Dažādi mājdzīvnieki pie mums var atnākt visnegaidītākajos brīžos. Tā vairākkārt ir gadījies kādas baušķenieces bērnībā. Nejaušā sarunā viņa atcerējās trīs spilgtākos piedzīvojumus.
Ezis gatavs braukt mazgāties – Dzīvojām lauku viensētā, tālu no lielā ceļa un civilizācijas. Kādā aukstā decembra vakarā, braukdami mājās no darba, mani vecāki starmešu gaismā pamanīja galīgi samiegojušos un pārsalušu ežuku. No ziemas miega pamodies vai iztraucēts, viņš bija iznācis uz ceļa. Sirdsapziņa neatļāva adataino dzīvnieciņu atstāt drošai nāvei, tāpēc bez šaubīšanās ežuks tika paņemts «vazikā». Mazais pukšķis mūsu ģimenē ātri aklimatizējās. Dienās ežuks, kaut kur ielīdis, gulēja, bet, tuvojoties naktij, sākās intensīva rosība. Līdz ar adataiņa ierašanos mūsmājās tika pieteikts karš pelēm, un astaines visu ziemu istabā vairs netika manītas. Ezis sagādāja arī ne mazums kuriozu situāciju. Nezin kāpēc viņu kaitināja garmataina lelle. Ja tā trāpījās pukšķim pa ceļam, viņš ieķērās tai matos un, skaļi rūkdams, plucināja bez žēlastības. Tāpat bija tīrais negals ar eža vēlmi dienas laikā kaut kur noslēpties. Reiz mamma bija sagatavojusi lielu paunu ar gultas veļu, lai vestu uz «Sadzīves pakalpojumiem» mazgāšanai. Kas zina, kā ežukam būtu klājies, ja mamma nebūtu ielūkojusies vedamā saturā. Bāzdama roku iekšā, viņa uzdūrās adatainim, kurš gluži labi tur bija iekārtojies. Tuvojoties pavasarim, ežuks kļuva arvien nemierīgāks. Arvien biežāk viņš pabāza purniņu pa ārdurvīm, līdz kādā jaukā un saulainā dienā pukšķēdams aizgāja uz neatgriešanos. Pūka kļūst par audžumāti Arī visparastākā vista var labi dzīvot... istabā. Kādu dienu veterinārajā laboratorijā, kur strādāja mana mamma, uz pārbaudi tika atvesti vairāki pusdzīvi cālīši. Vienā no Bauskas rajona putnu audzētavām slimoja vistas. Lai noskaidrotu, kas tā par kaiti, cālīšiem bija jāveic sekcija. Viena no mazajām vistiņām, šķiet, nāvei bija nolemta priekšlaikus, jo ar katru dienu tā kļuva arvien žirgtāka. Sapratusi, ka cālītis ir veselāks par veselu, mamma nolēma glābt viņa dzīvību. Kad cālēns tika atnests mājās, nodarbināja doma – kur iekārtot viņa mājvietu. Problēmu atrisināja... kaķene Pūka, kurai tikko bija piedzimuši bērni. Ielikām cāļuku starp mazajiem minkām, lai pasildās. Liels bija mūsu brīnums, kad Pūka par šo faktu neizrādīja nekādas pretenzijas. Tādā veidā cālītis ieguva mammu. Auga mazie kaķēni un līdz ar tiem arī cālītis. Vistu mazie kaķēni ņurcīja gluži kā multfilmās, visi rīkoja skriešanos pa istabām un citādas kaķiski cāliskas izklaides. Protams, arī no cilvēkiem vista nebijās un, savā nodabā klukstēdama, sekoja visur pa pēdām. Diemžēl paļāvība uz cilvēku labsirdību mūsu vistai izrādījās liktenīga. Pienāca pavasaris, tā izauga, tāpēc nolēmām viņu laist ārā, privātmājas sētā. Kāda pastaigas reize bija pēdējā, un Klukste pazuda kā ūdenī iekritusi. Pieļāvām, ka kādam garāmgājējam mūsu izaudzinātais cālis bija viegls medījums... Izkļūt no būra! Visbēdīgāko galu no visiem maniem mājdzīvniekiem ir ņēmis kāmis. Šķietami bezrūpīgā dzīve šim kustonim pārvērtās īstā ellē. Kāmi par diviem rubļiem es iegādājos no klases biedres. Kāda cita draudzene piedāvāja mirušā papagaiļa būri, un es biju bezgala lepna, ka esmu nodrošinājusi savam mīlulim «cilvēcīgus» dzīves apstākļus. Arī kāmja dienas ritms bija savdabīgs. Dienās viņš parasti snauduļoja, bet, tuvojoties naktij, viņa melnās ačteles kļuva vēl tumšākas un viņa galvenā doma bija izkļūt no būra. To viņš arī gluži labi iemācījās – ticiet vai ne, viņš spēja kļūt tik plakans, ka izspraucās pa vienu centimetru šauru būra resti. Tā viņš naktīs klīda pa istabām grauzdams un skrabinādamies, nogaršodams visu, kas gadījās pa ceļam. Taču viņš neapjauta, ka šī neremdējamā ēstgriba var būt liktenīga. Kādas naksnīgās pastaigas laikā viņu pazudināja... ābolu kompots. Ierāpies trīslitru burkā, viņš neapzinājās, ka izkļūt no tās saviem spēkiem nevarēs. Mans kāmis naktī bija noslīcis kompotā...