka cilvēka dzīves gājumu. Tā nosaka ne tikai sociālo lomu, bet arī uzliek pienākumu pakļauties sabiedrībā noteiktiem standartiem.
Sieviete, vīrietis vai interseksuālis
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atkāpšanas no tēla joprojām izraisa nosodošu attieksmi un daudzas problēmas, komunicējot oficiālā līmenī. Lai gan pēdējā laikā lietas ir mainījušās uz labo pusi, sabiedrībā vēl arvien ir negatīva attieksme pret homoseksuāļiem, transvestītiem un transseksuāļiem. Visos šais gadījumos persona tomēr ir pieskaitāma vienam no diviem dzimumiem, bet tās uzvedība neatbilst vairākuma definētam paraugam. Salīdzinoši reti ir sastopami cilvēki, kas fiziski nepieder nevienam dzimumam, bet ieņem starpstāvokli. Ja dzimumorgāni morfoloģiski nav ne sieviešu, ne vīriešu kārtas, indivīdu sauc par interseksuāli vai hermafrodītu.
Pirms un pēc dzimšanas
Dzimuma diferenciācija ir komplekss process, kurā iesaistīti daudzi gēni, kas, saskaņoti darbojoties, rada bērna dzimumu. Ja viena vai vairākas šā procesa stadijas noris kļūdaini, ir grūti noteikt jaundzimušā dzimumu. Interseksuāļi var būt personas ar sieviešu un vīriešu, kā arī jaukto vai nepilnīgo genotipu. Turklāt ārējie dzimumorgāni morfoloģiski var ieņemt jebkuru stāvokli starp divām galējībām, respektīvi, normālo sieviešu vai vīriešu tipu.
Šais gadījumos vairākums bērnu ir garīgi un fiziski normāli attīstīti, bet viņiem ir vajadzīgs psiholoģisks atbalsts un dažos gadījumos arī speciāla terapija.
Tradicionāla pieeja šo sindromu terapijā ir koriģējošas operācijas agrā bērnībā. Interseksuāļa ārējie dzimumorgāni tiek pārveidoti pēc sievietes vai vīrieša parauga. Sasniedzot pubertitāti, bieži vien ir vajadzīga hormonāla terapija, kas ļauj attīstīties sekundārām dzimumpazīmēm. Dažreiz šī terapija nepieciešama visu mūžu.
Kāpēc operācija?
Diemžēl jāatzīst, ka šai ārstēšanas taktikai vienīgais pamatojums ir bērna normalizācija, kas ļauj viņam ērtāk iekļauties tradicionālā divdzimumu sabiedrībā. Līdz šim tika veikts ļoti maz pētījumu par pieaugušo apmierinātību ar operācijas rezultātu, kā arī ar piešķirtā dzimuma atbilstību personas «es». Mūsdienās viens no jauniem virzieniem šādu personu terapijā ir koriģējošās ķirurģijas atlikšana līdz laikam, kad interseksuālis spējīgs pieņemt patstāvīgu lēmumu par turpmāko dzīvi un piederību kādam noteiktam dzimumam. Šis viedoklis balstīts uz lielo pašnāvību un transseksuālisma gadījumu skaitu šādu cilvēku vidū, kas ir «nepareizas» dzimuma piešķiršanas sekas.
Vai vajag zināt?
Šo sindromu sastopamības biežums ir salīdzinoši neliels (viens no 2–3 tūkstošiem jaundzimušo prasa no ārsta īpašu uzmanību, nosakot dzimumu), ja apskatām tikai gadījumus, kad personas dzimumorgāni ir nevis neattīstīti, bet morfoloģiski neidentificējami kā sieviešu vai vīriešu.
Diemžēl Latvijā joprojām trūkst saprotamas informācijas par šo tematu. Jāatzīst, ka īpatnējs klusēšanas zvērests ir saglabājies vēl no PSRS laika un sabiedrībā vispār nav priekšstata par interseksuāļu esamību. Galvenais mērķis interseksuāļu cīņā par savām tiesībām ir ķirurģiskās iejaukšanas atlikšana no pirmajām dzīves nedēļām līdz vecumam, kad cilvēks spēj pats pieņemt lēmumu par savu dzīvi.