Vai domājat, ka varētu atlaist arī Ādolfa Hitlera grēkus?
Es ticu, ka pēc nāves mēs satiekam Dievu un varam lūgt viņam pestīšanu - arī Ādolfs Hitlers. Tas, kur mēs nonākam, ir atkarīgs no tā, cik nožēlas pilni esam. Domāju, ka Dieva priekšā pat Ādolfs Hitlers saprastu savu grēku smagumu un tos nožēlotu. Neizslēdzu, ka kādā mirklī varētu sēdēt debesīs blakus Hitleram.
Jums bija 17 gadu, kad kļuvāt par mūķeni. Vai jums kaut kā pietrūkst no laicīgās dzīves?
Man jau sen vairs nepietrūkt savas vecās dzīves. Tobrīd tas bija smagi - man bija partneris un aizraujoša sociālā dzīve, taču ar to nepietika. Sapratu, ka vēlos veltīt savu dzīvi Dievam un klosteris bija tam kā radīts.
Baznīca joprojām rauga sievietes iecelšanu kādā no augstākajiem garīgajiem amatiem kā ko īpašu. Mani kaitina, ka tas joprojām tiek skatīts kā izņēmums, nevis norma.
Varētu šķist, ka mūķenes to vien dara, kā caurām dienām kopj dārzu un skaita lūgšanas. Vai tā ir taisnība?
Tā tik būtu jauka dzīve! Diemžēl ikdiena nav tika relaksējoša - mēs katru dienu strādājam aptuveni piecas stundas. Es komunicēju ar presi, viesiem, strādāju kā bibliotekāre un uzraugu klostera avīzes iznākšanu. Klosterī ir beķereja, kurā cep dievmaizītes, citas māsas kopj dārzu. Tam visam pa vidu mēs darām to, kādēļ esam šeit - mēs sešas reizes dienā noturam dievkalpojums, kuros nododamies lūgšanām.