"Krievijā ir maz geju pāru, kuri audzina bērnus." Vienam no tiem nācās steigšus pamest Maskavu pēdējo gadu laikā pieņemto likumu dēļ

Ilustratīvs attēls

FOTO: Pixabay

Andrejs Vaganovs un Jevgeņijs Jerofejevs pirms vairākiem gadiem Dānijā salaulājās un dzimtajā Krievijā adoptēja divus bērnus. Dzīve Maskavā bija pavisam mierīga, līdz tika sākta izmeklēšana pret valsts aģentūru, kas ļāva Andrejam adoptēt abus puikas. Lieta uzņēma tik lielus apmērus, ka ģimenei nācās steigšus pārcelties uz citu valsti, lai bērni netiktu atņemti. Par to vēsta raidorganizācija "Deutsche Welle", kas publicējusi interviju ar abiem vīriešiem.

FOTO: personīgais arhīvs

Andrejs stāsta, ka Krievijas likumdošana neparedz sevišķi daudz šķēršļu bērna adopcijai. "Pieteikumu var noraidīt veselības problēmu dēļ, piemēram, ja potenciālais adoptētājs slimo ar HIV, vēzi vai garīgām kaitēm. Adopciju atsaka arī cilvēkiem, kas iepriekš krimināli sodīti. Jāuzrāda pierādījumi, ka tavi ienākumi nodrošina vismaz iztikas minimuma līmeni un ka tev ir apmierinoša dzīvesvieta. Tas arī viss," saka Andrejs.

Grūtākais posms esot bijis tā dēvētā piemērotības sertifikāta iegūšana. Andrejam nācās atbildēt uz desmit cilvēku komisijas jautājumiem par to, kāpēc viņš vēlas adoptēt bērnu un kāpēc nav precējies.

"Bija skaidrs, uz ko tas virzās," norādīja Andrejs. "Es komisijas prezidentei bez aplinkiem pajautāju, vai viņa domā, ka es gribēšu nodarboties ar seksu ar paša dēlu. Viņa atbildēja, ka neko tādu neesot teikusi. Bet pēc desmit dienām man tika piešķirts sertifikāts, ka esmu piemērots adoptētājs.

Pat tagad Krievijā valda viedoklis, ka neprecēts vīrietis nav pieņemams adoptētājs."

Tādā veidā Andrejs varēja adoptēt dēlu Denisu, bet vēlāk - arī Juriju.

"Es atgriezos adopcijas centrā un izgāju formālo procedūru," par otro adopciju stāsta Andrejs. "Man pateica, ka adoptējamu bērnu neesot. Taču pēc vairākām stundām man piezvanīja un pateica, ka esot atraduši puiku. Tas bija Jurijs."

Andrejs stāsta, ka pēdējos gados Krievijā pieņemto likumu dēļ esot pasliktinājusies situācija gan adopcijas, gan arī seksuālo minoritāšu tiesību jomā.

Kā vienu no tiem viņš min 2012. gada Dimas Jakovļeva likumu - lai arī tas nosaukts traģiski bojā gājuša adoptēta krievu zēna vārdā, tomēr faktiski tā ir Krievijas atbilde uz Magņitska likumu un ļauj slēgt amerikāņu nevalstiskās organizācijas, noteikt sankcijas ASV pilsoņiem un iesaldēt viņu aktīvus. Likumā ietverts arī aizliegums adoptēt krievu bērnus ģimenēm Savienotajās Valstīs.

Otrs bija "homoseksuālisma propagandas" aizliegums, "kas mūs uzreiz padarīja par noziedzniekiem mūsu seksuālās orientācijas dēļ", norāda Andrejs.

"Bērni mums stāstīja, ka viņus apceļot. Citi mūs esot saukājuši par pederastiem," viņš saka.

Taču vecāki nekad neesot bērniem teikuši, lai viņi slēpj faktu, ka dzīvo ar diviem tēviem.

"Nekad arī neesmu stāstījis, ka mēs esam īpaša ģimene," teica Andrejs. "Esmu teicis tikai to, ka ir dažādas ģimenes."

