Liktenīgā Daugavpils šoseja, kur pirms 14 gadiem "izgaisušas" divas meitenes. Vai "šosejas maniaks" vēl ir uz brīvām kājām? (14)

» Bezvēsts prombūtnē esošie bērni Latvijā, kurus joprojām meklē 

Notikumu hronoloģija

Daugavpils šosejas rajons ap Aizkraukli ir zīmīgs ar divu meiteņu pazušanu. Turklāt bērnu pazušanai ir vairāki vienojoši faktori. Vispirms - 2005.gada 14.septembrī nākot no skolas pazuda septiņus gadus vecā Laura Strazdiņa. Tieši pēc gada - 2006.gada 22.septembrī Koknesē uz ceļa balsojot automašīnas “gaisā izkūpēja” 16 gadus vecā Annamarija Indāne. Ievērību pelnījis arī meiteņu pazušanas laiks – no 14.00 līdz 15.00. Meitenes nebija klaiņotājas.

Pagāja vēl divi gadi un 2008.gada pavasarī uz Daugavpils šosejas, tieši tajā vietā, kur pazuda Laura, atkal jau pustrijos pēcpusdienā no skolas autobusa izkāpa vidusskolniece.

Meitene gar ceļa malu savā nodabā devās mājup, līdz viņai līdzās piestāja sudrabots auto – VW Passat. Kad meitene atteicās iekāpt mašīnā, vīrietis piedraudēja ar nazi un pavēlēja doties uz mežmalu, kur seksuāli izmantoja meiteni. Iespējams, ka meiteni no nāves izglāba garām braucošais vilciens, ka vīrieti nobiedēja. Vēlāk par šo noziegumu tika aizturēts Viktors Kozlovskis, bet saistību ar iepriekšējo divu meiteņu pazušanu policija neatklāja. 2008. gadā mūža ieslodzījums tika piespriests maniakam – Gunāram Paipalam, kurš 2007. gadā izvaroja un noslepkavoja 13 gadus veco Justīni Legzdiņu. Paipals meiteni nolaupīja, kad viņa devās uz Inčukalna mūzikas skolu. Citu meiteni viņš bija vairākkārt izvarojis, bet palaidis vaļā. "Daugavpils šosejas" meiteņu pazušanas laikā Paipals esot atradies cietumā par citu noziegumu.

Ir pagājuši daudzi gadi, un, lai gan ir pārmeklēta visa apkārtne, ne meiteņu mirstīgās atliekas, ne kaut kas no viņu lietām, nav atrasts. Neviens nav aizturēts un nekādu pēdu.

Trīs galvenās versijas un baumas

Lai atgrieztos tajā tālajā septembra dienā, dodamies uz Aizkraukles pagastu, kur ejot mājup no skolas pazuda mazā Laura. Vietējie šo un nākamās dienas labi atceras. Aizkraukles pagasts ir tāds kā Aizkraukles pilsētas guļamrajons – zaļš, sakopts un netālu. Ķieģeļu ēka, kurā atrodas pagasta pārvalde un Kultūras nams, mantota no padomju laikiem, kad te bija bagāts kolhozs. Plašas, brūniem koka dēlīšiem apdarinātas telpas, kuru stūros vēl manāmas vecā tipa telefona rozetes, gar sienām mīksti dīvāni. Pagasta pārvaldes vadītāja Jura Kovaļevska kabinetā liels ieapaļš galds sapulcēm, virs kura karājas zvaniņa formas lampas. Sajūta kā autentiskā astoņdesmito gadu kolhoza kantorī. Tomēr cilvēki te atsaucīgi – visi viens otru pazīst. 14 gadus senie notikumi atstājuši savu nospiedumu gan uz cilvēkiem, gan pagasta dzīvi.

"Toreiz vēl nebija Ministru Kabineta noteikumi, kas nosaka, ka pašvaldībai jāorganizē bērnu nogādāšana skolā," iesāk Kovaļevskis. Katra ģimeni jautājumu par bērnu nogādāšanu skolā risināja kā prata. Viņš toreiz strādāja par Komunālās saimniecības vadītāju un notikumus atceras vairāk pēc citu stāstītā. Pārvaldes vadītājs mūs izvadās pa Lauras pēdējo maršrutu, piestājot vietās, kur viņa pēdējo reizi redzēta.

