Koferis. Stacija. Krievija: cūkas kaušana, policija un tikšanās ar Sibīrijas latviešiem

"Vilciens brauc uz priekšu. Jo tuvāk esam Sibīrijai, jo vairāk divās mūsu kaimiņu valstīs ražotās konfektes sajaucas savā starpā. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar mums pašiem." Rit ceļojuma "Koferis. Stacija. Krievija" ceturtā diena. No Jekatinburgas esam ieradušies Omskā, noripojot vēl teju tūkstoš kilometru. Ja neskaita ceļu no Rīgas līdz Makavai, kopā esam nobraukuši 2751 kilometrus un pabijuši trīs pilsētās.

Viktorija stāsta: "Jauna diena, jauns vilciens, jauna pilsēta. Vakarā aizbraucam no Jekaterinburgas dzelzceļa stacijas. Laikam jau ikvienā pilsētā pasaulē dzelzceļa stacija ir tā vieta, kur koncentrējas antisociālie elementi un vienkārši aizdomīgas personības. Tomēr tieši šī stacija atstāj iespaidu kā viskriminālākā - visapkārt slaistās šaubīgi tipāži, bet mēs visiem spēkiem cenšamies "kontrolēt situāciju" un neatraut acis no savām personīgajām mantām."

"Ieņemam savas vietas. Pavadone iedod gultasveļu. Uz plastmasas iepakojuma uzrakstīts tā saturs: spilvens 1 gab., dvielis 1 gab., palags 1 gab. Veļa ir svaiga un sniegbalta."

"Laiks, kas paiet no vilciena atiešanas līdz pirmajām runām par Putinu un citiem politiķiem - apmēram trīs minūtes."

- Es ar Sobjaņinu sveicinājos, kad Salimā strādāju naftas urbumos. Viņš atbrauca pie mums. Tas bija 2002. gadā.

- Nu, viņš jau tad vēl nebija tik nozīmīgs.

- Viņam tolaik tur bija urbumi, bet pēc tam uzņēmumu nopirka vācu kantoris. Un mūs "palūdza" aiziet. Jo tur algas jau bija dolāros. Un savi cilvēki. Nu, kam vajadzēja, tas, protams, atrada darbu...

Bet Putins taču teica, ka mums vidējā alga valstī ir 25 līdz 30 tūkstoši rubļu. It kā pat katra apkopēja tik daudz saņemtu. Tikai interesanti, kur viņi tādu algu atrada.

- Viņam vajag pasēdēt uz tādas algas!

- Aha, lai komunālos nomaksā, paēd un vēl apģērbjas! Kaut gan no otras puses - varētu padomāt, ka Hruščova vai Jeļcina laikā bija labāk.

"Tā ir nejauši noklausīta saruna starp diviem mūsu ceļabiedriem - četrdesmitgadīgu vīrieti vārdā Deniss, kurš brauc uz Omsku strādāt, un večiņu, kas cienā mūs ar konfektēm. Politikā mēs nelienam. Un nešķiet, ka tā pārāk interesē arī apkārtējos - katram ir savas personīgās, daudz svarīgākās lietas, par ko domāt."

"Mēs no somas izvelkam konfektes, ko speciāli nopirkām Latvijā - "Serenādi", "Lācīti Ķepainīti" un "Laimas" šokolādes trifeles. Deniss sadabū krievu konfektes - vafeļu un marmelādes."

"Vilciens brauc uz priekšu. Jo tuvāk esam Sibīrijai, jo vairāk divās mūsu kaimiņu valstīs ražotās konfektes sajaucas savā starpā. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar mums pašiem."

"No rīta esam Omskā. Liela, rosīga, bet diezgan bezpersoniska pilsēta."

"Taču tieši šeit notika dvēseliskākā tikšanās ne vien šī brauciena, bet varbūt pat visas manas žurnālistes karjeras laikā. Sibīrijas latvieši. Represēto latviešu pēcteči. "Draudzības namā", kas kalpo kā kultūras nams un vienlaikus arī dažādu nacionalitāšu radošo kolektīvu "štābs", mūs jau gaida Omskas reģionālās organizācijas "Latviešu nacionālā kultūras centra "Zvaigznīte"" pārstāvis Andris Tupesis un citi kolektīva dalībnieki - deportēto latviešu pēcteči."

"Dzeram gardu tēju, mūs cienā ar izciliem pīrāgiem. Runājam tad latviski, tad krieviski..."

"Kāds no viņiem uz Latviju brauc vairākas reizes gadā - atbrauc gan uz Dziesmu un deju svētkiem, gan vienkārši tāpat pie radiem. Daži retāk. Bet viņus visus vieno neiedomājama mīlestība pret mūsu valsti - Latviju. Runājam par to, kā viņi dodas uz savu vēsturisko dzimteni, meklē savu priekšteču mājas, ved uz savām mājām - uz Krieviju - sauju Latvijas zemes; daudzi stāsta gandrīz līdz asarām. Viņiem iedegas acis. Viņi mums ielej tēju un dalās ar saviem dzīvesstāstiem."

"Starp citu, nesen represēto latviešu pēctečiem deva iespēju saņemt Latvijas pilsonību bez eksāmenu kārtošanas. Daudzi no viņiem šo iespēju izmantoja un pat gribēja balsot šī gada Saeimas vēlēšanās - taču tuvākā Latvijas vēstniecība atrodas Maskavā, bet, lai nobalsotu attālināti, jāaizpilda vesels lērums birokrātisku procedūru."

"Omskas plāns bija satikt vietējos Sibīrijas latviešus," piebilst Mārtiņš.

Stāsta turpinājumu var atrast šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.