"Viņš zināja par savu HIV diagnozi." Iemīlēšanās, inficēšanās un tiesa - sievietes cīņa par taisnību (1)

Es biju atmetusi mīlestībai ar roku, bet tad draudzenes mani pārliecināja, ka esmu pārāk jauna, lai aizmirstu par romantiskām attiecībām. Man ieteica atgriezties "medību laukos" - tā izmēģināju iepazīšanos internetā. Tas bija teju bezcerīgi, un es jau grasījos padoties, kad saņēmu ziņu no Filipa.

Ziņa bija īsa: "Man patīk tavs profils, priecātos satikties." Es biju ieintriģēta. Viņš bija francūzis, ļoti izskatīgs, un es nodomāju: "Okej, lai tā būtu pēdējā reize, un tad gan viss."

Mēs satikāmies manā skolā, kur pasniedz cīņas mākslu - viņš arī ar to nodarbojās - un tad mēs devāmies uz tuvējo restorānu. Iedzērām, uzkodām un nosēdējām stundu runājoties. Biju kā apburta un, man šķiet, viņš tāpat.

Viņš izstāstīja vairākus burvīgus stāstus un atklāja daudz par sevi. Tā bija patīkama pārmaiņa, jo parasti ir otrādi - sieviete ir vienīgā runātāja -, bet tas mani nogurdina.

Pirmajā randiņā man viņš iepatikās, taču es nespēju saprast, vai viņš jutās tāpat. Bet tad viņš izteica tādu koķetu komentāru, ka es nodomāju: "Nu, labi, es arī viņam patīku," un tā tas aizgāja. Mēs sākām satikties diezgan regulāri.

Filips strādāja par drošības analītiķi lielā uzņēmumā, taču pēc gada, kopš bijām sākuši tikties, viņš tika atlaists. Kamēr viņš meklēja jaunu darbu, es lūdzu viņam palīdzēt man skolā.

Laikā, kad viņš strādāja manā skolā, parasti pēc darba mēs kaut kur devāmies un tad pavadījām nakti kopā. Satiku viņu trīs vai četras reizes nedēļā un pārējā laikā biju aizņemta ar skolu.

Es biju laimīga, viņš bija laimīgs, un mēs bijām kopā četrus ar pusi gadus.

2006. gadā precējās mana meita, un ceremonija bija lieliska. Filips arī bija tur - viņš uzņēma video ar lielo ģimenes notikumu -, un pēc tam mums visiem vajadzēja doties vakariņās. Taču tad viņš man piezvanīja un teica: "Es netieku. Es nejūtos labi."

Vēlāk viņš nepiezvanīja man no sava mājas telefona, un man radās aizdomas. Es arī biju dusmīga, jo šīs vakariņas man nozīmēja daudz.

Uz vakariņām devos viena, bet, dodoties mājās, iedomājos apciemot Filipu un apraudzīt šo nabaga slimotāju, kurš nevarēja tikt uz manas ģimenes vakariņām.

Durvis bija aizslēgts, mājā nedega gaisma un mašīna bija prom. Es sēdēju uz piebraucamā ceļa un ilgi raudāju, bet tad man sametās dusmas.

Tā kā es apmaksāju viņa mobilo telefonu, varēju pārbaudīt viņa balss pastu. Izrādās, ziņas viņam bija atstājušas divas dažādas sievietes, un varēja secināt, ka šīm sievietēm ar Filipu bija kopīgi plāni.

Es gaidīju kādu pusotru stundu vai pat ilgāk un tad beidzot ieraudzīju viņu parādamies aiz stūra.

Kad viņš ieraudzīja manu mašīnu, viņš tūliņ pat apgriezās un brauca prom, jo saprata, ka kaut kas nav kārtībā, bet es sekoju viņam, līdz abi nonācām uz automaģistrāles. Viņš brauca uz gandrīz 150 kilometriem stundā, bet es biju viņam tieši astē. Es nodomāju: "Es varu tev sekot visu nakti, mana benzīnbāka ir pilna."

Galu galā viņš apstājās. Es kliedzu un brēcu, un apvainoju viņu krāpšanā. Viņš atbildēja: "Tev nevajadzēja uzlauzt manu balss pastu!" un tā kādu laiku mēs apmainījāmies apvainojumiem. Viņš bija tik dusmīgs un zvetēja pa mašīnu, savukārt es biju izbiedēta, tāpēc nolēmu pielikt tam punktu.

