Koferis. Stacija. Krievija: sapņu piepildījums pie Baikāla ezera starp govīm un militāristiem

"Tuk, tuk, tuk," pie durvīm klauvē vagona pavadone. "Irkutska jau pēc nepilnām 40 minūtēm!" Esam prātīgi un 99% mantu sakravājām jau iepriekšējā vakarā. Protams, viņa sameloja - līdz pieturai braucām vismaz pusotru stundu. Taču jāatzīst, ka vagona pavadone ir moderni attīstītākais pakalpojums, ko piedāvā Transsibīrijas ekspresis. Tāds kā integrēts modinātājs - neprecīzs, bet savu lietu dara, stāsta Mārtiņš. 

Viktorija ir neredzēti sliktā omā, lai arī esam sasnieguši visskaistāko pieturu - Irkutsku. Tur mūs vajadzētu sagaidīt cilvēkam, kurš nogādās līdz le smukumam - Baikāla ezera Oļhonas salā esošajai Hužiras pilsētai. Tiesa, ko var pārmest, mēs dušā pēdējo reizi bijām svētdienas vakarā Taras pilsētā. Lieki piebilst, ka šorīt cēlāmies stipri pirms plkst.2.00 pēc Latvijas laika. Kad iekārtojāmies viesnīcā, es jau gandrīz sadusmojos, ka kolēģi vakardienas pārdomas nav publicējuši, bet, sapratuši, ka viņi ap to laiku tikai sāk ierasties darbā, pasmējāmies diezgan skaļi.

"Zombiskā" paskatā atvadījāmies no mūsu ceļabiedra un devāmies uz izeju. Pretī jau stāvēja krietns vīrs ar lapiņu rokās, uz kuras bija trekniem burtiem rakstīts "TVNET". Nenobildējām, jo nezināms cilvēks, nezināms mirklis un totāls pazudums laikā un vietā. Bet, pirmais spiežot Nikolaja roku, teicu: "Beidzot! Otrais cilvēks Krievijā ar bārdu." 

Jā, interesanti - esam nobraukuši piectūkstoš kilometru, bet pirmais vīrietis ar kaut cik cienījamu bārdu ir mūsu pavadonis un viesnīcas direktors. Pieklājīgs, nosvērts, inteliģents. Tā kā jau iepriekš esam sapratuši, ka Krievijā pieņemts dot iesaukas, pāris minūšu laikā savā prātā nokristīju viņu par Kuzmiču - no filmām "Krievijas nacionālās īpatnības". Jo Koļa jeb Nikolajs mums pastāstīja gan par pilnmēnesi, Krievijas vēsturi, šamanismu un senticību, gan arī par to, kuru šņabi labāk pirkt. Un kur ir lētāk.

Koļa ātrāk gribēja tikt prom no pilsētas un solīja parādīt mums dabu. Savu solījumu viņš izpildīja godam, izvedot mazu aplīti pa Irkutsku, pastāstot par turienes aktīvo kultūru un parādot dažas no vismaz 30 baznīcām. Braucot laukā no pilsētas, sniegotā šoseja mums novēlēja laimīgu ceļu.

"Kuzmičs" ar absolūtu mieru sejā teica, ka brauksim apmēram stundas piecas. Labi gan, ka man jau ir iestājusies imunitāte pret pārbraucienu laikiem. Ar smaidu atminos, ka pirms gada besījos par brauciena ilgumu uz Salacgrīvu vai Daugavpili.

Starp stepes skaistumu redzami militāristi vienā pusē un govis otrā. Govis šeit ir visur - pilsētā, uz ielas, uz gājēju pārejām. Šeit ir vismaz trīs militārās zonas un tanku netrūkst.

Labprāt padalītos ar kādu bildi, bet, kā sapratu, militāro tehniku un cilvēkus fotografēt ir stingri aizliegts, atšķirībā no govīm. Viņiem ir savi noteikumi. Nepatikšanas mums nevajag, tāpēc...

Piestājām iekost vietējo ēdienu. Paķērām kaut ko līdzīgu hinkaļiem, vistas zupu un "Buhler" zupu, kas būtībā ir liellopa un jēra gaļas buljons ar vārītu gaļu. Būtu super, ja tas būtu bijis piecus gadus jaunāks lops un sešas stundas ilgāk vārīts. Ceļabiedrs manam komentāram piekrita un kaulus ar gaļu paņēma, lai pabarotu vietējos suņukus. Čeburekam un pankūkām gan nebija nekādas vainas.

Nikolajs piestāja un ierādīja mums svētvietas: "Jāatstāj vismaz kāda kapeika, pilīte "ugunsūdens" vai kaut iedegta, bet ielauzta cigarete." Tas "gariem" patīkot. Šeit populāra senticība, saglabājusies vēl no laikiem, kad vietējie ticēja tam, ko redzēja, - dabai.

Foto: Ceļš no Irkutskas līdz Hužirai Baikāla ezerā 

Pilnīgi godīgi, mēs nebijām pat pusceļā, kad jau prātā rēķināju, cik varētu izmaksāt atgriešanās uz nedēļu. Mongoļu stepes, svaigais gaiss, kalni un serpentīni. Tā ir tā daba, kuru biju gaidījis.

Ieraugot Baikālu, mute palika vaļā! Es zvēru, mēģināju visus objektīvus, visus leņķus un variantus - šie ir skati, kurus nobildēt vai nofilmēt nav iespējams, tas ir kaut kas tāds, kas jāredz un jāizjūt pašiem.

Es jau teicu Nikolajam - pirmo reizi Krievijā jūtos vairāk kā Islandē vai Jaunzēlandē, lai arī tur neesmu bijis. Jūtos kā jebkur, bet ne Krievijā. Neaprakstāms skaistums.

Mūs no viesnīcas pavada draudzīgi suņi, teju vai sāku prātot, ka sargā. Šodien neliela pastaiga, vakariņas un viesnīca, rīt staigāsim gar Baikālu un pagaršosim ūdeni no tīrākā ezera pasaulē. Jūtos tā, ka esam pelnījuši nelielu atpūtu, tāpēc rīt būs tā retā diena, kad modinātāju neliksim.

Stāsta turpinājumu lasi šeit.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.