Suns trīc, smilkst un ir pilnībā pārņemts ar savām bailēm - ar šādu situāciju ir saskārusies arī kinoloģe instruktore Tatjana Basova, kinologu aprindās pazīstama arī ar pseidonīmu "Tanya Bass", kuras četrkājainais mīlulis sākotnēji ir baidījies iziet pat no mājām. Eksperte portālam "Apollo" atklāj, kādi ir suņa baiļu cēloņi, redzamās izpausmes un kā cilvēka labākajam draugam palīdzēt dzīvot drošāku dzīvi.
Kinoloģe, kura ir specializējusies baiļu korekcijā, stāsta, ka bailīgu suni pazīt ir diezgan vienkārši - dzīvnieks izvairās no tieša kontakta ar cilvēkiem un citiem dzīvniekiem, dažādi izlokās, met kūkumu un pieplok pie zemes vai pieglauž ausis. Bailīgiem suņiem parasti dreb pakaļkājas, un dzīvnieks nolaiž asti, šādi aizsedzot savu vēderu.
Baiļu pārmākti suņi parasti nav diezin cik naski uz rotaļām, jo viņu bailes tiem neļauj atslābināties. Šādi mīluļi tāpat no rokām neņems ēdienu - tie pietuvosies cilvēkam tikai liela izsalkuma gadījumā.
» "Kāpēc kaķis bēg, kad tam griež nagus?" Dzīvnieku friziere atbild uz asprātīgiem bērnu jautājumiem
"Šā iemesla dēļ bailīgu suņu dresūra un uzvedības korekcija ir samērā smags process - suns nebūs ieinteresēts rotaļās un slikti reaģēs uz ēdienu. Baiļu pārņemts, stresains suns pārsvarā šajā stāvoklī atrodas visu laiku," stāsta eksperte.
Kinoloģe ir pārliecināta, ka visbiežāk suņa bailīgumu nosaka faktori vēl pirms tā dzimšanas un ka pašlaik diemžēl ir radusies situācija, kuras dēļ bailīgi suņi sastopami aizvien biežāk.
"Mūsdienās nereti novērojama nepareiza dzīvnieku pārošanas prakse - naudas dēļ pavairo arī dzīvniekus ar vāju nervu sistēmu, kas ļoti bieži tiek pārmantota nākamajā paaudzē," atklāj Tatjana Basova.
Viņa stāsta: lai iegūtu labu kucēnu metienu, svarīgi sekot līdzi, lai to vecāki, kā arī, ideālā gadījumā, vecvecāki būtu ar pārbaudītu psihi vai arī veiksmīgi izgājuši dresūru. Tātad pavairot vajadzētu suņus, kas ir spējīgi darboties arī dažādu ārēju kairinājumu klātbūtnē. Nevajadzētu pavairot suņus, kuriem ir kādas izteiktas bailes vai kuri izrāda dīvainu agresiju pret citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem.
Eksperte norāda, ka ir suņu šķirnes, kuras pēc dabas ir piesardzīgākas, taču šo šķirņu gadījumos bailes nav patoloģiskas.
"Bailes bieži var parādīties kucēna vecumā, 3-4 mēnešu vecumā, kad kucēns aktīvi iepazīst savu apkaimi.
Šis vecums suņa dzīvē ir ļoti svarīgs, jo, ja šajā vecumā suns pārdzīvo kādas ārkārtējas situācijas, tas var izraisīt psiholoģisku traumu," stāsta kinoloģe.
Viņa min pāris piemērus situācijām, kas šajā vecumā var būt traumatiskas: skaļi trokšņi, lielāka suņa uzbrukums, ļaundabīga attieksme no saimniekiem vai izolācija no cilvēkiem un citiem dzīvniekiem vai pat lidojums lidmašīnā. Suni, kurš ir ieguvis šādu traumu, nevar dresēt kā parastu mīluli, tam nepieciešams īpašs režīms.
"Jāņem vērā: ja suns ir ieguvis tādas bailes, no kurām savas dzīves laikā nevar tikt vaļā, tas norāda, ka viņam jau sākotnēji ir bijusi vāja nervu sistēma," stāsta eksperte.
Jautāta par baiļu mazināšanu, Tatjana Basova min, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, cik ļoti traumēts ir dzīvnieks, taču baiļu koriģēšana parasti esot smags un ilgs darbs. To, kādā stāvoklī atrodas suņa nervu sistēma, vislabāk varot novērtēt zinošs kinologs instruktors, vislabāk, ja tas ir speciālists, kurš strādā ar uzvedības problēmu korekciju.
"Tas ir grūts process, kuru daudzi saimnieki ātri vien pamet, jo tam nepieciešams daudz laika un pūļu. Baiļu korekcijai parasti nepieciešams gads vai pat vairāki gadi. Ja saimniekam nav pieredzes, pastāv liela iespējamība, ka viņam tas neizdosies," atklāj kinoloģe.
Galvenais uzdevums un izaicinājums baiļu koriģēšanas procesā esot dzīvnieka motivēšana. Sunim ir jāsaprot, ka viņš var saņemt ēdienu un dažādus gardumus tikai tad, kad pārvar savas bailes, piemēram, izejot ārpasaulē. Viņa min, ka suņa saimnieka mīlestība un centība var suni rosināt arī uz rotaļām, taču arī šajā gadījumā galvenais motivators būs ēdiens.
Eksperte atklāj, ka "motivēšana ar rotaļām šādos gadījumos strādā ļoti reti, jo bailīgs dzīvnieks visbiežāk nevēlas veidot kontaktu. Labi strādā motivēšana ar ēdienu - šādos gadījumos suns saņem ēdienu tikai un vienīgi tad, kad pārvar savas bailes. Citādi suns saprot, ka viņam mājās ir gan barība, gan ūdens, un nejūt motivāciju iziet no savas komforta zonas. Sunim, kas baidās no ārtelpām, ēdienu un gardumus vajadzētu piedāvāt tikai pastaigas laikā, savukārt tādam, kas baidās no sabiedriskā transporta, ēdiens būtu jāpiedāvā tikai transportlīdzeklī."
Raksts tapis sadarbībā ar "PetCity".
