Kā tapa slavenais Eduarda Smiļģa portrets?

Ciemos pie vecmeistara. Fotogrāfs Gunārs Binde

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Gunāra Bindes (1933) vārds Latvijas fotogrāfijas vēsturē jau sen iekalts ar zelta burtiem. Sarunā ar portālu "Tvnet" Binde atklāj, kā tapa viena no viņa atpazīstamākajām fotogrāfijām - Eduarda Smiļģa portrets.

Gunārs Binde stāsta: "Smiļģi pazinu jau no laika, kad darbojos teātrī (no 1962. līdz 1964. gadam Binde strādāja Jaunatnes teātrī par gaismotāju, - red. piezīme), turpat blakus arī Dailes teātris (no 1920. līdz 1979. gadam tas atradās Lāčplēša ielā 25), un tā mēs tur burzījāmies," viņš stāsta. "Atceros, ka reizēm es, dekorators Arnolds Plaudis un Smiļģis devāmies uz tuvumā esošo sakņu veikalu, kas bija uz Lāčplēša un Kr. Barona ielas stūra, kur koniskās trubās varēja nopirkt izlejamo sulu un arī sauso vīnu."

"Smiļģis tajā reizē pārdevējai sāka citēt kaut ko no Hamleta vai kādas citas lugas, un pārdevēja tikai piekrītoši māja ar galvu, teikdama "Nu da. Nu da" (krievu val. - "nu jā"), it kā saprastu kaut ko."

"Smiļģis iespiedies atmiņā ar savu ārišķīgumu, mūžam teatrālo stāju. Mūžīgi gāja piepaceltu galvu, cilvēks-teātris - gan teātrī, gan uz ielas. Taču tad 1965. gada pavasarī viņu no teātra aizvadīja pensijā. Tas bija kultūras ministra Kaupuža laiks. "Kā tad vecais jūtas," atceros, ka ar Plaudi pārrunājām. Viņš Smiļģi sauca par "veco", bieži viņam bija kā šoferis, kad režisors bija tā vairāk ierāvis. Plaudis visu laiku lielījās, kā viņš ar Smiļģa volgu braucis, vadājis "veco"."

Binde iestarpina, ka viņam ir daudz bilžu ar Smiļģi - gan uz ielas, gan uz skatuves, taču tās dokumentāla rakstura. Pagāja pāris mēneši, un Binde ar Plaudi izdomāja apciemot Smiļģi, saprast, kā viņš jūtas bez teātra.

Devušies pie Smiļģa un sastapuši viņu melnā, netīrā ķitelī ar krāsu bundžu rokās.

FOTO: Ieva Lūka/LETA

"Viņš piekrāsoja savai volgai rūsas plankumus," Binde atceras.

"Mēs bijām atbraukuši trijatā - es, Plaudis un Baiba Puzina, Plaudis bija tikko iepazinies ar Baibiņu," viņš turpina. "Iedevu Baibai vienu fotoaparātu, šķiet, "Zenit", man pašam bija divi "Salūti" - viens bija ar garo objektīvu, 33 centimetri. Sasveicinājāmies, teicām, ka vēlamies ar viņu parunāt. Smiļģis izrādīja māju, kas radīja tāda pamesta nama sajūtu, iespaidu, ka te neviens nedzīvo... uz grīdas bija pāris beigti, jau sausi, izžuvuši baloži, apkārt putekļi, nekārtība. Tur uztaisīju dažas bildes un, kad izgājām ārā pie pagalma strūklakas, pārgāju uz 6x6 filmu. Smiļģim aiz muguras bija liepa, bet pretī stāvēja Plaudis un viņu iztaujāja, kurināja, mēģināja izprovocēt uz emocijām, uzdodot pretjautājumus, iebilstot utt." Es savukārt ar garo objektīvu notupos un no apakšas bildēju. Nomainīju vairākas platās filmas, kamēr viņi runāja, faktiski tupēju nekustīgi kādas divdesmit minūtes. Kad Smiļģis jau bija iekarsis, kļuvis emocionālāks, atceros, ka viņš stāstīja par kādu plakātu, uz kura attēlots zobens ar sirds formas rokturi. "Kad tu spied rokturi, tu spied sirdi," viņš iekarsis stāstīja."

"Vienā brīdī, kavējoties atmiņās par Dailes teātri, par Raini, par jaunību, viņa acīs sariesās asaras, un tas bija tas brīdis, kad tapa šī slavenā fotogrāfija."

Binde skaidro, ka Smiļģa pavērtā mute, viss tēls ir jāuzlūko plašākā kontekstā - režisors maijā tika atbrīvots no teātra, no sava likteņa, izdzīts no tempļa, un teātrī viņš vairs tā arī neatgriezās. "Kā viņš maijā aizgāja, tā viņš nākamā gada aprīlī arī nomira," Binde piebilst.

"Bildē jūtams tāds kā pēdējais elpas vilciens, veca patiesa cilvēka liktenis."

Viņš piebilst, ka izstādēs pie bildes nebija parakstīts Smiļģa vārds, bet gan vienkārši - "Portrets".

Foto: Ciemos pie vecmeistara. Fotogrāfs Gunārs Binde

Uz augšu