Ķēve Zorjka, kurai piedzimuši divi kumeliņi, Daugavpils rajona Tabores pagastā kļuvusi par vietējo slavenību. Šādu gadījumu neatceras pat vecākie pagasta ļaudis. Taču fakts paliek fakts — veselie un dzīvespriecīgie kumeliņi Bujāns un Strelka vāļājas zaļajā zālē, ņipri zīž savu māti un priecē cilvēkus.
Taboriešus priecē ķēves Zorjkas dvīnīši (7)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Saimnieces sapnis ir piepildījies Par šo unikālo gadījumu "Latgales Laika" redakcijai paziņoja Tabores pagasta pensionāru Janīnas un Antona Stankeviču sajūsminātie kaimiņi. Šīs publikācijas autors zirgu saimi sastapa mājas pagalmā: laimīgā māmiņa no dedzinošās saules slēpās koka ēnā un vēroja savus draiskos bērnus. Kumeļu krēpju glāstīšanu Zorjka uztvēra miermīlīgi un pat atzinīgi un ļāva noglāstīt arī sevi. Janīna Stankeviča paskaidroja, ka mierīgāku un labsirdīgāku dzīvnieku par Zorjku neatrast visā apkaimē: "Viņa nespārdās, nekož, vārdu sakot, nenodarīs pāri pat mušai." Stankeviči rudo Zorjku nopirka 1994. gada pavasarī no kāda saimnieka Laucesē. Tiesa, dzīvesbiedri Stankeviči sākumā meta skatus nevis uz Zorjku, bet gan uz melnu ķēvi, par kuru saimnieks prasīja par 50 latiem vairāk. Nedabūjuši trūkstošo naudu un ar to samierinājušies, Antons un Janīna nopirka Zorjku un pārveda mājās. Kad ieraudzīja ķēvi darbā un iepazina tās miermīlīgo raksturu, visas šaubas izgaisa. Tagad viņi saka: "Labāku zirgu mums nevajag. Viņa mums kļuvusi par ģimenes locekli." Tagad Stankeviči nespēj iedomāties, kā savā saimniecībā ilgus gadus būtu varējuši iztikt bez neaizstājamās palīdzes, jo jāapstrādā zeme, kaut kur jāaizbrauc, jāatved siens un jāpaveic daudzi citi darbi zemnieku saimniecībā. Tādējādi piepildījās Janīnas senais sapnis par savu zirgu. Dzīvesbiedram viņa daudzreiz teikusi: "Tu — kā gribi, bet es, lai arī nāksies iztērēt pēdējo naudu, zirgu nopirkšu." Janīna bija tuvu šim mērķiem, kad pēc paju sabiedrību sabrukšanas viss īpašums un lopi tika izpārdoti. Taču toreiz iegādāties zirgu neizdevās. Negaidītais pārsteigums Janīna un Antons, aizgājuši atpūtā, nepieļāva pat domu, ka viņu saimniecībā varētu būt kumeļi, kuri prasa tik daudz rūpju. Kumeļš nav teļš vai jērs, kurus, ja ir nepieciešamība, var arī nokaut. Lai no kumeļa izaugtu pilnvērtīgs zirgs, jāiegulda daudz pūļu un naudas, — jau iebraukšana vien maksā dārgi. Tomēr pirms pāris gadiem Zorjka saimniekiem sagādāja pārsteigumu. Tiesa, jauno ķēvīti Venēru toreiz izdevās veiksmīgi pārdot. Gadiem ritot, Janīna un Antons samazinājuši savu saimniecību, — tagad tajā ir viena govs un truši. Tāpēc nepieciešamība turēt zirgu pamazām zūd. Pensionāri sākuši nopietni domāt, vai Zorjka saimniecībā būtu nepieciešama, jo tās kopšanā jāiegulda daudz pūļu un līdzekļu. Siena vien ziemai jāsapļauj un jāsagatavo vairāki vezumi. Taču vēlāk izrādījās, ka Janīnai un Antonam raizes sagādājis kaimiņu ērzelis Orļiks, kuram ir nevaldāma daba un nejauks raksturs. Kādu reizi, norāvies no ķēdes, zirgs ieradās ciemos pie Zorjkas... Gaidot neizbēgamo zirgu ģimenes pieaugumu, Janīna un Antons grūsno ķēvi loloja un sargāja, nelika strādāt smagus darbus. Dzemdības sākās 23. aprīlī. Šajā dienā Janīna, kura savā mūžā neskaitāmas reizes bija saņēmusi lopu mazuļus, ļoti uztraucās. Ap pulksten četriem pēcpusdienā pirmais pasaulē ieradās Bujāns. Kaut arī atnešanās noritēja viegli, Zorjka palika guļot, bet saimniece, noraususi no pieres sviedrus, nomierinājās. Taču pēkšņi Janīna ieraudzīja, ka dzimst otrs kumeliņš. Vairāk nobijusies nekā iepriecināta, Janīna iekliedzās tā, ka pat sadzirdēja kaimiņiene Ņina Dmitrijeva: "Zorjka, ko tu esi izdarījusi? Mums jau ar vienu par daudz, bet tev uzreiz divi!" Izrādījās, ka Bujānam piedzimusi māsiņa, kuru vēlāk nosauca par Strelku. Atšķirībā no brāļa, māsiņa ātri uzslējās kājās un uzreiz sāka interesēties par dzīvi. Arī tagad Strelka ir ļoti ziņkārīga: viņu ieinteresēja fotoaparāts un aprakstītās lapas, kuras viņa aptaustīja ar savām samtainajām lūpām un mēģināja košļāt. Janīna, kura kumeļus vēro jau vairāk nekā mēnesi, pastāstīja, ka Bujānam esot tieši tāds pat raksturs kā viņa agresīvajam tēvam, — varot arī iekost. Bet Strelka padevusies mātē — mierīga un pakļāvīga. Kumeliņi pieraduši pie cilvēkiem, nebaidās un ēd visu pēc kārtas: sienu, zāli, maizi, kartupeļu mizas, dzer govs pienu un saldinātu ūdeni, dažkārt pieplok gandrīz tukšajiem mātes pupiem. Ja ar Zorjku kaut kur jābrauc, vienu no viņas bērniem (parasti tas ir Bujāns) jāieslēdz kūtī, jo kumeļi rotaļājoties vai arī tad, ja gadās nobīties, atpaliek no pajūga. Palūkoties uz kumeliņiem nāk kaimiņi, daudzi Tabores pagasta iedzīvotāji, jo īpaši bērni. Taču Zorjkas ģimenes turpmākais liktenis tiks lemts Stankeviču ģimenes padomē, kur labu vārdu par zirdziņiem aizliks arī Janīnas un Antona meita Ludmila, kura kumeliņus iemīļojusi un nevēlas no tiem šķirties. Arī Janīna un Antons pie tiem ir ļoti pieraduši. "Visdrīzāk, šoziem mēs viņus turēsim visus kopā, bet tad jau redzēs," viņi saka.