Mēs izšķīrāmies sestdien. Nākamajā pirmdienā man bija medicīniskās pārbaudes un pēcāk saņemtie rezultāti uzrādīja anomālijas dzemdes kakla šūnās.

Man pateica, ka man ir cilvēka papilomas vīrusa (CPV) infekcija. Neko tādu nekad nebiju saķērusi, tāpēc nešaubījos, ka to esmu dabūjusi no Filipa. Jutos šokēta un izbiedēta - man bija jāveic operācija, lai atbrīvotos no bīstamajām šūnām, un es nezināju, vai infekcija pāraugs vēzī vai nē.

Prātoju, vai man pabrīdināt tās otras divas sievietes. Caurskatīdama Filipa mobilā telefona pēdējo deviņu mēnešu vēsturi, es mēģināju abas sievietes atkal atrast. Zvanīju dažādiem numuriem un katrreiz, kad atbildēja sieviete, es vaicāju: "Vai satiecies ar Filipu Padju?" un ja man atbildēja jā, es sacīju: "Paklau, man nepieciešams ar tevi nedaudz aprunāties."

Noskaidroju, ka bez manis Filips ticies ar vēl vismaz deviņām citām sievietēm.

Dažas bija dusmīgas, dažas nometa klausuli, dažas gribēja noskaidrot vairāk un dažas bija man pateicīgas.

Viena no sievietēm, kura tikās ar Filipu un dzīvoja netālu no viņa mājas, bija ļoti nikna. Mēs abas nolēmām uzrīkot tikšanos ar pāris citām apkrāptajām. Mums bija kopīgas pusdienas un mēs uzņēmām grupas foto, kurā rādījām nepieklājīgus žestus, un nosūtījām foto viņam.

Bija vēl kāda cita sieviete, ar kuru sazinājos vēlāk. Mēs satikāmies nelielā džeza bārā. Kādu pusotru gadu viņa tikās ar Filipu trīs reizes nedēļā.

Viņa zināja, ka viņa Filipam nav vienīgā, bet, man šķiet, viņa uz to cerēja. Es pastāstīju visu, kas noticis ar mani - cik romantiski mums gājis, kā mēs kopā cēlām māju, kā plānojām uzsākt kopdzīvi, bet tad izšķīrāmies. Es pastāstīju par savu CPV infekciju un to, ka man joprojām bija veselības problēmas.

Viņa klausījās manī ārkārtīgi uzmanīgi.

Es teicu: "Tā ir tava izvēle un, ja gribi turpināt ar viņu tikties, tad tā ir tava darīšana." Man šķita, ka tā būs pēdējā reize, kad redzēsim viena otru.

Pēc trim mēnešiem es saņēmu zvanu no veselības dienesta un man paziņoja, ka nepieciešams ierasties veikt pārbaudes. Es kritu panikā, jo bez abnormālajām dzemdes kakla šūnām man ir arī daudz citu veselības problēmu.

Filipa telefonu biju saglabājusi. Atkal paskatījos uz to un ievēroju, ka pēdējais zvanītājs ir sieviete, ar kuru biju tikusies džeza bārā.

Piezvanīju viņai un teicu: "Man tikko zvanīja no veselības dienesta!"

Viņa pateica trīs vārdus, ko nekad neaizmirsīšu: "Mums būtu jāaprunājas."

Pēc mūsu abu pirmās sarunas viņa turpināja tikties ar Filipu, bet tad nolēma attiecības pārtraukt. Aiz uztraukuma par seksuāli transmisīvām slimībām, viņa veikusi izmeklējumus. Tad viņas ārsts piezvanīja viņai un pavēstīja sliktās ziņas - viņa bija inficējusies ar HIV.

Tajā brīdi es sapratu, ka viss, ko pārcietu pēdējos sešus mēnešus - veselības problēmas, enerģijas trūkums un citas vainas, ko norakstīju uz novecošanu - tas viss salikās kopā un es sapratu, kas mani sagaida.

Nākamajā dienā tikos ar savu ginekologu un man veica asins analīzes. Pēc dienas man piezvanīja paziņot rezultātu.

"Diāna, man žēl. Rezultāts ir pozitīvs."

Telefons izslīdēja no rokām un es nokritu uz ceļiem. Man likās, ka es miršu.

Par HIV es zināju maz - atcerējos, ka izārstēt to nevarēja, un zināju, ka tagad ir zāles, bet neapjautu neko par to efektivitāti. Un es aptvēru, ka esmu ļoti, ļoti slima.

Bija 2007. gada janvāris.

Veicot turpmākas pārbaudes, atklājās, ka man ir AIDS.

