Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par mastifiem mēdz teikt: mastifs paliek mastifs – neatkarīgs un nepakļāvīgs. Šis spriedums nav tik strikts, runājot par bulmastifu.
Malumednieku bieds Bulmastifa dzimtene ir Anglija. Šī ir viena no jaunākajām seno mastifu šķirnēm, veidota pirms nepilniem 200 gadiem no angļu mastifiem un buldogveidīgajiem suņiem. Sākotnēji bulmastifu uzdevums bijis palīdzēt karalisko īpašumu mežziņiem malumednieku notveršanā – izsekot naktī un, nogāžot pārkāpēju zemē, aizturēt līdz mežziņa atnākšanai. Lai tumsā četrkājainie nebūtu tik viegli pamanāmi, vaislas darbam pirmsākumos izmantoti tumšie tīģerkrāsas suņi. Tolaik šos drosmīgos, veiklos un spēcīgos suņus iesaukuši par «malumednieku nakts ķērājiem». Kaut arī laika gaitā šādam nolūkam audzēt suņus vairs nebijis vajadzības, bulmastifiem joprojām nav trūcis piekritēju, kuri vēlējušies šķirni saglabāt un izkopt. Turpmāk bulmastifi audzēti teritorijas sargsuņa funkciju veikšanai, taču turēt šos par prestižajiem uzskatītos četrkājainos varējuši atļauties vienīgi turīgie ļaudis. Pamazām bulmastifi ieguvuši pievilcīgāku ārējo izskatu nokrāsu dažādības ziņā – no smilškrāsas līdz pat rudiem. Tā kā bulmastifu dzīslās rit arī buldogu asinis, šiem suņiem ir īsākais purns, salīdzinot ar pārējiem mastifiem. Jāpiebilst, ka FCI šķirnes standarts apstiprināts 1987. gadā. Populārākais mastifs «Lielos, neatkarīgos mastifus nav viegli izaudzēt – gan uzturēšanas, gan apmācības ziņā šie suņi prasa ne mazums pūļu un darba. Taču bulmastifs starp pārējiem mastifiem ir salīdzinoši vieglāk audzināms, tāpēc arī iemantojis vislielāko popularitāti,» atzīst Latvijas Kinoloģiskās federācijas (LKF) Latvijas amerikāņu stafordšīrterjeru, bulterjeru un molosu šķirņu audzētāju kluba vadītāja Margarita Grišanova. Ar bulmastifu varot tikt galā pat iesācējs, kam nav pieredzes lielo suņu šķirņu turēšanā: šis mastifs ir nedaudz mazāks augumā, kompaktāks, tik ļoti nesiekalojas un, pats galvenais, daudz vieglāk pakļaujas apmācībai. «Mastifs ir mastifs, tomēr ar šo mastifu ir visvieglāk. Bulmastifs ir universāls kompanjons – ar to var iet uz izstādēm, piedalīties sporta sacensībās vai vienkārši iegādāties ģimenes mīluļa lomai.» Šķirnes pazinēja bulmastifu raksturo kā modru, uzticamu, līdzsvarotu un samērā mierīgu četrkājaino, kas dzīvoklī prot uzvesties klusi. Tiesa, sarga daba un sargājamās teritorijas izjūta bulmastifam ir asinīs, ar šo uzdevumu četrkājainais spēj tikt galā bez mācīšanas. Iesācējam – kucīte Lai gan bulmastifa kucēns izaug ātri, nobriest samērā vēlu, apmēram divu gadu vecumā. Līdz tam laikam pilnveidojas ne vien mīluļa fiziskie dotumi, bet arī rakstura īpašības. «Audzināšanai jāpievērš nopietna uzmanība, šai šķirnei visnotaļ ieteicams arī vispārējais apmācības kurss – gan tāpēc, ka šis ir fiziski ļoti spēcīgs četrkājainais, gan tāpēc, ka ar audzinātu suni vienmēr ir vieglāk. Vēl jāņem vērā, ka