"Man ir liels prieks gan par jaunajiem skolotājiem, gan par ikvienu citu pedagogu, kuram patīk viņa darbs. Ko bērnam var dot skolotājs, kuram nepatīk savs darbs? Tikai entuziasma pilns skolotājs ar vēlmi strādāt var veidot arī bērnus par pozitīviem cilvēkiem," uzskata skolotāja.
"Lai situācija uzlabotos, ir nepieciešama sistemātiska programma, kas ceļ profesijas prestižu. Un domāšanas paradigmas maiņa! Latviešu literatūrā varam lasīt, ka ārsti un skolotāji jau izsenis bijuši sabiedrībā cienīti un labi ieredzēti cilvēki. Rodas jautājums, kāpēc šobrīd tiek kultivēts, ka skolās ir daudz skolotāju virs 50 gadiem, un tā ir problēma.
Skolotāji gados nav problēma, viņi nav jāved ragaviņās uz mežu. Jā, jaunie skolotāji ir gaidīti un nepieciešami, bet vajadzīgi arī tie, kuri ar gadiem ilgu praksi ir ieguvuši daudz zināšanu.
Līdz ar neatkarības atgūšanu, kad skolotāji vairs nepildīja ideoloģisko funkciju, kaut kas pārtrūka arī novērtējumā no valdības puses. Un tas pārceļoja no valstsvīriem uz sabiedrību, bērniem un pašiem skolotājiem.
Bet situācija ir labojama, tikai nevajag gaidīt, ka kāds no malas nāks un to izdarīs – ir jārīkojas pašiem. Mums jāspēj saredzēt pozitīvais, kas jau šobrīd pastāv un darbojas.
Piemēram, jaunā kompetenču izglītības pieeja – runājam un gaidām, kad tā tiks ieviesta, bieži vien cerot uz to kā uz gaišo nākotni, kas pēkšņi iestāsies, bet, piemēram, matemātikā kompetenču pieeja ir bijusi vienmēr. Olimpiāžu līmeņa uzdevumi, cietie rieksti, ko noteikti daudzi atceras,- tas viss māca cilvēkam domāt."
Mūsdienu bērni nav briesmoņi
Matemātikas skolotāja turpina: "Vēl viens mīts, ko es vēlētos kliedēt – mūsdienu bērni nav briesmoņi. Divos piegājienos skolotājas darbam ar krietnu pauzi pa vidu es skaidri redzu, ka bērni nav mainījušies.
Visos laikos ir bijuši nepaklausīgi bērni, tā nav mūsdienu parādība. Ir dažādi bērnu tipi, un ar katru tipu var strādāt.
Hiperaktīvus bērnus nevajag pataisīt par slimiem, viņiem tikai vajag uzmanību. Bērni arī ir personības, kuras ir jāciena. Viņi to lieliski jūt. Ja bērns saprot un sajūt, ka skolotāja viņu ciena un uztver kā līdzvērtīgu sabiedrības locekli, nevis kaut ko zemāku, arī no viņa puses nāk pavisam cita atdeve.
Un vēl ir ļoti būtiski pildīt bērniem dotos solījumus – ja apsoli kaut ko izdarīt, tas ir jādara, jo skolotājs ir piemērs.
Ja bērnam piesola sankcijas par neizpildītu uzdevumu, tās ir jāīsteno, pretējā gadījumā bērns ātri saprot, ka tie ir tikai tukši vārdi un neņem to nopietni. Un arī pats iemācās, ka par saviem vārdiem var neatbildēt.
Ja nerēķinies ar bērniem, arī viņi nerēķināsies ar tevi.
Nevajag bērniem solīt arī to, kas nav iespējams, piemēram, es skolēniem atklāti saku, ka mācības ne vienmēr ir interesantas. Dažas lietas ir vienkārši jāiemācās. Ir lietas, kas jāapgūst, lai tālāk būtu interesanti.
Skolotājiem ir plašas iespējas – augt un attīstīties, pilnveidot savas zināšanas, kā arī dalīties tajās ar bērniem. Jā, mūsu darbā nav izteiktu karjeras kāpņu, bet varam attīstīties kā personības. Bez materiālās puses ir arī morālais gandarījums. Profesijā jābūt abiem, tad būs arī prestižs. Un pozitīvai attieksmei – pret sevi, savu darbu un bērniem klasē."