Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Dogs Džūna ir patstāvīga un diezgan agresīva kuce, tomēr saimniecei, alūksnietei Aijai Grīnvaldei, viņa ir mīlule. Džūna ir gudrs suns, kas zina savu vietu un pienākumus.
Džūnas māte ir tīģerkrāsas dogs Hora, bet tēvs – īru vilku sugas suns Džūlbars. “Ģimenē smejam, ka šķirņu krustojuma rezultātā Džūna ir “dvorterjers” vai volkodav (vilku suns - krievu valodā). Bet mēs tomēr uzskatām, ka Džūna ir dogs, jo viņa ir līdzīga savai mātei,” saka Džūnas saimniece A.Grīnvalde. Džūna Grīnvaldu ģimenē nokļuva 1999.gada aprīlī. Viņa ir Aijas iepriekšējā doga meita. Pirms tam Grīnvaldu ģimenē mīlulis bija kollijs un īru vilku sugas suns Džūlbars. “Reiz kollijs atgriezās mājās pēc neveiksmīgas pazušanas. Suns bija ar kaut ko saindējies un drīz nomira. No tā laika mēs paši arī bijām “saslimuši”, ka vajag suni, tādēļ iegādājāmies dogu – kucīti Horu. Audzinājām viņu kā dižciltīgu suni. Hora bija ļoti miermīlīga, bet viņas netikums bija tieksme patstāvīgi izlaist riksīti pa pilsētu. Hora bija istabas suns, kas pati iemācījās veikli kāpt pa trepēm uz otro stāvu. Par to biju izbrīnīta, jo, kad ar viņu gāju uz suņu skolas nodarbībām, speciālisti stāstīja, ka četrkājainie draugi šādu prasmi apgūstot ar grūtībām,” atceras A.Grīnvalde. Gribēja “mācīties” angļu valodu Horai bija problēmas ar veselību. Viņa nomira un atstāja divus bārenīšus – Džūnu un Džeri. “Mazos izbarojām ar pudelīti. Neviens neticēja, ka mums izdosies kucēnus izaudzināt. Mēs izvēlējāmies paturēt kucīti, jo viņa vairāk līdzinājās mammai – skaists augums un tumši brūnas strīpas kažokā. Bet rakstura īpašības meita no mātes nav mantojusi. Džūna ir nejaukāka un nepakļāvīgāka. 90 procenti rakstura īpašību viņai ir no tēva, jo Džūna ir diezgan agresīva kuce, kam nepatīk sveši cilvēki un suņi. Viņa bieži “paceļ” balsi. Kad Džūna ir ārā, viņa aprej katru garāmgājēju,” stāsta A.Grīnvalde. Jau bērnībā Džūna bija ziņkārīga – viņai gribējās visu “pagaršot” un apostīt. Tagad viņai ļoti patīk grauzt koku. “Mājās ir malkas apkure. Kad pārnāku no darba, regulāri nākas slaucīt skaidas, jo pagale ir “saēvelēta” sīkos gabaliņos. Pēc iespējas augstākā vietā noteikti ir jānoliek no koka gatavotie virtuves piederumi, jo tad tos gaida tāds pats liktenis kā malkas pagali,” smej doga saimniece. Kad Džūna bija maza, viņa mēģināja “mācīties” angļu valodu. “Mājās bija kabatas formāta angļu valodas vārdnīca, tomēr sunim nebija izdevies visus vārdus “iemācīties”, jo liela daļa bija gājusi caur muti,” saka A. Grīnvalde. Labākais draugs - kaķis Grīnvaldu ģimenē starp suņiem un kaķiem nekad nav bijis naida. Džūnas māte Hora draudzīgi sadzīvoja ar mājas peļu junkuru Rūci, un arī Džūnai ir patiesa draudzība ar runci Džeku. Saimniece A. Grīnvalde skaidro, ka jau Džūnas bērnībā mājās bija