Gadījumos, ja patiesi skolnieks nespēj kontrolēt savu laiku, ko velta viedierīcēm, visefektīvākais palīdzības veids ir ierobežošana, bet līdzīgi kā ar azartspēļu atkarību - ja uz katra stūra sastopama spēļu zāle, cilvēkam no spēlēšanas būs grūti atradināties.
Šai ziņā skolas, kurās pieņemts iekšējās kārtības noteikums, ka telefonus mācību laikā nav ļauts lietot, ir labs variants, kā viedierīču lietošanas laiku bērniem ierobežot. "Pieredze rāda, ka pat pusaudži, kuriem telefonu lietošana mācību iestādēs tiek limitēta, ātri noteikumiem pielāgojas un par to nesūdzas, jo tas palīdz iemācīt spēju pašam sadalīt savu laiku. Turpretim daudzās ASV skolās, kur šāds noteikums ieviests, novēro citu problēmu - pusaudži izgudro, kā savu telefonu paslēpt vai arī ņem uz skolu līdzi divus telefonus, lai šo ierobežojumu apietu. Tad tādam noteikumam zūd nozīme," stāsta Nils Konstantinovs un piebilst, ka dažkārt vecāki nepadomā, ka arī lēmums pilnībā bērnam aizliegt vai atņemt ierīces, cerībā, ka tad viņš labāk mācīsies, var nest pat vēl sarežģītākas sekas.
"Sevišķi zēniem, kuri nespēlē datorspēles, ir lielāks risks tikt izstumtam savā kolektīvā, viņam grūtāk būs iegūt draugus, jo vienkārši nebūs par ko runāt.
Tā, pilnībā aizliedzot viedierīces, vecāki riskē, ka viņu bērns kļūst par mobinga upuri. Pat jautājums par to, vai dažādu aplikāciju instalēšana bērnu telefonā, kas ierobežo viedtālruņa lietošanas laiku, nav viennozīmīgs. Spriežot pēc pieredzes klīnikā - šādas aplikācijas palīdz, ja jāierobežo telefona lietošanas laiks maziem bērniem, bet, jo vecāks bērns, jo veiklāk viņš iemācās šīs aplikācijas apiet. Tad vecākiem atkal jādomā, ar kādiem paņēmieniem ierobežot šo laiku un tas pamazām riskē pārvērsties par jauna veida apsēstību."