Valsts adopcijas aģentūras darbinieki tagad apsūdzēti "netradicionālu vērtību propagandā" un nolaidīgā attieksmē pret uzraudzības pienākuma veikšanu. Tas nozīmē, ka lesbiešu pāriem varētu atņemt pat bioloģiskos bērnus, jo tāds dzīvesveids neatbilstot noteiktām vērtībām, saka Andrejs.

Pašreizējā Krievijas likumdošana neļauj viendzimuma pāriem adoptēt bērnus. Taču iespējama situācija, kad viens no pāra ir adoptētājs, bet otram nav nekādu formālu saistību ar partnera adoptēto bērnu.

"Krievijā ir maz geju pāru, kuri audzina bērnus," piebilst Jevgeņijs. "Ir daudz vairāk lesbiešu pāru, kas to dara. Un lesbiešu pāriem parasti ir bioloģiskie bērni."

Problēmas ar Krievijas varasiestādēm esot sākušās pēc tam, kad jau palielā vecumā adoptēto Juriju policija esot aizturējusi par administratīvo pārkāpumu. Policijas iecirknī puisis esot atklājis, ka dzīvo ar diviem tēviem. Dažus mēnešus vēlāk Jurijs tika nogādāts slimnīcā ar apendicītu. Kad ārsts jautāja, kad viņam pakaļ nāks mamma, viņš esot pateicis, ka viņam ir divi tēvi. 

"Es saņēmu zvanu no iecirkņa. Izmeklētājs teica, ka gribot runāt ar mani un bērnu," stāsta Andrejs. "Mūs nosūtīja uz tiesu ekspertīzi. Bērnam tas bija ļoti nepatīkami un šokējoši. Juriju pārbaudīja, vai viņš nav seksuālas vardarbības upuris."

Ar to nekas nebeidzās. Andrejam pateica, ka pārbaužu rezultāti būs pieejami mēneša laikā, bet adopcijas centra pārstāvis lika bērnus līdz tam ievietot rehabilitācijas centrā. 

"Mans advokāts teica, ka tagad pienācis laiks pamest valsti. Pēc nepilnām divām stundām mēs ar Juriju sakrāmējām mantas un aizbraucām no Krievijas. Drīz pēc tam no valsts izdabūjām arī Denisu," atceras Andrejs.

"Tolaik jau bija sākta kriminālizmeklēšana. Saņēmu draudus, ka mani tiesāšot par slepkavību."

"Tolaik Maskavā biju palicis tikai es," stāsta Jevgeņijs. "Nedēļu pēc tam, kad Andrejs un bērni bija pametuši valsti, pie dzīvokļa durvīm atskanēja klauvējieni, bet neviens neteica "policija, atveriet". Pēc aptuveni pusstundas niknā klauvēšana apstājās. Manu vecāku dzīvesvieta tika pārmeklēta. Viņi meklēja bērnus un mūsu dāņu laulības apliecību, jo mēs 2016. gadā apprecējāmies Dānijā. Draugi man palīdzēja izbraukt no valsts."

Andrejs stāsta, ka esot apsūdzēts savu adoptēto bērnu nogalināšanā. "Valsts ierēdņi teica, lai atvedu bērnus un parādu, ka viņi ir dzīvi. Es atteicos. Vairāki advokāti man apstiprinājuši, ka varasiestādes tādā gadījumā man atņems bērnus. Tad viņus nodos psihologiem un, balstoties uz sarunām ar bērniem, varētu ierosināt lietu, piemēram, par vardarbību pret bērniem.

Es pametu valsti divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka mani bērni varētu nokļūt bērnunamā. Otrkārt, jo man bez aplinkiem pateica, ka mani jebkurā gadījumā apcietinās par mazgadīgo pavedināšanu," norāda Andrejs.

Andrejs un Jevgeņijs drošības apsvērumu dēļ nevēlas publiski atklāt, kurā valstī atrodas. 

Uz augšu