Kāda bija Lauras ģimene? Mamma pirms gada bija devusies peļņā uz Īriju, tēva, kas gribētu par bērnu rūpēties, nebija. Toties bija vecmāmiņa un vairākas mammas māsas. Vecmāmiņa uzstāja, lai meitene dzīvo pie viņas, lai gan ģimenē tika izskatīti arī citi varianti. Omīte bija enerģiska – lasīja ogas un sēja pušķos puķes, ko tirgoja Rīgā. Cik noprotams, dzīvoja ne ļoti pārticīgi, bet samērā labi. Divistabu dzīvoklītis ar labierīcībām, silts, akurāts. Laura bija labestīga, sirsnīga, draudzīga, uzticējās visiem un tajā paša laikā bija "mājas bērns". Mammas māsas meitenīti pucēja, arī vecmāmiņa gādāja, lai nekas netrūktu. Daudzdzīvokļu mājā bija vairāki viņas vecuma bērni, liels pagalms, kurā rotaļāties.

Tajā rītā Laura raudāja – neparko negribēja iet uz skolu. Tomēr bija jāiet.

No skolas līdz meitenes mājai nomaļā vietā ir vairāk nekā pieci kilometri un visu laiku ceļš vijas pa vietām, kur mazam bērnam nebūtu jāstaigā.

"Tā bija tāda jocīga diena ar daudzām sakritībām," vēlāk teiks bijušais pagasta priekšsēdētājs, kurš trīs dienas piedalījās meitenītes meklēšanā.

Mazo Lauru mājup no skolas veda klasesbiedrenes tēvs – parasti aizveda līdz šosejas malai. No turienes meitenei līdz mājai pa aizaugušu ceļu bija jāiet nepilns kilometrs. Šoreiz viss bija citādi. Vīrietim iezvanījās telefons, viņam steidzami bija kaut kur jādodas. Izsēdinot septiņus gadus veco meitenīti no sava auto, šis cilvēks ietaupīja minūtes sešas. Meitene pagriezās un aizgāja pa tā saukto Veldzes ceļu, kas gar veikalu aizved uz Daugavpils šoseju. Vēlāk divi cilvēki liecināja, ka redzējuši meiteni ejam pa šo ceļu. Krustojumā atradās veikals – tagad tas ir pamests. Tajā vienmēr varēja nopirkt grādīgos, man paskaidro pašreizējais pagasta vadītājs. Tieši šeit meiteni esot redzējusi no pretējās puses nākusī sieviete. Tālāk bērns devās gar Daugavpils šosejas malu. Todien uz Daugavpils šosejas strādāja ekskavatorists, kurš teica, ka meiteni neesot redzējis.

Tāpēc tiek uzskatīts, ka viņa pazuda 500 metru posmā starp krustojumu un ekskavatora atrašanās vietu.

Vairāk neviens nekad bērnu netika redzējis.

Nonākam līdz dzelzceļa sliedēm, kuras šķērsojot līdz baltajām mājām, kas vīd tālumā, pa garu zāli cauri krūmājam jāiet vēl labs gabals. Atklāti sakot, pat man nebūtu omulīgi iet pa šīm takām. Skaidrs, ka mazam bērnam ceļš ir pārāk tāls un grūts. Tomēr, visticamāk, ka tajā dienā Laura līdz aizaugušajai takai nenonāca.

Jānis Bāliņš – toreizējais pagastvecis ir vecā kaluma vīrs ar pamatīgu rokasspiedienu. Senos notikumus viņš atceras ļoti labi, jo pats organizēja meitenītes meklēšanu. "Mēs trīs dienas no vietas meklējām – izstaigājām visas iespējamās vietas Lauras ceļā uz mājām. Iesaistījās arī zemessargi, dīķi pārmeklēja ūdenslīdēji. Pēc dažām dienām - oktobrī Laura būtu palikusi diennakts grupā – iesniegums jau bija uzrakstīts," viņš nopūšas. Bāliņš atceras, ka cilvēki bija ļoti satraukti un baumoja visu ko . Piederīgie izmisumā vērsās pie ekstrasensiem. Pagasts neatteica un pārbaudīja arī šīs versijas.