vecs runcis, kas pret kucēnu izturējās ar pietāti. Kad Džūna paaugās, nepaklausības gadījumā Rūcis viņu tikai reizēm iepliķēja. “Džūna un Džeks ir nešķirami rotaļbiedri. Kuce tēlo, ka kož runcim – atver platu jo platu muti, bet šis tur iebāž galvu. Lai arī tas šķiet bīstami, suņa žokļi nekad nesakļaujas. Ja nu tomēr kaķēns stiprāk ieķer suņa lūpā, tad ar vienu ķepas mājienu tiek piespiests pie zemes. Džūna kaķi neaiztiek. Labi apzinoties, ka uz galda kāpt nedrīkst, reizēm Džeks tomēr tur uzkāpj. Kad es iesaucos: “Džek, zemē!” – arī Džūna skrien viņu pārmācīt. Tad viņa mani atbalsta, bet pati iniciatīvu - nodzīt kaķi no galda – neuzņemas,” norāda A.Grīnvalde. Džūnai ar Džeku patīk spēlēt skriešanās un ķeršanu. Arī viņu pirmā iepazīšanās bija interesanta. “Kad mājās atvedām Džeku, turējām viņu otrajā stāvā ieslēgtu istabā, jo nezinājām, kā Džūna reaģēs uz jauno kaimiņu. Bet kaķēns pamanījās no istabas izsprukt, noripoja pa trepēm un Džūnai ieripoja tieši mutē! Mums bija liels šoks, jo nospriedām, ka kaķis ir beigts. Bet nekā,” atceras A.Grīnvalde. Šoziem, kad ārā bija mīnus 30 grādi, dogs ar runci sadzīvoja īpaši mīļi, jo lielajā aukstumā kopā gulēja un sildījās. “Ikdienā Džūnai gulēt gultā neļauju. Jāatzīst, ka nākas ļoti nocietināt sirdi, lai mazu kucēnu neņemtu pie sevis gultā, kad viņš pie tās smilkst un vēlas ierāpties. Līdzko tas vienreiz ir izdarīts, kucēns to atceras uz mūžu un domā, ka tas ir atļauts arī turpmāk. Džūnas vieta ir virtuvē. Kad mājās neviena nav, tā ir viņas valstība,” apgalvo A.Grīnvalde. Džūna un Džeks ir greizsirdīgi. Ja saimniece mīļo vienu, tad otrs uzreiz pieskrien klāt un atgādina par sevi. “Manuprāt, dzīvniekiem piemīt tās pašas īpašības, kas cilvēkiem, vienīgi viņi neprot runāt. Bet, ja viņi to mācētu, pieļauju, ka mūsu mīluļiem būtu ļoti daudz, ko teikt,” spriež A. Grīnvalde. Skrien “pacelt” telefona klausuli Džūna nav speciāli dresēta, tomēr A.Grīnvalde uzskata, ka suns ir jāmāca un jāpanāk, lai viņš klausa saimnieku. “Pretējā gadījumā var rasties problēmas, jo lielu suni neklausīšanas reizēs nevar paņemt un pārcelt citā vietā. Džūna zina, kas viņai ir un kas nav atļauts. Dogi grūti padodas dresūrai. Viņi ir domātāji. Dogs vispirms izvērtēs, kāpēc viņam nepieciešams komandu izpildīt un kāds no tā būs labums. Džūna ir apguvusi vienkāršākās komandas, piemēram, “Sēdēt!” un “Blakus!”, bet pakaļ aizmestam kokam viņa neskrien. Viņu tas neinteresē. Pieļauju, ka šādos gadījumos Džūna domā: “Es neredzu jēgu, kādēļ man jāskrien tam pakaļ”,” smej Džūnas saimniece. Grīnvaldu ģimenes mīlulei patīk pastaigas brīvā dabā. “Vienu viņu nekur nelaižam, jo uzskatām, ka tas ir bīstami. Visi cilvēki neprot brīvi izturēties, ieraugot svešu suni. Suņa reakciju nekad nevar paredzēt. Varbūt viņam tobrīd kaut kas sāp un kožot dzīvnieks to