Aptuveni divus mēnešus pirms diagnozes es biju mainījusi veselības apdrošināšanu. Polises beigās bija atruna: "Lūdzu, ņemiet vērā, ka nesedzam HIV ārstēšanu". Tobrīd vieglu prātu atstāju savu parakstu.

Tātad - man bija apdrošināšana, kas nesedza HIV ārstēšanu, un medikamenti izmaksāja gandrīz 2000 dolārus mēnesī, bet es to nevarēju atļauties.

Teju uzreiz pēc rezultāta saņemšanas es vērsos pēc profesionāļa padoma. Man tiešām vajadzēja palīdzību saprast visu notiekošo. Es slīgu dziļā depresijā, man bija ļoti bail un es dzīvoju dusmās, kas vārēja mani novest līdz slepkavībai.

Nolēmu vēlreiz aprunāties ar džeza bārā satikto sievieti. Mēs raudājām kopā un mēs niknojāmies kopā. Kad viņa saņēma savu diagnozi, viņa uzreiz piezvanīja pavēstīt to Filipam. Viņš atbildēja: "Nudien, nekas traks. Katrs no kaut kā nomirst. Turpini savu dzīvi un liec mani mierā!"

Viņam vajadzēja būt šokētam! Bet šāda reakcija bija dīvaina. Tātad, viņš zināja, ka ir inficēts.

Mēs nojautām, ka slimību mums nodevis Filips, un uzskatījām, ka lietas labā kaut kas jādara. Mēs nolēmām vērsties policijā.

Gribējām, lai noskaidro, vai viņš pats bija inficēts, un gribējām saprast, ko varām darīt, lai viņš vairs nenodarītu pāri citām sievietēm.

Policija pret mums bija iejūtīga un saprotoša, taču atzina, ka ar divām cietušajām būs par maz, lai ko pierādītu. Taču ja četras vai piecas sievietes celtu sūdzību, tad iesaistīties varētu apgabala prokurors.

Mēs izskatījām Filipa bijušā telefona vēsturi. Pirmā sieviete, kurai piezvanīju, bija tā, kura dzīvoju netālu no Filipa un kuru es biju satikusi iepriekš. Arī viņa bija veikusi analīzes un atklājusi sev HIV.

Viņa palīdzēja mums, novērojot Filipa māju un pierakstot to mašīnu numurzīmes, kas Filipa iebrauktuvē palika pa nakti. Un tur bija ko redzēt, jo katru nakti viņš bija ar citu sievieti.

Man bija draudzene, kura pēc numurzīmēm varēja noskaidrot autoīpašnieku vārdus un adreses. Ieguvuši šo informāciju, mēs šos cilvēkus apciemojām.

Kopumā atradām 13 sievietes, kuras bija inficētas ar HIV.

Jutos satriekta, ka tas turpinājies tik ilgi. Es satikos ar Filipu kopš 2002. gada, bet dažas sievietes, ar kurām aprunājos, tikās ar viņu kopš senākiem laikiem, turklāt katru vakaru iebrauktuvē bija cita mašīna - tas nozīmēja, ka cietušo skaits bija neizmērojams.

Lietai virzoties uz priekšu, iesaistījās gan policija, gan apgabala prokurors.

Lai pierādītu, ka Filips zinājis par savu HIV diagnozi, es no policijas iecirkņa piezvanīju viņam un mēģināju piedabūt viņu atzīties. Plāns neizdevās.

Viņš vaicāja, kā es tiku pie viņa numura, un turpmākā saruna kļuva tikai sliktāka. "Nu, es dzirdēju, ka tu nejūties labi, un es tik piezvanīju, lai apvaicātos," es sacīju, bet viņš nometa klausuli.

Veselības dienestā bija kāda darbiniece, kura palīdzēja atrast cietušās sievietes. "Vai esi redzējusi šo vīrieti?" es viņai vaicāju, bet darbiniece nevarēja neko atbildēt.

Tad es atcerējos, ka Filips mēdza sevi saukt par Filu Vaitu. Šo vārdu darbiniece atcerējās. Laiks, kad viņa bija satikusi Filipu, aptuveni sakrita ar to laiku, kad atceros sevi nosūtam viņu pie ārsta, jo viņam bija aizdomas par nierakmeņiem.

"Varbūt tad viņš uzzināja par savu diagnozi?" es nodomāju.

Tas bija 2005. gads, aptuveni pusotru gadu pirms mēs izšķīrāmies. Viņš bija devies pie ārsta un veicis pārbaudes.