Laura ir vienīgais bērns, kas bez pēdām pazudis šajā pusē. Pazuduši arī gados vecāki cilvēki, bet viņu mirstīgās atliekas pēc laika atrastas.

"Viena cilvēka mirstīgās atliekas pēc trim gadiem atrada mežā, otru purvā atpazina pēc spainīša." No Lauras ne miņas...

Bāliņš spriež: ja būtu noticis nelaimes gadījums, kaut ko no bērna apģērba vai lietām tomēr atrastu, kāds kaut ko pamanītu, jo pie mums Latvijā nav tādu vietu kā Sibīrijā, kur cilvēks gadu desmitiem kāju nesper. "Tik daudzi gadi pagājuši...Visas takas ir izstaigātas." Ja rezultātu nav, visticamāk, ka notikušajā ir nozieguma komponente, uzskata pieredzējušais vīrs.

Toreiz rūpīgi tika aplūkota arī šoseja, pārbaudot, vai nav bērna notriekšanas pēdas. Nekā.

Baumoja arī par meitenes mātes paziņām – par slepkavību tiesātiem noziedzniekiem. Ar vienu no viņiem sieviete bija dzīvojusi kopā. Dēļ sievietes liecības notiesātā māte bija draudējusi atriebties.

"Ģimene nebija pārticīga," atceras Bāliņš. "Mamma aizbrauca strādāt uz ārzemēm, vīra viņai nebija un arī par meitenes tēvu ziņu nebija." "Laura mums vēl iedzīvotāju reģistrā skaitās," piemetina sekretāre.

Aigars Zīmelis – toreizējais Aizkraukles rajona Kriminālpolicijas priekšnieks, atceras, ka izmeklēšanas gaitā tika izvirzītas vairākas versijas, galvenās – meiteni notriecis auto; meitene ir nolaupīta; meitene ir apmaldījusies. Pēdējā versija vairs nešķiet ticama, bet pirmās divas aktualitāti nav zaudējušas. Viņš apliecina, ka visi tolaik un vēlāk aizturētie tika pārbaudīti saistībā ar abu meiteņu pazušanu. "Mēs varam daudz ko spriest, bet situācijas varēja būt dažādas."

Pēc viņa domām, ja auto brauca ar nelielu ātrumu notriekšanas pēdas arī varēja nepalikt.

Viņš saka, ka izslēgt nevar neko – arī versiju, kas saistīta ar ģimenes locekļiem.

Kriminālprocess par Lauras Strazdiņas slepkavību, kas tika uzsākts 2005. gadā, atrodas Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1.nodaļas lietvedībā. Izmeklēšana turpinās un meitene ir izsludināta starptautiskā (Šengenas) meklēšanā.

Ko atceras Lauras tuvinieki un kaimiņi?

Gaisā uzvējo kūts smaka. Padomju laikos pie fermām būvēja dzīvojamās mājas, lai kolhoznieki visus spēkus var veltīt darbam. Tagad fermā saimnieko kāds zemnieks, bet divstāvu dzīvojamā māja ar visiem iemītniekiem tikpat kā klaja lauka vidū palikusi. Ja nav savas automašīnas, vietiņa ir samērā bezcerīga. Šīs mājas pirmajā stāvā dzīvoja Laura ar vecmāmiņu. Lielākā daļa kaimiņu – tie paši, kas pirms 14 gadiem.

Kad pazuda Laura, Agrita Tišonoka mācījās astotajā klasē. "Pa to pašu ceļo no skolas arī mēs maziņi nācām, bet vienmēr bijām bariņā." Viņa labi atceras, gan mazo Lauru, gan traģisko dienu. Agritas jaunākais brālis tajā dienā atradās bērnudārzā (bērnudārzs un skola atrodas blakus). "Forša meitenīte – izpalīdzīga. Mēs kopā lasījām margrietiņas, sējām pušķos un ar viņas vecmāmiņu braucām uz Rīgu tirgot," atceras Agrita.