izrāda. Nepiekrītu uzskatam, ka lieli suņi ir miermīlīgāki un nekož bērniem. Katram sunim ir raksturs, iedzimti gēni un untumi. Uzskatu, ka visi dzīvnieki ir egoisti. Vienmēr iekārtosies tā, kā ērtāk ir viņiem, - gan suns, gan kaķis,” ir pārliecināta A.Grīnvalde. Saimniece norāda, ka Džūnai garšo svaiga gaļa un kauli. Nemīlams ēdiens viņas ēdienkartē ir auzu pārslu biezputra. “Vados pēc principa – suns ir labi jābaro bērnībā, tad, liels izaugot, tas ēd maz. Praksē esmu pārbaudījusi, ka tā ir taisnība. Džūna ir kārumniece, jo viņai garšo saldumi. Labprāt ēd arī augļus, plūmes, ķiršus, kartupeļus, siltumnīcā pati no laksta noēd tomātu vai gurķi. Viņa nesmādē veselīgu pārtiku. Vienreiz viņa pa kluso izēda pusbļodu rauga mīklas!” atceras A. Grīnvalde. Džūna neprot pienest pie gultas saimniecei čības, bet tik un tā esot gudrs suns. “Ja mājās zvana telefons, tad Džūna pirmā pie tā pieskrien. Ja viņa varētu tikt tam klāt, pieļauju, ka arī noceltu klausuli. Tagad arī runcis Džeks no kuces to ir noskatījies un arī skrien, ja zvana telefons. Tad nu abi sēž un skatās, kamēr tas zvana,” stāsta A. Grīnvalde. Ir viltīga un neatkarīga Kad mājās ir viesības, Džūnai ir liegts tajās piedalīties. Ja viesos ieradušies tuvi ģimenes draugi, tad kuce ar viņiem apsveicinās, tomēr ātri vien nozūd savā vietā. Ja uz galda kaut kas jauki smaržo, Džūna labi zina, kuram ir jāskatās acīs, mīļi jāpieglaužas, jāpasmilkst, lai dabūtu kāroto. Bet, ja viņa sajūt alkohola smaku, tad zibenīgi aiziet, jo tā kucei ļoti nepatīk. Suns esot saimnieka spogulis. A. Grīnvalde piekrīt, ka viņā un Džūnā var saskatīt līdzīgas rakstura īpašības. “Dogiem ir lielisks augums, viņi ir skaisti, neatkarīgi un uzticīgi. Ir patīkami, ka mājās tevi vienmēr gaida. Reizēm trūkst laika, lai pietiekami bieži izvestu suni pastaigā. Šo pienākumu skolas un studiju brīvlaikā uzņemas dēls Raimonds un meita Zane,” saka A.Grīnvalde. “Ja mājās ir dzīvnieks, cilvēks nedrīkst uz ilgu laiku aizbraukt prom un atstāt viņu vienu. Kopš mājās ir suns, doties nedēļu ilgā atvaļinājumā es nevaru atļauties. Ir jārēķinās, ka mājās būs nekārtība, kaut kur mētāsies kāds kauliņš un iepriekš jānoslēpj vērtīgas lietas. Nesen raidījumā “Bez tabu laiks” rādīja sižetu, ka suņiem šuj apģērbu pēc jaunākās modes. Sākumā es par to pasmīkņāju, tomēr piekrītu, ka īsspalvainas sugas dzīvniekiem ziemā ir nepieciešams kombinezons. Smīnu izraisīja krāšņie kāzu tērpi. Mēs pārāk cenšamies cilvēciskot savus mīluļus, bet šaubos, vai suns saprot, kas viņam ir mugurā, un brīnos, kā viņi pakļaujas drēbju uzvilkšanai. Piekrītu, ka Rīgā ziemas apstākļos sunim vajadzētu zābaciņus, lai ar sāli kaisītie ceļi nekaitētu ķepu spilventiņiem. Pilsētās, kur ar sāli ielas nekaisa, tas nav tik aktuāli,” uzskata A. Grīnvalde un stāsta, ka Džūnai nav ne zābaciņu, ne kombinezona.