Par šīm medicīniskajām procedūrām biju maksājusi es, tāpēc atradu čekus un nogādāju tos apgabala prokuroram - tā bija pirmā un vienīgā reize, kad redzēju viņu smaidām.

Nu viņa varēja pieprasīt informāciju no medicīnas reģistra. Bez šiem čekiem būtu ļoti grūti, ja ne pat neiespējami, iegūt šo informāciju - un tā mēs pierādījām, ka viņš zināja par savu HIV diagnozi.

No 13 sievietēm, kurām bija atklāts HIV, tikai piecas piekrita liecināt tiesā, jo slimība nes sev līdzi stigmu. Mēs izveidojām atbalsta grupu un regulāri tikāmies manās mājās. Mēs gājām tam cauri kopā.

Viens no iemesliem vērsties tiesā bija tas, ka Teksasā veselības aprūpe ir apmaksāta, ja kaitējums radies nozieguma rezultātā. Filips tika apsūdzēts par "uzbrukumu ar nāvējošu ieroci" jeb savu HIV infekciju.

Tā bija gara cīņa, kādus piecus sešus mēnešus uzmeklējot cietušās sievietes. Gandrīz katru dienu mēs novērojām Filipa māju. Tas bija nogurdinoši - man joprojām bija AIDS -, bet mēs apņēmāmies apturēt viņu.

Prāva beidzot sākās 2009. gadā, trīs gadus pēc manas un Filipa šķiršanās un divus gadus pēc manas diagnozes.

Apgabala prokurors mūs brīdināja, ka mūs izmocīs līdz pēdējam. Viss sliktais, ko Filips par mums zināja, taps zināms sabiedrībai. Lai gan es biju sagatavojusies, es nezināju, ka būs tik traki - mani iztaujāja aptuveni stundu, bet es to izturēju.

Pēc sprieduma visi draugi un ģimenes locekļi sapulcējās un bija svinības, jo mēs bijām droši, ka Filips vairs nevienam nenodarīs pāri.

Viņš nekad neuzņēmās atbildību. Viņš apgalvoja, ka tā biju es, kura visus inficējusi ar HIV. Pilnīgas muļķības. Mēs uzmeklējām sievieti Mičiganā, kurai viņš bija nodevis HIV 1997. gadā.

Un vēl tika veikta rūpīga un zinātniski apstiprināta DNS izpēte, kas pierādīja - vīruss, ar kuru mēs bijām inficētas, bija no viena un tā paša pārnēsātāja, un šis pārnēsātājs bija Filips.

Mani māc aizdomas, ka, pirms es viņu satiku, viņš apzināti gadiem inficēja sievietes ar HIV, un diagnoze, ko viņš saņēma 2005. gadā, nebija viņa pirmā.

Joprojām man grūti viņam piedot, taču es esmu radusi mieru, jo, godīgi sakot, es spēju pārvērst sliktu situāciju par labu.

Bet viena lieta, ko Filips nodarīja man un citām sievietēm, un par ko es visvairāk dusmojos, ir tas, ka viņš laupīja manu spēju uzticēties. Tagad veidot attiecības ir ļoti grūti. Es mēģinu mainīties, bet tā ir gara un smaga cīņa.

Man nudien palaimējies, ka man tagad ir labas attiecības ar kādu, kurš mani saprot, mīl un pieņem. Satikties sākām 2008. gadā un savu diagnozi es atklāju otrajā randiņā. Es izplūdu asarās, bet viņš apskāva mani un teica: "Viss kārtībā, manam brālim arī bija AIDS," un tas man ļoti palīdzēja.

Pa šo laiku medicīna attīstījusies tik tālu, ka vairums slimnieku pietiek ar vienu tableti dienā. Analīzes arī parāda, ka iespējamība nodot vīrusu kādam citam ir tuvu nullei.

Joprojām sazinos ar pārējām cietušajām sievietēm. Ar vienu no viņām - ar to, kuru satikos džeza bārā - pagājušogad devos atpūsties uz Lielo kanjonu.

Ja nebūtu viņu saticis, viņa nekad neapsvērtu veikt analīzes, un ja viņa nekad nebūtu veselības dienestam pateikusi manu vārdu, es arī nekad neveiktu analīzes. Mēs patiešām izglābām viena otrai dzīvības.

Filips Padju tika atzīts par vainīgu sešos uzbrukumos ar nāvējošu ieroci - viņa ķermeņa izdalījumiem - un notiesāts uz 45 gadiem cietumā.