"Mēs visi jaunieši izveidojām ķēdīti un gājām meklēt Lauru – visur izstaigājām," viņa saka. Bailes parādījās vēlāk, kad meitene sāka aptvert šausmas, kas notikušas. Agrita saka, ka baisi palicis, kad tieši pēc gada – meitenes pazušanas dienā, pie dzelzceļa, kur Laurai vajadzēja atgriezties mājās bija pārvilkti 14 gaisa baloni.

Vietējie to uztvēra kā brīdinājumu, kā melnu zobgalību.

Mājas stūrī parādās sieviete iesirmiem matiem – nāk no dārza. Tā ir Lauras mammas māsa Ārija Poriete. 2005. gadā, kad risinājās traģiskie notikumi, viņa dzīvoja Subatē. Kopš mammas vairs nav, viņa dzīvo te. Atceroties notikušo, Ārijai acīs sariešas asaras un viņa vairākas reizes atkārto, ka nezina, ko sacīt. Viņas mamma līdz mūža galam 2013. gadā Lauriņu gaidīja dienu un nakti – mājās neko nepārkārtoja, visu atstāja kā Lauras aiziešanas dienā. Cerēja un brīnumu, ieklausījās skaņās kāpņu laukumā.

Kaimiņi bieži redzēja, kā vecā sieviete rīta agrumā pa taciņu aiziet uz dzelzceļa staciju, lai dotos pie kārtējā ekstrasensa.

Ārija aicina iekšā un rāda stikloto sekciju, kurā viņas mamma salikusi ģimenes bildes, Lauras rotaļu lāci. Arī viņa neko nav pārkārtojusi. "Te viss ir kā mamma atstāja," nosaka sieviete.

Laurai joprojām pienāk vēstules no oficiālām iestādēm – šogad saņēmu Laurai adresētu uzaicinājumu vēlēt.

Dzimtai bērna pazušana bijis liels pārbaudījums – dažas saiknes pārtrūkušas. Ārija saka, ka viņas māsa – Lauras mamma te pēdējo reizi bija 2013. gadā uz mammas bērēm – vairāk nav braukusi. Arī Lauras vecākais brālis ir Īrijā. Pēc viņas domām, "Lauriņa ir tajā saulē, kopā ar omīti."

"Tāds šoks! Visā mājā bija bērni tajā vecumā! Mēs sākām ļoti sargāt savējos, jo bailes ir palikušas, ir ieslēdzies sargāšanas režīms," saka tikko no darba pārnākusī Ilona Tišonoka. Viņa atceras, ka Laura negribēja palikt pagarinātās dienas grupiņā, kā citi bērni, un vecmāmiņa atļāva.

Tajā dienā Ilona ar Lauras vecmāmiņu bija mežā – lasīja ogas. Sievietes pārnāca ap pulksten pieciem vakarā.

"Ome iegāja dzīvoklī un ieraudzīja, ka nav, ne Lauras, ne viņas skolas somas. Uzreiz zvanījām klases audzinātājai, kas sazinājās ar bērnu vecākiem. Izbraukājām visus ceļus, ielūkojāmies visos grāvjos un krūmājos, aizelsušās saucām Lauru,” viņa atceras. “Pirmās dienas meklējām paši – toreiz nebija Bezvēsts organizācijas."

Ilona atceras, ka tās dienas vakarā ap desmitiem abas devās uz policiju, kur uzrakstīja iesniegumu par bērna pazušanu. Kārtības sargi vilcinājās. "Pēc tam to dežurantu uztaisīja par vainīgu, bet viņš zvanīja, centās. Teica, ka jāgaida trīs dienas, bet meklēšanu uzsāka ātrāk, jo mēs bijām agresīvi noskaņotas un pār emocijām nevaldījām," stāsta Ilona, atceroties, ka uz karstām pēdām policija nerīkojās.