bulmastifu stiprā dzimuma pārstāvjiem ir tieksme uzkundzēties un ieņemt līdera lomu ģimenē, tāpēc absolūtam iesācējam piemērotāka būs kucīte – tās parasti ir pakļāvīgākas un vieglāk vadāmas,» iesaka M. Grišanova. Savukārt, runājot par veselību, šķirnes pazinēja atzīst – citu mastifu vidū bulmastifs izceļoties ar veselīgumu, stiprāku imunitāti un salīdzinoši garāku mūžu. Četrkājainā barošanai ieteicams izvēlēties sabalansētu, mikroelementiem un vitamīniem bagātu uzturu, it īpaši kucēna vecumā, tam strauji augot. «Jāuzmanās arī, lai šajā periodā ar fizisko pārslodzi nesabojātu kucēna ķepas – kaulu un locītavu sistēmu. Nopietnāka slodze pieļaujama tikai pēc gada vecuma. Taču bulmastifam nav nepieciešama sportista slodze, tam pietiek ar stundu pusotru garu, mierīgu pastaigu dienā.» *** Viedoklis Bulmastifa Agata saimniece Inita OMEĻČENKO, zobārste: – Mans pirmais suns bija bokseris, kad nācās izvēlēties nākamo, gribējās kaut ko līdzīgu un noteikti rudu. Izpētījām suņu šķirņu katalogu, ieraudzījām: jā, līdzīgs, tikai ar asti un lielāks. Nu, ko, jāaizbrauc pie bulmastifu audzētāja, jāapskatās. Aizbraucām un atgriezāmies mājās ar kucēnu! Vispār jau suņi ir izvēlējušies mūsu ģimeni. Atceros, kā bija ar mūsu bokseri: izrādās, tieši tas kucēns mucis prom no visiem cilvēkiem, kas ieradušies, lai viņu paņemtu. Kad mēs atbraucām šim boksera kucēnam pakaļ, viņš nemuka prom, gluži otrādi, skrēja mums pretī. Gluži līdzīgi gāja ar bulmastifu: ienākam svešajās mājās, pēkšņi izskrien mums pretī kādi astoņi jau krietni paaugušies kucēni. Mirkli paošņājušies, parotaļājušies, kucēni zaudēja par mums kā svešiniekiem interesi un viss bariņš izklīda. Pie kājām palika tikai viens kucēns. Nu, ja reiz palika, tad jau jāņem! Agats neprasīja daudz pūļu, to izaudzinot un uzturot. Barojam ar profesionālo barību – šķiet, suns ir tik liels, bet tagad tam pietiek ar 300 gramiem kvalitatīvas sausās barības dienā. Arī apmācības ritēja bez īpašām grūtībām, tiesa – kā jau mastifam – bulmastifam viss pielec lēni. Viņš ilgi un lēni domā, darīt vai nedarīt, bet, kad beidzot pielēcis, tad šīs iemaņas ir noturīgas. Galu galā vispārējā apmācības kursa ieskaiti nokārtojām ar atzīmi teicami. Patiesībā biju ļoti pieradusi pie sava iepriekšējā suņa – boksera – temperamenta un rotaļīgā rakstura. Pieņemu, ka mans bulmastifs pat ir rotaļīgāks, enerģiskāks par citiem savas šķirnes brāļiem, jo sākumā centos attīstīt, provocēt Agatā šīs īpašības, mudināju: nu, ko tu sēdi, iesim rotaļāties! Mājās Agats allaž man visur staigā pakaļ, nu gluži kā kaķis! Kaķis arī mums ir, Agatam viņu ļo-oti patīk staipīt, paieskāt. Reizēm viņi abi sarīko trakulīgas rotaļas – kaķis joņo pa māju, suns pakaļ… Citreiz, kad Agatu sabaru, kaķis acumirklī ir klāt un palīdz strostēt, no aizmugures sunim pienākot klāt un ar ķepu iepļaukājot – tā teikt, es arī pievienojos saimnieces viedoklim… Suņa reakcija? Normāla, viņš kaķi uztver kā vecāko.