Par to, ka laikus netika uzsāka mazās meitenes meklēšana, nebūtiskus sodus saņēma trīs policisti - viens rājienu, divi brīdinājumu.

"Omīte ķērās pie katra salmiņa – līdz pēdējam ticēja. Koknesē mēs visus mežus izbraukājām, jo ekstrasensi norādīja uz šo vietu."

Lauras mamma nepieņem, ka meita mirusi un nespēj atbraukt uz Latviju. Viņa saka “Nē, viņa ir dzīva!” Mātei cerību atņemt nevar.

"Toreiz mēs, visas mammas, to izlaidām caur sevi. Viena mamma palika pieskatīt visus mājas bērnus, mēs pārējās braucām meklēt," turpina Ilona. Savus mazbērnus viņa tagad ne mirkli neatstājot nepieskatītus, jo pa galvu visādas domas jaucoties.

Ilona domā, ka Lauras vairs nav starp dzīvajiem. "Domāju, ka tas bija kāds no šitiem perversajiem. Nezinu, vai mērķtiecīgi meklēja, varbūt ieraudzīja meitenīti vienatnē ejot pa šosejas malu un viņa slimajā galvā kaut kas notika. Ziniet, mūsu sabiedrībā ir ne mazums slimu cilvēku," saka Ilona. Sieviete saka, ka arī viņas bērniem, kad tie bijuši mazi, uzmākušies daži vietējie.

Ilonas meita Agrita rāda, ka "sabiedrībā ir cilvēki ar novirzēm" - kāds netālu dzīvojošs vīrietis sociālajos tīklos sūta nepiedienīgas vēstules un draud jaunām sievietēm – iesaka nestaigāt pa ielām, raksta, ka šaujot precīzi un nogalinās. Meitenes par "aizdomīgo cilvēku"  ir ziņojušas policijai.

Vēstulē vīrietis raksta: “Kropli, būs jāmirst tev! Atceries Annemariju (..) 22.45 jāsāk braukt uz pasūtījuma vietu un vērot.”

"Varbūt kādreiz mēs uzzināsim, kas notika, mums visiem būtu vieglāk," sarunas noslēgumā piemetina Ilona.

Nepareizās mašīnas

Versija par "šosejas maniaku" joprojām it ticamākā no visām. Šosejai posmā no Aizkraukles līdz Koknesei nav laba slava. Krustojums, kur pirms 13 gadiem pazuda Annamarija Indāne, ir mainījies – vienā pusē "Maxima" lielveikals, otrā degvielas uzpildes stacija. Tas ir labi pārskatāms. Meitene todien iznākusi no veikala pie Kokneses dzelzceļa stacijas devās stopēt mašīnas 1905. gada ielas un Daugavpils šosejas krustojumā. Un izgaisa.

Meitenes atrašanai policija netika ne par soli tuvāk, tomēr izmeklēšanas procesā atrada pusmūža vīrieti no Jēkabpils, kurš bija seksuāli izmantojis citas meitenes, kuras balsojušas automašīnas.

Nav izslēgts, ka arī Annamarija toreiz pacēla roku "nepareizajai mašīnai".

Kriminālprocess par Annamarijas Indānes bezvēsts pazušanu apturēts Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā, Indāne atzīta par mirušu, līdz ar to vairs nav izsludināta meklēšanā, informē Valsts policija.

Tiesiskais regulējums paredz, ka persona no pazušanas brīža meklēšanā atrodas desmit gadus, pēc tam persona ar tiesas lēmumu tiek atzīta par mirušu. 

Šobrīd Annamarijas Indānes kriminālprocesa izmeklēšana ir apturēta, bet kriminālprocess nav izbeigts. Kriminālprocesa apturēšana nenozīmē, ka vairs nekas netiek darīts – netiek veiktas izmeklēšanas darbības, bet tiek turpināti operatīvie pasākumi.  Ja parādīsies jauna izmeklēšanā noderīga informācija, izmeklēšana var tikt atjaunota.

Foto: 7 gadus vecās Lauras Strazdiņas pazušana